Saimnieks LV / 2021.gads (Janvāris.)

Šoreiz devāmies uz Alojas pusi, uz zemnieku saimniecību Silvas, kur nu jau vairāk nekā piecus gadus saimnieki Māris Bērziņš un Dina Avotiņa ar ģimeni nopietni nodarbojas ar aitu audzēšanu. Saimniecībā mūs sagaidīja rosība – sētu cītīgi sargāja zosu bariņš, netālu kladzināja vistas, pēc brītiņa ar smaidu sagaidīja arī Māris un Dina, bet kā pēdējie sagaidīšanas komitejā ieradās trīs draudzīgi suņi.

– Kā izveidojās saimniecība?
Māris: – Mans tēvs nopirka pirmās 10 aitas 2005. gadā, jo vajadzēja apganīt laukus.
Dina: – Mēs tad vēl dzīvojām Salacgrīvā, bet Māra vecāki saimniekoja šeit Silvās. Desmit gadus aitkopība mums bija aktīvs hobijs, bet 2015. gadā, kad Māra tētis aizgāja aizsaulē, tas kļuva par dzīvesveidu. Mēs – divi ierēdņi – izvēlējāmies strādāt paši sev, atnācām uz laukiem un sākām darboties jau nopietnāk.
Dina: – Māris vismaz laukos ir dzimis un pavadījis bērnību, bet es esmu Rīgas meitene, beigusi Franču liceju, bet man ļoti patika zirgi, tāpēc aizgāju mācīties par zootehniķi Smiltenes tehnikumā. Pabeidzu mācības, bet savā profesijā nestrādāju, jo pēdējā kursā kolhozi likvidējās un zootehniķus vairs īsti nevajadzēja. Prieks, ka Smiltenes tehnikums ir atjaunojis šo profesiju, tik nosaukums pamainīts − lopkopības tehniķi, nevis zootehniķi; meita tagad mācās pirmajā kursā.
Māris: – Es arī mācījos Smiltenē, bet par agronomu – tajā laikā vēl nebijām pazīstami, satikāmies četrus gadus vēlāk robežsardzē. Kad atnācām uz laukiem, sākumā, protams, gāja grūti. Tas, ko esmu sapratis, – saimniecībā ir svarīgāk nopelnīt, nevis izdarīt visu, kā pareizi strādāt māca kursos. Ir jāmāk no visa mācītā izlobīt, ko tomēr var nedarīt, bet sasniedzot tādus pašus rezultātus. Ir jāstrādā pie pašizmaksas, jo tirgus cenu nevar izmainīt. It īpaši tas attiecas uz aitu audzēšanu, jo tās var audzēt ar zemu pašizmaksu.

– Jums ir algoti darbinieki vai iztiekat pašu spēkiem?
M: – Strādājam paši. Darbos iesaistās visa ģimene. Nevaram atļauties ņemt darbinieku, par kuru bez algas vēl būtu jāsamaksā VSAOI un IIN nodokļi – pēc mana aprēķina, lai mums atmaksātos ņemt darbinieku, saimniecībā jābūt vismaz 1000 aitu mammām, bet tad nepieciešama lielāka zemes platība, bet zeme pašlaik ir deficīts. Tāpēc ar to, kas mums ir pieejams, jāstrādā pašiem. Labāk ieguldām jaudīgākā tehnikā, līdz ar to darbus, ko agrāk darīju visu dienu, var paveikt stundā. Vasarā, kad izvelkam elektriskos ganus un palaižam aitas ganībās, katru dienu pārbaudu spriegumu un varu vairākas nedēļas par viņām aizmirst – darīt citus darbus. Esam ieguldījuši diezgan daudz līdzekļu elektriskajos ganos, aprīkojumā, barotavās, tehnikā, lai optimizētu darbu un varētu visu paveikt paši bez lielas piepūles. Pašlaik ir trīs mēnešu periods, kad tikai pievedam aitām klāt skābbarību un sienu, un tad trīs dienas viņas to ēd. Esam visu iekārtojuši tā, lai būtu minimāls roku darbs.

– Cik jums pavisam aitu ir?
D: – Šobrīd nav daudz – ap 200. Sākumā mums visām aitām bija vārdi, bet tad pārgājām uz pirmo Grietiņu, otro Grietiņu, un nu jau mums ir simt devītā Grietiņa. Principā gandrīz visi jēri jau ir realizēti, vēl tikai kādi 10 ir palikuši. Pārējie lopi ir jaundzīvnieki, vaislas teķi un aitu mātes – pamatganāmpulks. Cenšamies atlasīt tās aitu mammas, kas ir stresa izturīgas, un strādājam pie tā, lai tās dzīvotu ilgi. Vecākajai aitu mammai ir 12 gadi, to gan vairs nelecinājām. Ir arī desmitgadīgas. Uzskatu, ka ilgmūžība un labi jēri ir ļoti būtisks faktors, jo aita kā pilnvērtīga māte sevi parāda tikai ceturtajā gadā.

Šobrīd mums ir šķirnes aitu audzēšanas saimniecība, bet, ņemot vērā tirgus situāciju, sanāk tāds paradokss, ka pārsvarā ražojam jērus gaļai. Tā kā mums ir Latvijas Tumšgalves mātes šķirne, mēs no tās spiežam ārā ātraudzību, dzīvmasas pieaugumu, muskuļojumu, kas šai ekstensīvajai šķirnei būtībā nav raksturīga. Sanāk, ka mēs strādājam visos virzienos, arī Latvijas Tumšgalves veidojot gandrīz jau kā gaļas šķirni. Tirgū pieprasījums pēc vaislas materiāla jau otro gadu ir stipri samazinājies.

M: – Ar aitu mūsu apstākļos grūti nopelnīt. Vienīgi, tā kā klimats Latvijā mainās, ja ziemu vairs nebūs, tad, līdzīgi kā Jaunzēlandē un Austrālijā, aitas varēs visu gadu laist ganos, ziemai siens un graudi nebūs jāvāc, skābbarība nebūs jāgatavo.

Aitas der augu sekai un zemajām vietām, kur neko citu nevar darīt. Tā kā graudus audzējam paši, aitas cērpam paši un sniedzam arī pakalpojumus citiem, esam apmierināti ar dzīvi. Pēc maniem aprēķiniem, lai tikai ar aitu audzēšanu varētu normāli nopelnīt, jātur ap 800 aitu mammām. Mums tas nav reāli.

D: – Apkalpojam vairāk nekā 30 saimniecības, sniedzot cirpšanas, pārraudzības, aitu vērtēšanas pakalpojumus.

Meita Ita Adrija uzņēmusies rūpējas par mazajiem fermas dzīvniekiem.

– Kur realizējat aitas?
M: – Pārdodam vairumā uzpircējiem. Viņi atbrauc un uzreiz savāc 100 aitas. Man tas ir daudz izdevīgāk, jo ietaupu laiku, kas pašlaik ir visdārgākais.
D: – Pavasara sākumā kopā saimniecībā bija pāri par 400 aitām, 150 jērus realizējām jau pavasarī pirms laišanas ganībās, kad pieprasījums ir lielāks un cena tirgū − augstāka. Rudenī visi sāk nodot. Šogad gan pa ilgiem laikiem bija pirmais rudens, kad neveidojās rindas un jēru pat trūka.
M: – Man jau bija aizdomas, ka Austrālijas ugunsgrēki, Jaunzēlandes sausums pamatīgi ietekmēs tirgu, jo šīs abas valstis vienas pašas varēja nodrošināt visu pasauli ar jēra gaļu.
Pārsvarā aitu gaļa aiziet eksportā. 2019. gadā eksportējām uz Igauniju, 2020. gadā realizējām caur LPKS Latvijas aita.

– Vai barību aitām visu sagatavojat paši?
M: – Jā, visu sagatavojam paši – audzējam graudus (rudzus, auzas un kviešus), gatavojam sienu. Tikko pārdevu ruļļu ietinēju un tagad skābbarību liekam kaudzē. Mums bija nopirkts jauns ruļļu ietinējs, bet sapratu, ka tīt skābsienu ruļļos aitām ir par dārgu, gatavot kaudzē sanāk trīs reizes lētāk.

Praktiski klāt piepērkam tikai speciālu barības piedevu no Vācijas, ar paaugstinātu proteīna daudzumu, vitamīniem, nepieciešamām minerālvielām, ko dodam jēriem, lai tie ātrāk aug, ātrāk var realizēt un nav jālaiž ganos.

D: – Šo piedevu izmantojam jau kādu ceturto gadu un esam ļoti apmierināti, jo, skatoties, kuras teķu līnijas dod labāko rezultātu, ar šo barību jēri pieaug un nobarojas krietni ātrāk.
M: – Tie, kas dzimst uz Ziemassvētkiem, jau līdz aprīlim ir pietiekami lieli, lai pārdotu. Pavasarī ganos tiek izlaistas vairs tikai aitu mammas un tie jēri, kas paredzēti ataudzēšanai. Vēl raksturīgi, ka tad, kad izlaižam aitas ganos, tās noskraidās un vairs neaug – sākumā pat krītas svarā. Esmu rēķinājis, ka atmaksājas jēriem pievest klāt vairāk skābbarības, kamēr tie dzīvo novietnē, jo tad tos varam realizēt pirms laišanas ganos, līdz ar to aitām ganībām nepieciešama mazāka zemes platība un brīvajā laukā var sēt ko citu, pie tam ir mazāk darba un jēri nav jāķer.

– Kā turat aitas?
D: – Aitu mātes, kuras paredzēts lecināt, ziemas periodā turam angārā, kas ir padomju laika mantojums. Vasarā aitas dzīvo ārā – kā pavasarī izlaižam, tā līdz rudenim. Vasarā šo angāru izmantojam citiem mērķiem – uzglabājam graudus, turam un remontējam tehniku. Mums ir arī tūrisma apskates saimniecība, esam tepat blakus klājuši degustācijas galdus ar aitām fonā.
M: – Vienīgais, ko aitas respektē, ir elektrība. Sākumā zāģējām mežus, sitām stacionāros žogus, bet suņi pa apakšu rakās cauri, teķi lauza žoga dēļus. Elektrība ir elektrība, vienu reizi dabū un neiet klāt. Arī suņi respektē un iekšā netiek.
D: – Elektriskā gana uzstādīšanai un novākšanai izmantojam speciālu ķerru. To velkot, varam gan uztīt, gan notīt visas trīs kārtas vienlaicīgi. Sanāk labs ģimenes pasākums – viens brauc ar traktoru un ved piekabi, otrs vāc mietiņus, trešais brauc ar ķerru un ceturtais ņem nost drātis. Mums četriem tas ir viens gājiens, lai uzliktu vai noņemtu žogu.
M: – Lai to izmantotu, ir jāsaprot, kas ir spriegums, kas ir strāvas stiprums, jāprot sazemēt un dabūt pareizu spriegumu. Ja to visu izdara, tad pa vasaru nav nekādu problēmu. Pirmajā gadā mums īsti nesanāca, bet tagad es pat neatceros, kad kāda aita būtu tikusi ārā no elektriskā gana.
M: – Vēl viens elektrisko žogu pluss ir, ka tīrumu ir iespējams izmantot – ja gribu sēt graudus, žogu novācu un apstrādāju, kā gribu, bet, ja uzlieku stacionāru žogu, man visu mūžu tajā laukā jāgana aitas.
M: – Kad iesākām strādāt, mācīja, ka vaislas teķus nedrīkst laist kopā, katram jābūt savā būdiņā, lai nekaujas, bet tad katram jātaisa būda, katrs atsevišķi jābaro. Domājām, laidīsim kopā – brīžiem nedaudz pakaujas, bet ir saraduši kopā, un neviens nav nosists. Aug arī normālāk, dzīve tiem ir interesantāka. Ziemā esam atstājuši nelielo teritoriju tepat pie novietnes, kur tie var pastaigāties. Visur izveidoti vārti traktoram, lai var ievest barības ruļļus. Vasarā visi lopi ir prom ganībās.

– Cik lielu zemes platību apsaimniekojat?
M: – Kopā apsaimniekojam ap 120 ha, no tiem īpašumā ir virs 30 ha. Galvenais, ka visa zeme ir tuvu, tāpēc nekur tālu nav jābrauc un lieki jātērē degviela.

Kad atnācām uz Silvām, bija jau par vēlu – labā zeme vairs nebija pieejama. Klāt dabūjām tikai aizaugušas vietas, kas labības audzētājiem neder. No mūsu apsaimniekotās zemes tikai 1/3 varu sēt ziemājus – vai nu visur jāveic pamatīga meliorācija, vai arī jānodarbojas ar lopkopību – jāsēj zālājs.

Sākumā visās nomātajās zemēs plēsām ārā celmus un tīrījām, bet, kad uzarām un iesējām zāli, īsti nekas neauga. Sākām ņemt analīzes, protams, fosfora, kālija saturs, augsnes skābuma pH visur zems. Pirku kaļķojamo materiālu un kaļķoju. Tagad ar 100 ha pilnīgi pietiek visam un kvalitāte ir augsta.

Apvelku 10 ha platībai ganu, ielaižu vairāk nekā 100 aitas, un visu vasaru tām pietiek, ko ēst. Kādreiz mācībās stāstīja, ka jāmaina ganības ik pa divām nedēļām. Parēķināju − lai es varētu visu laiku mainīt ganības, man nepieciešama visa vecā kolhoza teritorija. Vienu gadu mēs mēģinājām vienai grupai mainīt un otrai grupai nemainīt ganības, bet rezultātā nekādas atšķirības nebija. Labāk pamēslot un apstrādāt to mazo gabalu pareizi nekā tērēt laiku, lai pārvilktu žogus un dzītu lopus. Vēl pret parazītiem pavasarī cenšos nokaļķot. Kādreiz dažiem jēriem, kad viņi dzima, bija problēmas ar sāpošām locītavām – rahīts, ko izraisa kalcija trūkums. Protams, aptiekās pieejami dažādi kalcija preparāti, bet tas ir dārgi. Šo problēmu atrisināju ar augsnes kaļķošanu – daru labu zemei un arī aitas ēd un dabū pilnvērtīgu uzturu. Šādi ar mazākiem līdzekļiem iegūstam lielāku labumu.

Z/s Silvas saimnieks uzskata, ja tiek audzēti graudi, pašiem vajag savu tehniku.

– Kā iegādājaties tehniku un kas ir bijuši lielākie pirkumi?
D: – Tā kā pakalpojumus nevar dabūt visu laiku, tad šajā pavasarī par avansa platību maksājumu iegādājāmies kombainu, lai varam kult, kad nelīst lietus, nevis kad pakalpojums pieejams. Viens no jaunākiem pirkumiem ir arī sējmašīna. Kad audzē graudus, tomēr pašiem vajag savu tehniku.
M: – Viens no vērtīgākajiem pirkumiem ir lielais siena ārdītājs. Tagad īsā laikā un ar zemu pašizmaksu var sagatavot kvalitatīvu sienu.
D: – Daļa tehnikas ir pirkta par bankas Citadele aizdevumu, zeme − caur ALTUM. Visi šā gada ieņēmumi ir ieguldīti atpakaļ ražošanā.
M: – Esam saimniecībā realizējuši trīs projektus, pēdējam tikko beidzies uzraudzības laiks. Tagad cenšamies visu iegādāties līzingā, ņemot kredītu vai par pašu līdzekļiem. Projekti ir laba lieta, bet tirgotājs arī gaida, ka būs lielā peļņa, un atlaidi nedod, piecus gadus ir LAD kontroles periods. Piemēram, atbrauca pārbaude un mērīja elektriskā gana garumu. Bijām caur projektu paņēmuši 600 m garu, bet tajā brīdī nebiju iztinis līdz galam, jo pietika, pārējo izmantotu vēlāk citā laukā. Bet nekā − ja neesot viss iztīts, tas nozīmē, ka nevajag. Dabūju tīt visu vaļā, un pēc dažām dienām brauca pārbaudīt vēlreiz. Domāju, ka projekts der tad, ja pērk kaut ko par 100 tūkstošiem, par mazāku summu nav vērts cīnīties.

– Kā un kur iegādājaties sēklu, mēslojumu un barību piedevas?
M: – Skatos, ko katrs piedāvā un kur izdevīgāka cena. Pārsvarā mums visi līgumi ir ar Baltic Agro, kur strādā mans kursa biedrs no Smiltenes tehnikuma laikiem. Uzticos viņa viedoklim. Kaļķojamo materiālu − kaļķakmeni pērkam no Igaunijas arī caur Baltic Agro, dolomītmiltus – no Saulkalnes.
D: – Barības piedevu Ewe 33 Premix pērkam no Ulbrokas.
M: – Ik pa laikam paņemu piedāvāto no dažādiem uzņēmumiem, izmēģinu uz lauka, atstāju arī kontroles grupu un tad var redzēt, vai ir kāda atšķirība. Nākamgad zinu, ko ir vērts ņemt. Viss ir jāpārbauda un visam jāseko līdz.

– Kas ir ikmēneša lielākie maksājumi?
M: – Lielākā sadaļa ir līzingi un kredīti, tad seko degviela (barības gatavošanai) un elektrības rēķins. Minerālmēslu iegāde gan neietilpst ikmēneša izdevumos, bet tur sanāk lielāka summa nekā kopējais eletrības rēķins par gadu. Tā kā tie ir ļoti dārgi, iegādājāmies ļoti labu precīzo minerālu izkliedētāju Rauch – kā lielajiem graudu ražotājiem, jo arī mazā saimniecībā tas atmaksājas.

Jēra vilna.

– Kur iegūstat informāciju par nozares jaunumiem, finansējuma iespējām un projektiem?
M: – Internetā.
D: – Man ļoti patīk visi attālinātie semināri, kas tagad pieejami. Tikko piedalījos seminārā par putnkopību un bioloģisko lauksaimniecību.
M: – Protams, šur tur ir jāiet mācīties. Piemēram, lai pareizi izmantotu miglotāju un iegādātos pesticīdus, bija jāiziet augu aizsardzības kursi.
D: – Esmu sertificēta speciāliste dzīvnieku pārraudzībā, vērtēšanā un kontrolvērtēšanā no 2007. gada. Zināšanas ļoti palīdz novērtēt arī savus lopus un saprast to produktivitāti. Strādājot citās saimniecībās un braucot cirpt aitas, pārbaudām katru dzīvnieku individuāli gan vizuāli, gan pēc dokumentiem. Tā veidojas kontakti un atsauksmes. Man ir arī bioloģiskās lauksaimniecības apliecība, lai saprastu, vai ir vērts ko mainīt. Mums ir bioloģiskās daudzveidības uzturēšana daudzgadīgajos zālājos – par to arī izgāju kursus. Tad to visu saliec kopā un vari izspriest, ko no visa vari pacelt un ko vispār ir vērts celt.
M: – Pamatā tomēr visu atrodam internetā – gan par jaunām šķirnēm, gan graudu sēklu. Galvenais − domāt loģiski un saprast, ka katrs darbojas savās interesēs, tāpēc pašam ir jāizvērtē, kas der.
D: – Lauksaimniekam ir jāpārzina dažādas profesijas. Tu esi gan agronoms, gan vetārsts, gan jurists, gan ekonomists, gan mehanizators un grāmatvedis. Visbeidzot arī psihologs – sev pašam.

– Ko darāt ar vilnu?
D: – Vilna pašlaik stāv šķūnītī maisos. Kamēr tas nav pilns, tikmēr krājam. Nemazgāta vilna var stāvēt gadiem. Ja izmazgā, tad jārealizē, jo metas kodes un peles sāk veidot midzeņus. Kad parādās kādam vajadzība pēc vilnas, tad realizējam. Sākumā paši vilnu arī mazgājām, bet vairs to nedarām, jo tik lielam apjomam žāvēšanas process ir ļoti laikietilpīgs – nedēļu nepieciešams karsts laiks.
D: – Nemazgātā vilnā ir lanolīns jeb tauksviedriņš, kas ir ārstniecisks. Ja man sāp ausis, tad paņemu nemazgātu aitas vilnu un pielieku klāt, ja ir laringīts, vilnu ietinu lina audumā un aplieku ap kaklu. Mazākajam bērnam tika diagnosticēta astma, uztaisīju viņam spilvenu ar divām spilvendrānām no nemazgātas aitu vilnas, un pa nakti viņš to elpoja. Inhalatori mums stāv, bet šoruden tos nav bijis jāizmanto nevienu reizi.
M: – Nemazgātu vilnu izmantojam arī siltināšanai – mājai bēniņus un pieliekamo esam nosiltinājuši. Protams, izmantojam tikai tur, kur nav ikdienā tieša kontakta, jo kūts smaku tomēr nedaudz var no tās just.
D: – Pēc sludinājuma ēku siltināšanai aizsūtīju nemazgātas vilnas paraugus un man zvanīja un jautāja, vai mēs to kā īpaši esam mazgājuši vai apstrādājuši, ka vilna tik balta un tīra. Mums visu vasaru aitas dzīvo ārā, tāpēc arī lietū izskalojas un saulē izbalinās.

2020. gada beigās vēl nerealizētie jēri.

– Ja sāktu no jauna, vai ko darītu citādi?
M: – Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Diez vai otrreiz šo visu sāktu, ja zinātu, cik daudz naudas pirmajos gados būs jāiegulda tehnikas un zemes iegādei, tās ielabošanai un būvniecībā. Taču iesākts ir un jāturpina, tagad arī kaut kas nāk atpakaļ. Ieguldīto gan tikai nākamā paaudze var atgūt.

Bet ko es darītu citādi? Protams, vajadzēja sākt saimniekot jau 90. gados, jo tad varēja tikt pie galvenā resursa – zemes.