Saimnieks LV / 2025.gads (Novembris)

Ziemeļvidzemē, Mazsalacas pusē, iepazinām kādas ģimenes stāstu. – ZS Rūķi šodien vada Kristīne un Andris Casno ar bērniem Jāni (21), Katrīnu (21), Annu (14) un Jēkabu (5), turpinot Kristīnes vecāku Jāņa un Ineses Alpas iesākto darbu un to padarot par mērķtiecīgu, uz efektivitāti un ilgtermiņu vērstu uzņēmumu. Saimnieks Andris pa vidu intervijai izskrien uz lauka izvilkt nogrimušu miglotāju – šī gada ikdiena daudzās Latvijas saimniecībās. Runājam par saimniekošanas sākumu, laukiem un cilvēkiem aiz skaitļiem – par darbu, riskiem un sapņiem.

– Kāds ir saimniecības sākums?
Kristīne: – Par pamatu jeb atspēriena punktu ir gādājusi mamma un tētis, kā vieni no pirmajiem jau 90. gadu sākumā izveidojot zemnieku saimniecību. Mēs – trīs māsas – bērnībā brīvprātīgi piespiedu kārtā bijām klāt it visā. Tētis ļoti agri aizgāja mūžībā, un mamma, spēcīga sieviete, viena pati turpināja Rūķus līdz 2018. gadam, lieliski tiekot ar visu galā, protams, sezonas laikā, visi bijām klātesoši. Tad viņa strikti pateica – vai nu meitas pārņem, vai arī saimniecību pārdodu. Mēs ar vīru dzīvojām Iecavā, es tobrīd strādāju pilsētplānošanā, vīrs gan visu profesionālo dzīvi pavadījis lauksaimniecībā kā agronoms. Tā kā abām māsām jau ir katrai sava lauku saimniecība, lēmums bija jāpieņem man. Pašai lauksaimniecība nebija mīļākā tēma, bet viens gan bija skaidrs – gribu saglabāt ģimenes mājas. Vīram lauksaimniecība ir sirdslieta – azimuti sakrita. Andris jau kopš brīža, kad iepazināmies, tika iesaistīts saimniecības darbos, saimniecību pārzināja pilnīgi jau no 2002. gada. Lēmums, ne bez šaubām un grūtībām, bet tika pieņemts.

– Vai vecāki jau no sākuma nodarbojās ar graudkopību?
Kristīne: – Kā daudzi tolaik, sākumā vecāki turēja govis, cūkas, aitas jeb no visa pa druskai. Vieni no pirmajiem iegādājās graudu kombainu Sampo. Govis tika likvidētas salīdzinoši ātri, ap 2015. gadu saimniecība pilnībā pārgāja uz graudkopību. Kad atgriezāmies, bija aptuveni 400 ha, tagad apsaimniekojam 800 ha, kas, mūsuprāt, ir ģimenes saimniecības optimums, lai būtu pēctecība arī nākotnē.

– Vai visa ģimene iesaistās darbos?
Kristīne: – Mamma sniedz atbalstu visām meitām saimniekošanā. Varam uz viņu paļauties sezonas ārkārtas situācijās, piemēram, kad vajag kādu detaļu iegādāties un tā pieejama Rīgā, mamma būs uzdevuma augstumos. Varam droši teikt, ka esam ģimenes saimniecība. Sezonas laikā neatsverami palīgi ir mūsu bērni, kuri katrs savam vecumam atbilstoši sniedz ieguldījumu veiksmīgā ražas novākšanā. Lielie bērni, dvīņi Jānis un Katrīna, bez iebildumiem pieslēdzas sezonas darbiem. Jānis jau no 15 gadu vecuma strādā ar visa veida tehniku. Viņš izskatās jaunāks par saviem gadiem, tāpēc ir bijuši kuriozi, kad graudu nodošanas punktā viņam prasa, vai esot tiesības. Šobrīd viņš māk veikt jebkuru darbu ar jebkuru tehniku, kas saimniecībā nepieciešams, tajā skaitā braukt ar KAMAZ, bet tam vēl šogad iegūstamas tiesības. Arī savu augstāko izglītību lielākā vai mazākā mērā bērni ir saistījuši ar nākotnes lauksaimniecību, Jānis apgūst mehatroniku RTU, Katrīna – biotehnoloģijas LU. Arī vidējai meitai lauki nu jau ir miera osta, lai arī sākotnēji nemaz nebija priecīga, saprotot, ka jāmaina skola, draugi un pierastais dzīvesveids. Jaunākais ķipars vēl bērnudārznieks.

– Cik lielu platību apsaimniekojat, vai tā ir pašu īpšums? Vai un kāda ir nomas pieredze?
Kristīne: – Pašlaik Rūķos apstrādā ap 800 ha. Apmēram puse ir pašu īpašumā, pusi nomājam. Esam pateicīgi zemes iznomātājiem – ar daudziem sadarbojamies no tiem laikiem, kad bērnībā tajos laukos lasījām akmeņus. Domāju, ka mūs novērtē kā paredzamus un atbildīgus nomniekus – saistības pildām laikus, zemes uzturam labā kvalitātē. Ja ir iespēja, zemes pērkam, īpaši tad, ja tā jau ir mūsu apsaimniekotā platība. Tas nav lēts prieks, konkurence reģionā ir liela, bet šobrīd vēl cenšamies izmantot iespējas iegādāties zemi, jo tas ir mūsu galvenais attīstības resurss...

Pilnu rakstu lasiet novembra SAIMNIEKS LV numurā!