Dārzs un Drava / 2024.gads (VASARA)

Foto: Z/S Atvasaras un Sanitas Indrikas personīgais arhīvs

Jelgavas novada Elejas pagasta Atvasarās Sanita Indrika ar ģimenes atbalstu izveidojusi savu sapņu puķu saimniecību. Tā nodibināta 1991. gadā, kad sāka jukt padomju saimniecība un Sanitas mamma Inese no toreizējās Latvijas lauksaimniecības akadēmijas pārņēma saimniecības ābeļdārzu. Likteņa līkloču dēļ dzīve šeit sākās no nulles.

Iepazīstināsi mūs ar savu saimniecību?
Es pārņēmu saimniecību 2007. gadā, kad mamma aizgāja citā saulītē. Man jau bija cits, ar lauksaimniecību nesaistīts darbs, bet, kad saslima mamma, viss mainījās. Agrāk šeit bija tikai ābeļdārzs, bet mēs kopā ar mammu sākām audzēt arī dārzeņus. Kādu dienu es mammai palūdzu nopirkt balzamīņu paciņu. Tā sākās mans puķu bizness.

Pamazām mēs atteicāmies no smago maisu kultūrām, t.i., bietēm un kartupeļiem, bet es joprojām audzēju ķiplokus, zirņus, sīpolus, kāpostus, ziedkāpostus, tomātus, gurķus, papriku, pupas un zaļumus. Tāpat audzēju un tirgoju visdažādākos stādus – brokoļu, kāpostu, ziedkāpostu, kolrābju, gurķu, puravu, ap 40 šķirnēm tomātu stādu (pārsvarā hibrīdi), pētersīļu, seleriju u.c., nokareno zemeņu, parasto zemeņu (Frigo stādus).

Audzēju arī dažāda veida puķes. Pirmās ir tulpes, tām seko sīkziedu un lielziedu atraitnītes, pēc tam vasaras puķes – petūnijas, pelargonijas, bakopas, verbenas, kalibrahojas, celozijas, salvijas, gazānijas, samtenes, ģipsenes, skaviolas, begonijas, leduspuķes un vēl daudzas citas.

Lēnām paplašinu ziemciešu sortimetu – delfīnijas, astilbes, dienlilijas, ehinācijas, veronikas, rudbekijas, viršus, lavandas, hortenzijas, ibērijas, monartas, miskantes, heihēras, rudenī krizantēmas podos, nedaudz rozes, kā arī dažādas graudzāles, kas pašlaik ir modē.

Cik lielas platības aizņem visa šī bagātība?
Ķiplokiem atvēlēti 2,5 ha, kāpostiem 3 ha, sīpoliem 0,5 ha, siltumnīcas aizņem 2700 m². Un vēl ir vecais ābeļdārzs.

Kāds ābeļdārza dzīvesstāsts?
Ābeļdārzs ir stādīts 1964. gadā un toreiz aizņēma19 ha, tagad ir palikuši 4 ha, jo vecos kokus pamazām izzāģējam un iekopjam par aramzemi. Gan mamma, gan patēvs Aleksejs, kurš bijis man tēva vietā, abi bija augļkopības speciālisti. Aleksejs strādāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, mamma – gan sēklu laboratorijā, gan kā agronome siltumnīcās.

Mans vectētiņš bija bitenieks un padomju laikos te kopa bites. Kad sāka jukt padomju saimniecības, mamma pieteicās šo ābeļdārzu apsaimniekot. Ar laiku viņi dārzu izpirka ar pajām un sertifi kātiem. Māja te nav uzbūvēta, no maija līdz oktobrim dzīvojam pirtiņā. Pārējā laikā braucu šurp no dzīvokļa Elejā kurināt siltumnīcas.

No vecajām šķirnēm dārzā ir ‘Trebu’, ‘Zaķpurni’ ‘Sīpoliņš’, ‘Serinka’ jeb ‘Mālābols’, ‘Antonovka’(Velsi) ar spilgti dzelteniem āboliem, ‘Bumbierābele’, ‘Komsomoļskaja’ un ‘Baltais Dzidrais’, bet ābeles ir novecojušas, satrunējušiem stumbriem. Sākumā centāmies tās atjaunot, bet tam nebija jēgas, nepieciešams veidot pilnīgi jaunu dārzu. Turklāt āboli kraupja dēļ nav tik perfekti kā no jauniem ābeļdārziem. Tiesa, cilvēki brauc pie mums brauc pēc potzariem no veco šķirņu ābelēm.

Mamma audzēja arī dārzeņus?
Viņa to darījusi ir visu laiku, jo ar algu vien nepietika, lai pabarotu ģimeni. Audzējām vēlos rudens kāpostus, vairāki zemnieki kopā paņēma lielo fūri un veda tos tirgot uz Arhangeļsku un Murmansku. Mums bija arī kartupeļi 5 ha un cukurbietes 15 ha. Cukurbietes audzējām Cukurfabrikas vajadzībām.

Kāda jums bija tehnika?
Bija kartupeļu kombains. Tāpēc arī es kartupeļus vairs neaudzēju, lai nav jāceļ smagie maisi. Cukurbietēm lapas griezām ar rokām.

Agrāk es audzēju arī gurķus konservēšanas ceham, bet viņi nobankrotēja, lielu naudu zaudējām. Mēs nodevām gan gurķus, gan sulas ābolus. Sulas ābolus vedām arī uz Bausku. Gurķus tagad audzēju tikai siltumnīcā. Labāk audzēt mazāk, bet kvalitatīvāk. Bez tam cilvēki arī lauka gurķi grib tīru.

Kā agrāk audzējāt?
No sākuma vienkārši augsnē, bet tad bija liela ravēšana, tādēļ izlēmām izmēģināt agrotīklu. Vēlāk sekoja melnā un baltā plēve, kas galu galā izrādījās vispiemērotākā.

No kurienes tev interese par puķēm?
Mamma audzēja arī rožu stādus un rudenī krizantēmas grieztiem ziediem. Tās viņa tirgoja Veļikije Lukos un Ivanofrankivskā. Ziedus veda ar piekabi. Es vēl biju maza, bet atceros, ka no rīta agri viņi aizbrauca ar piekabi un vakarā jau bija mājās. Tik ļoti tur pirka puķes, ka pāris stundās visu iztirgoja, tas varēja būt 1987.– 1988. gads. Es – setiņgadīgs meitēns – rozes potēju.

Kā nonāci līdz tulpju audzēšanai?
Kā zināms 8. martā daudziem piepeši uzrodas liela vajadzība pēc ziediem. Arī man sāka zvanīt un jautāt, vai nav pieejamas tulpes. Spēju piedāvāt tikai zaļo masu atraitnītēm, tādēļ izlēmu riskēt un apgūt tulpju audzēšanu. Pamācību nav, puķu audzētāji nav īpaši runātīgi par savām pieredzēm, bet, kā nu mācēju, tā darīju. Pirmais gads bija grūts, paņēmu 3000 tulpju sīpolu, nekādu labumu no tā neguvu. Pagājušajā gadā jau bija 7000 sīpolu, tāpat sastapos ar grūtībām. Šis gads būs pirmais, kas izdevies.

Tev nu gan ir dūša – vienu gadu ar tulpēm mīnusos, bet nākamajā paņem divreiz vairāk sīpolu.
Es riskēju ar jebkuru kultūru. Ja man neizdodas izaudzēt kādu puķi pareizajā tonī, zaļumā vai kuplumā, es mācīšos un turpināšu, līdz sasniegšu vēlamo rezultātu. Gribu sev pierādīt, ka es to varu.

Vai mācies no savām kļūdām vai arī no svešām?
Gan, gan. Tagad internetā ļoti daudz cilvēki dalās ar informāciju.

Kāda tev ir izglītība? Vai tā ir noderējusi saimniecībā?
Esmu pabeigusi Elejas vidusskolu, savu tālāko karjeru gribēju saistīt ar grāmatvedību. Vēlāk Banku augstskolā apguvu uzņēmējdarbību. Tātad ar lauksaimniecību nekāda sakara. Protams, esmu beigusi augu aizsardzības, darba drošības un arī lauksaimniecības pamatkursus, bet būtībā visas zināšanas, kas man ir, iegūtas strādājot un mācoties no pieredzes.

Tad jau saimniecības grāmatvedību kārto pati?
Agrāk es to darīju, līdz sapratu, ka nespēju kopt dārzu un vēl izsekot straujajām likumdošanas izmaiņām. Šobrīd es grāmatvedību uzticu profesionāļiem, kas tam var veltīties pilnībā.

Vai tev arī kas noder no Banku augstskolā apgūtā?
Es uzskatu, ka jebkura izglītība noder. Uzņēmējdarbība, mārketings, komunikācija ar cilvēkiem, psiholoģija. Jebkas.

Kas tev no ģimenes locekļiem palīdz saimniecībā?
Vīrs ir oficiāli darbā pie manis. Tāpat arī bērni brīvdienās daudz palīdz. Jaunākais dēls Nils mācās 12. klasē Elejas vidusskolā, pēc tam plāno studēt datorzinības un dizainu. Vecākais dēls Alens ir beidzis avio mehāniķus Rīgas Tehniskajā universitātē, strādā vēja ģeneratoru industrijā. Mēs visi – kāds mazāk, kāds vairāk – savu iespēju robežās iesaistāmies saimniecībā.

Vai bez ģimenes locekļiem ir arī citi darbinieki?
Bez mums ar vīru Gaidi vēl ir mūsu mazais rūķītis un labais palīgs Jūlija Hairetdinova, kas profesionāli izaugusi tepat saimniecībā. Šobrīd trijatā visus darbus saplānojam un ļoti labi tiekam galā. Es domāju piecus soļus uz priekšu kā šahā, ir jau nākamajiem pasūtījumiem sapildīti podiņi; tas ievērojami paātrina visu stādīšanas procesu.

Ļoti vērtīga ir sezonas laukstrādnieku programma – strādnieks atnāk uz pāris darba dienām, mēs izmaksājam algu, un viņam nav pienākums atgriezties pie mums. Tas, piemēram, ļoti palīdz, kad jālasa ķiploku ziedi, jo paši paspēt to nevaram. Es pasaucu meitenes un LAD lietotnē piereģistrēju darbiniekus, atzīmēju darba drošības žurnālā, lieku parakstīties – viss. Piemēram, meitenes, kas piereģistrējušās, divas dienas nostrādā, es samaksāju 15 % nodokli un varu gulēt mierīgu prātu.

Mums šodien (23. aprīlī) saimniecībā svētki! Vēl viens labais rūķītis – Tatjana Upmale ir atgriezusies sezonas darbā, bez viņas tik grūti bija, jo pavasarī laistīšana aizņem pamatīgu laiku. Darīju to pati un pie citiem saviem darbiem vispār netiku klāt. Nu viņa man atkal ir! Bez Tatjanas manas puķes būtu nedzērušas un droši vien nokaltušas, kamēr es pa tirgiem. Tatjanai mīļvārdiņš ir Īkstīte, viņa ir maza auguma, bet ļoti ņipra, vienmēr izpalīdz, ja vajag, paliek ilgāk, nekad nepamet darbu nepadarītu, ir ļoti, ļoti atsaucīga.

Citi sezonas strādnieki nāk gadu gadiem vieni un tie paši. Agrāk man tik daudz sezonas strādnieku nevajadzēja, jo darbu apjoms nebija tik liels, bet tagad, tam palielinoties, aug arī vajadzība pēc sezonas laukstrādniekiem.

Vai saimniecības attīstībai izmantojat ES fondu projektus?
Pirmais un vienīgais projekts, ko es esmu izmantojusi, bija pērn, kad noriskēju un uzcēlu trīs siltumnīcas, katru 900 m². Tas bija LAD projekts Investīcijas materiālajos aktīvos. Siltumnīcas tika celtas trīs posmos, un tas atviegloja naudas apriti. Kad ieskaitīja pirmā posma attiecināmās izmaksas, ķēros pie nākamā posma. Agrāk teica, ka jāuztaisa projekts un banka iedos naudu, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka vispirms ir jānoskaidro, vai banka dos naudu, un tikai tad var taisīt projektu.

No cik hektāriem sākas bizness? Vai no cik siltumnīcu kvadrātmetriem?
Atkarībā no tā, ko audzē. Labībai ar maniem 20 ha būtu par maz, bet, ja grib audzēt dārzeņus, tad to var droši darīt. Līdzīgi ir ar siltumnīcām. Piemēram, ar vienu siltumnīcu nepietiek, lai sapelnītu iztiku veselam gadam, tad papildus jāiet kaut kur vēl strādāt.

Kā vērtē lauksaimniecisko situāciju Latvijā?
Mazajām saimniecībām varētu būt diezgan grūti, ņemot vērā ekonomisko situāciju.

Man kāds gudrs cilvēks teica, ka tulpju bizness sākas tikai tad, kad audzē miljonu. Peļņu izjūt tikai tad, kad ir ļoti daudz. Es viņam piekrītu, jo manā gadījumā tā nav īsti kā peļņa, drīzāk kā aplis naudas apgrozībai, nopērc sīpolu, samaksā. Pavasarī tās naudas atnāk atpakaļ nedaudz vairāk. Puķu cena veidojas no sīpola, podiņa, apkures, kūdras, darba un citām nepieciešamajām izmaksām. Lielās saimniecības fi nansiālo situāciju, iespējams, izjūt mazāk.

Kā ir mazajiem uzņēmējiem attīstīties Latvijā?
Tas nozīmē veltīt uzņēmējdarbībai praktiski visu savu laiku un visus savus spēkus. Nu jau esmu pārgājusi no ritma 24/7 uz 16 stundu darba dienu, bet siltumnīcas naktī tāpat jākurina. Dažkārt nākas iekavēt darbus, bet uz pāris dienām paņemt strādniekus nevaru atļauties, jo nodokļi būs jāmaksā par visu mēnesi. Piemēram, decembrī man vajadzētu sastādīt tulpes – tas ir darbs trim dienām, bet nodokļi no minimālās algas jāmaksā par visu mēnesi. Diemžēl sezonālie darbinieki pieejami tikai no pirmā aprīļa līdz novembrim. Tieši tāpat ir ar kāpostu sēšanu – tas ir jādara martā, kad vēl nevar ņemt darbā sezonas strādniekus.

Kur relizē savu produkciju?
Puķes aiziet tirgos un gadatirgos. Dārzeņus dodam bāzei, tirgum, pārpircējiem.

Man agrāk Centrāltirgū bija sava vieta 10 m, kur izlikt savas puķes, bija savi pastāvīgie klienti, 20 gadus es tur nostāvēju. Tagad Centrāltirgū vairs nestrādāju. Braucu uz nakts tirgu.Vēl mani var sastapt Elejā un informāciju atrast Facebook lapā: https://www.facebook.com/Atvasaras. Lapa pastāvīgi kā Rīga vēl nav gatava, jo man fi ziski tam nav laika. Allaž gan sev nosolos būt aktīvāka sociālajos tīklos.

Kāda izskatīsies tava saimniecība pēc 10 gadiem?
Mums ir vairāki ļoti skaisti simtgadīgi ozoli. Reiz kaimiņš apbrīnodams saka – kādas tev siltumnīcas lielas un skaistas! Mans vīrs uz to pretī – gan ar laiku siltumnīcas arī līdz ozoliem aizies. Nu, lūk, es sapņoju, ka tādu lielu un skaistu siltumnīcu, kādas man uzcēla pērn, būs vēl daudz. Puķes un ķiploki ir mana vājība.

Kāpēc ķiploki?
Reiz Agate man uzdāvināja vārdadienā 10 kg ķiploku, un tā es tos sāku audzēt. Šonedēļ izvilku savu 10 gadus veco dienasgrāmatu. Pirms 10 gadiem man bija hektārs ķiploku, visi izsala. Vīrs teica – kam mums tās problēmas, neaudzēsim vairs. Es rudenī no visa lauka novācu 86 kg, sadalīju un iestādīju. Vīrs šoreiz bija strikts – novāksim un punkts! Taču tā sanāca, ka nepaspējām ķiplokus laikā novākt, tie sadalījās un un izauga vēl vairāk. Un viss atkal sākās un turpinās joprojām.

Kas ir Agate, kas uzdāvināja ķiplokus?
Agate agrāk audzēja ķiplokus un ļoti priecājas, ka tagad es to turpinu. Viņa savos 76 gados nāk pie mums bieži ciemos uz ķiploku darbiem – griezt ķiplokus. Tā ir viņas misija. Viņa savulaik bija zaudējusi darbu un nākusi manai mammai lūgt kādu darbiņu, bet mamma atrunājusies – ja būšot kāda vajadzība, tad piezvanīšot. Bija dzirdēts, ka Agate esot šerpa, turklāt vēl biroja dāma... Mamma tā arī nepiezvanīja. Tad Agate vēlreiz satika manu mammu un teica: „Inese, tu ņemsi vai neņemsi mani darbā?” Galu galā abas atrada kopīgu valodu un sastrādājās. Agate brauca ar mani kopā uz visiem nakts tirgiem, man bērnus auklēja, suņus pabaroja. Kā īsta ome. Tāda viņa mums ir un paliek mūsu ome.

Kāds tev ir dzīves moto?
Dzīvot ar smaidu. Nebaidīties no grūtībām. Neuztraukties par sīkumiem. Man nav svarīga manta, bet ir ļoti svarīgi, lai visi apkārt būtu laimīgi un priecīgi. Lai mani darbinieki ar prieku nāktu uz darbu. Mēs visi kopā esam ģimene.

Man patīk ceļot. Varbūt kādam šķiet, ka es varu atļauties ceļot, kurp vien vēlos – citiem vārdiem sakot, naudas kā spaļu. Tā gluži nav, bet, ja man ir jāizvēlas, vai izremontēt virtuvi, kas bļauj pēc remonta jau desmit gadus, vai aizlidot ar kopā bērniem uz siltajām zemēm, tad es izvēlos ceļojumu. Jo ceļošana paver citu skatījumu uz pasauli. Iespējams, tas, ka mamma tik agri nomira, iemācījis man dzīvot, nepieķeroties lietām, un censties būt, cik vien iespējams, kopā ar ģimeni.

Protams, nauda ir vajadzīga, bet es to ļoti viegli uztveru. Es arī neskrienu katra santīma dēļ nezin kur. Es viegli un brīvi ziedoju, man nav brīvu resursu, bet, ja kādam ļoti vajag, es to izdaru. Man varbūt nesanāks kaut kas savām vajadzībām, bet es dzīvoju ar tādu apziņu, ka krāju plusiņus karmai.

Kur vēl gribētu aizbraukt?
Noteikti vēlreiz uz Āziju. Vēl jāapceļo Eiropa – ir plāns jau tapis. No tālākajiem mērķiem tuvākais ir doties uz Vjetnamu.

Ko tu gribētu iemācīties?
Apgūt kursos ainavu dizainu. Viens vīrietis šopavasar pasūtīja pušķi ar 101 tulpi. Un es, protams, nemācēju tās pareizi salikt, skatījos internetā, kā pareizi sasiet, salikt spirālē. Sanāca mācīties floristiku. Ko vēl es varētu iemācīties? – Ui, daudz ko gribētu. Iemācīties pareizi audzēt kādas jaunas puķes, piemēram, lizantes grieztiem ziediem. Attīstīties tā, lai būtu mazāk jāizmanto darbinieku resursi. Visās siltumnīcās iekārtot pilienu sistēmas. Tas gan nav jāmācās, bet tikai jādara.

Kā tu visu vari paspēt?
Pati nezinu. Vienkārši plānoju dienu. Neizdaru visu darbu vienā paņēmienā. Ja, piemēram, jāizpiķē leduspuķītes, daru to pakāpeniski. Variējot darbus, vienlaicīgi varu paveikt vairākus un atkarībā no steidzamības.

Vēl skatos savās piezīmēs, ko es esmu darījusi pagājušā gadā, ko es neesmu paspējusi. Jau 20 gadus katru vakaru ar roku rakstu darbu dienasgrāmatu. Par laika apstākļiem, par notikumiem. Ir ļoti interesanti palasīt. Interesanti, ka gaisa temperatūras pa gadiem praktiski nav mainījušās un laikapstākļi plus mīnus bijuši tādi paši.

Kāpēc raksti ar roku, nevis ar datoru?
Tas ir vakara rituāls. Mēs beidzam darbu, apsēžos un uzrakstu. Atceramies, ko esam darījuši, vai tas ir bijis labi vai slikti, kā ir gājis, kāds laiks bijis. Man ir bieza klade ar 160 lapām. Katrai dienai veltu vienu, dažreiz divas lapas. Katram gadam ir tāda klade.

Ja vēlreiz būtu jāsāk no sākuma, vai tu darītu to pašu?
Jā, tas ir mans sirdsdarbs. Man patīk redzēt darba rezultātu, priecājos, ja cilvēkiem patīk tas, ko esmu ar savām rokām izaudzējusi. Mans darbs ir mana terapija, nav jāiet pie psihologiem. Starp citu, es biju iestājusies Starptautiskajā psiholoģijas skolā, bet  pēc gada iestājos Banku augstskolā. Man patīk uzklausīt cilvēkus, bet labs psihologs no manis nebūtu sanācis, jo visu pārāk emocionāli uztveru, ātri vien būtu izdegusi.

Paldies par interviju, atvaino, ka esmu daudz tevi aizkavējusi.
Nemaz! – Es taču, kamēr runājāmies, leduspuķītes piķēju, begonijas aprušināju. Rokas dīkā nestāvēja.

Ko tu gribētu novēlēt sev un citiem?
Galvenais veselību un saticību. Saglabāt labu humora izjūtu, iet uz priekšu ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Otra cilvēka prieks var mūs uzlādēt krietni vairāk nekā laimests loterijā. Protams, lauksaimniekiem – attīstību, stabilitāti un daudz jaunu ideju!