Dārzs un Drava / 2020.gads (Pavasaris.)

Klasiskie drogu veidi, ko vāc šajā laikā, ir augu pumpuri un mizas. Retāk, pavasara izskaņā, ja laika apstākļi ļauj, vāc arī citas – ziedus, lapas, saknes. Taču, mainoties klimatiskajiem apstākļiem – ziemām kļūstot maigākām un pavasarim atnākot agrāk, arī tradicionālie drogu vākšanas nosacījumi var mainīties. Iespējams, dažas drogas, kuras līdz šim vācām aprīlī, varēs sagatavot jau martā.

Pumpuru vākšana ir uzskatāma par augam agresīvu darbību, jo šādi tiek traucēta jauno dzinumu attīstība. Tālab pumpurus nevajadzētu vākt no augošiem kokiem un krūmiem, bet izmantot šim mērķim jau nocirstus vai ciršanai paredzētus augus, kā arī zarus, kas noņemti augu kopšanas darbos.

Populārākie ir priežu un bērzu pumpuri, bet tautas medicīnā lieto arī egļu, apšu, upeņu, papeļu, egļu, liepu pumpurus. Priežu pumpurus vācot, nogriež visu pumpuru kopu ar aptuveni 3 mm garu pārkoksnētā zariņa daļu. Žāvē vēsā telpā, lai pumpuri neatvērtos un nezaudētu savas labās īpašības. Arī eglei nogriež jaunās zaru galotnītes pie koksnainā pamata, žāvē līdzīgi. Bērziem un upenēm parasti nogriež zarus, sasien tos nelielās slotiņās, pakar žāvēšanai caurvējā, arī vēsā vietā − šķūnī, nojumē, pēc tam pumpurus nobrauka vai nokuļ. Citus minētos pumpurus parasti nolasa ar rokām pa vienam, žāvē vēsumā vai izmanto svaigus, piemēram, liepu pumpurus. Priežu un egļu pumpuri noder klepus ārstēšanai, bērzu – kā urīndzenoši un žultsdzenoši līdzekļi, apšu un papeļu pumpuriem ir spēcīga pretiekaisuma un pretsāpju darbība, liepu pumpuriem – sedzoša, mīkstinoša darbība, bet upeņu pumpurus izmanto par garšvielu. Pumpurus uzglabāšanai nevajag obligāti vākt katru gadu, to derīguma termiņš lielākoties ir 2 gadi.

Mizu vākšana pavasarī notiek sulu cirkulācijas laikā, kad miza viegli atdalās no stumbra koksnes daļas. Arī te jāievēro daži nosacījumi – nedrīkst augošu augu nomizot pliku! Līdzīgi kā vācot pumpurus, arī šo nodarbi lietderīgi apvienot ar krūmu un koku apkopšanas darbiem. Nogrieztiem zariem mizu parasti nomizo pilnībā, bet no augošiem zariem drīkst izgriezt tikai nelielus, 10–30 cm garus un 2–3 cm platus mizas gabalus.

Mizas vāc no ozoliem, krūkļiem, alkšņiem, bērziem, apsēm, ievām, irbenēm, lazdām, pīlādžiem, smiltsērkšķiem, vītoliem (kārkliem), zirgkastaņām. Mizas var uzglabāt pat 5 gadus. Mizās esošās bioloģiski aktīvās vielas pārsvarā ir ar savelkošu, pretiekaisuma, pretsāpju darbību (ozols, alksnis, apse, ieva, pīlādzis, lazda, vītols), zirgkastaņa uzlabo vēnu funkcijas, krūkļa miza mazina aizcietējumu, bet bērzu mizas novārījums veicina imunitāti.

No citām drogām, kas vācamas martā un aprīlī, var pieminēt baldriāna, lupstāja, tauksaknes, diždadža, mārrutka saknes, kalmes un vārpatas sakneņus, māllēpes ziedus, brūklenes un miltenes lapas un vasas, virzas lakstus. Maijā vācamo drogu klāsts palielinās – gaiļbiksītes ziedi, pienenes lapas un ziedi, upeņu, nātru, bērzu, apšu, mellenes lapas, rasaskrēsliņa, vijolīšu, baltās panātres, maura retēja, strutenes laksti. Augu krāsainās daļas žāvēšanas laikā jāsargā no tiešiem saules stariem. Un ja nu vēl kāda no minētajām drogām nav vācama, – nekas, vasara vēl priekšā. Galvenais nenokavēt!