Saimnieks LV / 2026.gads (Septembris)

Zemnieku saimniecībā Lācēni ieradāmies uzreiz pēc spēcīgas lietusgāzes, kas uz brīdi bija apturējusi visus lauka darbus, dodot saimniekam Ivaram Kļaviņam laiku mūs uzņemt un nesteidzīgi iepazīstināt ar savu stāstu. Izaugusi no 48 hektāru piemājas zemes par 750 hektāru graudkopības uzņēmumu, ZS Lācēni šodien balstās uz pārdomātu bezaršanas tehnoloģiju, augsnes kaļķošanu un tālredzīgu saimniekošanu ar skatu nākotnē. Par to un daudz ko citu lasiet šajā intervijā. 

– Ar ko sākās jūsu ceļš lauksaimniecībā un kā izveidojās ZS Lācēni? 

– Paši pirmsākumi meklējami ap 1996. gadu, kad saimniecība tika nodibināta. Tas tobrīd bija ļoti populāri. Mammai Madonas rajona Sarkaņu pagastā bija neliela piemājas saimniecība ar dažām gotiņām. Saimniekošana sākotnēji vairāk līdzinājās naturālai saimniecībai – vajadzēja pļaut sienu un uzturēt īpašumu, bet katrs ģimenē darīja savas lietas. 

Tad sākās mantojumu atgūšanas process, un vectēvs atguva dzimtas īpašumu, kas bija atņemts 1949. gadā. Šis īpašums atradās Gulbenes novada Daukstu pagastā. Vectēvs uzdāvināja to saviem četriem bērniem. Katrs domāja saimniekot, bet nevienam nebija izlēmības, ko īsti darīt. 90. gados visus vairāk interesēja meži, nevis lauksaimniecības zeme. Tā kā Madonas novada zemnieku saimniecībā lauksaimniecības zemes platība bija maza un tur nevarēja izvērsties, mēs ar vecākiem spriedām, ka atgūtajā īpašumā ir lielas iespējas. Tajā laikā tas bija liels īpašums – kopējā platība bija 48 ha. Šķita, tur varēs izvērsties un piepildīt jebkuru sapnīti. 

Kaut kādā mirklī apstākļi sakrita tā, ka mamma ar tēti pārcēlās uz turieni un sāka darboties – turēja cūciņas, vistiņas un dažas gotiņas. Tā nodzīvojām līdz 2004. gadam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Ap to laiku jau sāka klīst runas, ka viens kaimiņš realizējis ERAF projektu un nopircis modernu ārzemju lauksaimniecības tehniku, cits kaut ko uzbūvējis. Mēs tā īsti gan vēl nē – vecākās paaudzes cilvēkiem loģika vienmēr bija, ka esam jau gana lieli un izaugsim pašu spēkiem. 

Kad pabeidzu pamatskolu un nonācu izvēles priekšā, kur turpināt iegūt izglītību, tētis teica, ka man jāiet mācīties par mehanizatoru, jo izrādīju lielu interesi par lauksaimniecības tehniku un, kā jau lauku puika, biju jau iemēģinājis roku lauku darbos, bet mamma bija galvenā veterinārārste Sarkaņu kolhozā un teica, ka jāiet par vetārstu – dzīvnieki slimos vienmēr, būs jāārstē un savai maizei spēšu nopelnīt. Es aizgāju mācīties uz Smiltenes tehnikumu par vetārstu, bet tā nebija profesija, kas mani interesēja. Līdz ar to pusceļā pametu mācības un ieguvu vidējo izglītību bez profesijas diploma. 

1994. gadā man pavērās iespēja nokļūt Vācijā pieredzes apmaiņas grupā pie lauksaimniekiem. Tā kā biju nepilngadīgs, vajadzēja mammas un tēta atļauju. Viņi to man deva, lai varētu turp doties pieredzes gūšanai. Tā es nodzīvoju Vācijā pusotru gadu, strādājot lauksaimniecībā kopā ar saimniekiem. No pēcpadomju Latvijas nonākot Vācijā, visa apkārtējā vide bija ļoti vilinoša. Es sapratu, ka var dzīvot un darīt citādi. 

 

ZS Lācēni (Gulbenes novads, Daukstu pagasts) 

Saimnieko: Ivars Kļaviņš 

Apsaimnieko: 750 ha sējplatību 

Darbinieku skaits: 2 

Vācietis, vārdā Heinrihs, bija tas, kurš man iemācīja strādāt. Līdz tam uzskatīju, ka mēs, latvieši, esam ļoti strādīga tauta, daudz ko protam. Arī pats nebiju slinks. Vācijā sapratu, kā ir strādāt pa īstam. Tā nebija vergošana, bet izpratne, ar kādu attieksmi ir jāstrādā un kā ir jādomā par lietām. Vai darīt tikai darīšanas pēc, vai ar prātu, lai sanāktu plānotais rezultāts. 

Kad atgriezos Latvijā, man jau bija cits redzējums uz lietām. Šeit viss likās ļoti drūmi. Sapratu, ka strādāt algotu darbu kāda cita labā – tas nav priekš manis. Meklēju dažādas iespējas, kā ar darbu nopelnīt un iekrāt kapitālu. Tajā laikā iespējas nopelnīt nebija lielas, bet lēnu garu savu kapitālu palielināju. 

– Kā notika pāreja no 48 ha piemājas saimniecības uz mūsdienīgu graudkopības uzņēmumu? 

– Nonācām krustpunktā 2005. gadā, kad pateicu mammai: mums tomēr kaut kas ir jādara, ir jāmodernizējas un jāiegādājas tehnika. Redzēju – kaimiņi strādā ar modernu traktoru – un sapratu, ka mēs arī varam. Tikai jāuzraksta projekts, jāpiesakās finansējumam un jāmēģina īstenot, lai varētu kvalitatīvi strādāt. 

Tā tapa pirmais projekts. Nopirkām traktoru, siena sagatavošanas tehniku (jo nedaudz palielinājās ganāmpulks), kā...

Pilnu rakstu lasiet septembra SAIMNIEKS LV numurā!