Saimnieks LV / 2020.gads (Decembris.)

Dodamies uz zemnieku saimniecību Dumbrāji Pārgaujas novadā, kur saimnieks Einārs Lācis no nulles izveidojis veiksmīgu graudaugu saimniecību. Šogad novākta tās vēsturē lielākā raža.

− Lūdzu, pastāstiet par saimniecības pirmsākumiem.
− Mani vecāki un vecvecāki bijuši kalpu zēni, pašiem nekas nav piederējis. Sāku no nulles, kad beidzās padomju laiki, izmēģināju strādāt mežos, gateros, bet zeme mani vilka vairāk. Sākumā izveidoju pakalpojumu saimniecību un ar savu tehniku braucu un sniedzu pakalpojumus citiem lauksaimniekiem. Kad pieprasījums pēc pakalpojumiem vairs nebija tik liels, paralēli pievērsos arī graudaugu audzēšanai. Pirmajā gadā apsaimniekoju kādus 15 ha.
Audzēju griķus. Tie ir pēdējie jāsēj un pēdējie jānovāc, tāpēc vispirms varēju doties uz citām saimniecībām un, kad tur darbi bija apdarīti, pievērsties savam laukam. Tas bija sākuma gados, tagad vairs nav laika citu laukus apstrādāt, jo pašam jātiek galā ar savu saimniecību. Šogad ir divdesmitā raža, kopš saimniecības izveidošanas.

− Kā vērtējat šī gada ražu?
− Šogad sēju vasaras un ziemas kviešus, rudzus, rapsi un miežus, zaļināšanai − ganības. Novācām ražu savlaicīgi − jau augustā, jo bija ļoti piemēroti laikapstākļi, pietiekami sauss. Kā vienmēr, raža varēja būt labāka. Mūsu pusē zemes nav tik auglīgas kā Zemgalē vai Kurzemē, bet uzskatu, ka jāsaimnieko ir tajā vietā, kur esi dzimis un audzis. Nav ko skatīties uz kaimiņiem! Vidējā raža šogad ir 5.2 t/ha. Pa kultūrām tā, protams, mainās, bet šis ir vidējais skaitlis, kopā ņemot. Katru gadu kaut kas neizdodas, šogad prieks par rapšiem – novācām lielāko ražu kopš saimniecības izveidošanas − 3.6 t/ha.
Graudu cenas šogad arī bija mazliet labākas nekā pērn.

− Kā organizējat darbu saimniecībā?
− Plānošana saimniecībā notiek dabiski. Daba pati pasaka priekšā, kad ir jāsēj, kad ir jāvāc raža. Es strādāju uz lauka, sieva ir grāmatvede, viņa kārto uzņēmuma papīru lietas, bet bērni iesaistās saimniecības darbā ražas laikā. No kopā apsaimniekotajiem 650 ha, 120 ha zemes ir pašu īpašumā. Lauki izkaisīti pa trim novadiem − Pārgaujas, Priekuļu un Kocēnu novadu.

Graudus novācu, vedu uz kooperatīvu VAKS, un viņi izkaltē un realizē. Uzglabāju tikai sēklas graudus. Viss notiek vienkārši! Kalte, tāpat noliktavas ir padomju laika mantojums. Kaltei un graudu šķirotājam jaudas pietiek, lai sagatavotu graudus sēklai. Zemgalē jaunās investīcijas atmaksājas, hektāru daudz, ražas lielas, bet šeit ir kalni un lejas, tāpēc strādājam ar to, kas mums pieejams.

Tehnika, ko izmantoju saimniecībā, visa ir pašam sava: seši traktori, graudu piekabes, trīs kombaini. 1998. gada un 2001. gada traktori nu jau aizlaisti pensijā un dara tikai vieglākus darbus. Uzskatu, ka manas tehnikas jaudas ir atbilstošas hektāriem, visu var paveikt laikā. Tehniku izvēlējos pēc servisa iespējām, tuvumā, lai nav jābrauc pāri visai Latvijai remontēt.

Ziemas sezonā darbi nav apstājušies − zāģējam krūmus, kopjam grāvjus, remontējam tehniku. Šodien darbinieki novāc apaugumu no nopirktā zemes gabala − rok ārā akmeņus un koku saknes. Pastāvīgi saimniecībā strādā četri darbinieki. Sezonā nāk palīgā znots, vēl vismaz vienu vai divus darbiniekus vajadzētu ražas novākšanas laikā, bet tos atrast ir neiespējami. Pirmais jautājums allaž, nevis, kas jādara, bet cik maksās, taču, kad jāpieliek piekabe, nezina, kas darāms. Mūsdienās visus aicina kļūt par IT un tūrisma speciālistiem, ne par lauksaimniekiem. Lauksaimniecības speciālistus sagatavo pārāk maz, tie, kas aiziet mācīties, lielākoties ir saimniecību īpašnieku dēli un meitas. Viņi ir iesākuši darbu jau praksē, augstskolā to papildina ar teorētiskām zināšanām un pēc tehnikuma vai augstskolas pabeigšanas atgriežas vecāku saimniecībā.

− Kā plānojat finanses uzņēmumā?
− Lielākie izdevumi noteikti ir mēslošanas, augu aizsardzības daudz piesaistīju Eiropas projektu finansējumu tehnikas iegādei, bet pēdējos gados piesakos un palieku aiz strīpas, pietrūkst vien dažu punktu. Realitātē tehnika ir novecojusi un to vajag mainīt, bet punkti nesanāk.

Eiropas projektus īstenot sākumā bija sarežģīti, bet tagad, šķiet, ka ir vieglāk. Stāsts no savas pieredzes – piesaistot ES finansējumu, iegādājos tehniku. Kamēr tehniku saražoja, nedaudz pamainījās modelis. Tas veic to pašu funkciju, bet, piemēram, 4 LED lampu vietā ir divas. Atbrauc pārbaude, skaita un nesanāk. Uz papīra ir četras, bet dabā − divas, gaismu rada to pašu, bet pēc noteikumiem − neder. Jāraksta paskaidrojumi. Protams, kārtībai jābūt, bet, ja jauda atbilst un iekārta veic tās pašas funkcijas, manuprāt, ir nedaudz absurdi piekasīties nebūtiskām detaļām. Taču atbalsts, protams, ir nepieciešams, un ir labi, ka tas ir pieejams!

− Kādu sēklas materiālu izvēlaties? Kādas tehnoloģijas izmantojat?
− Šķirņu iegādē vados no tā, kurām labāks ataudzējums un kuras tobrīd izdevīgākas. Izvēli palīdz izdarīt arī kooperatīva agronomi. Latvijas selekcionāru sēklas ir labas. Man, piemēram, aug latviešu vasaras miežu šķirne ‘Kristaps’, ziemas kvieši ‘Edvīns’. Šobrīd no ārzemju šķirnēm izmantoju ziemas kviešus ‘ACHIM’ un vasaras kviešus ‘TAIFUN’.

Šīs šķirnes izvēlējos, lai visa raža nebūtu jāvāc vienlaicīgi. Ziemas kvieši ‘Edvīns’ ir agrā šķirne, ‘ACHIM’ − vēlā. Ja ir tikai viena šķirne un laikapstākļi mainās, var sākties problēmas. ‘Edvīns’ arī ļoti labi pārziemo. Ar miežu šķirni ‘Kristaps’ es saprotos, un vienmēr rezultātā ir laba raža − apmēram 5.5 t/ha. Man šīs šķirnes padodas, tāpēc pašlaik neko citu nemeklēju.

Esmu tradicionālās sistēmas piekritējs. Pa reizei, protams, ir arī jāpaeksperimentē. Pastāvīgi attīstībā jābūt vismaz pussolīti priekšā. Izmēģināju bezaršanas tehnoloģiju, bet rezultāts mani pilnībā neapmierināja, tāpēc pagaidām šo tehnoloģiju vairs neizmantoju. Ja Eiropa pastāvēs uz to un minimālu augsnes apstrādi, tad domāšu. Pamēģināju arī hibrīdos kviešus, bet sapratu, ka nav atšķirības starp parastiem kviešiem vai hibrīdiem.

Augu sekas jautājumu esmu atrisinājis ļoti veiksmīgi. Man ir izveidojusies laba sadarbība ar kaimiņiem − divām lopkopības saimniecībām, kur četrus gadus audzis zālājs. Mainos ar viņiem, platības mums ir aptuveni līdzīgas. Tad, protams, mainu kultūras un cenšos nesēt to pašu laukā divas reizes pēc kārtas.

Pēc augsnes analīzēm skatāmies, kā trūkst, un pieskaņojam minerālmēslojumu, ko arī iegādājamies caur kooperatīvu. Augu aizsardzības līdzekļi arī jālieto ar prātu, nevajag pārspīlēt, un, ja ievēro visus noteikumus, tad arī nav nekādu problēmu. Izmantoju precīzās miglošanas tehnoloģiju. Manuprāt, gads no gada atšķiras, bet tas tieši ir labi, citādi nebūtu interesanti.

− Ja vajadzētu sākt visu no jauna, vai darītu ko citādi?
− Sākumā nebija izpratnes, ka zeme jāiegūst īpašumā, ka tā sanāk lētāk. Bija bail no kredītiem. Par tiem līdzekļiem, kas nu bija, pārsvarā nomājām zemi, bet noma ir tāds slidens pasākums. Ja zemes īpašnieks pārdomā, var palielināt cenu vai pārdot zemi citam. Padzird, ka zemniekiem piešķirti miljoni, vai arī salīdzina ar nomas cenām Jūrmalā un domā, ka mēs zaļi dzīvojam, bet, ja parāda reālās cenas, izrādās, tā nemaz nav.

− Kā vērtējat lauksaimniecības situāciju Latvijā?
− Lauksaimnieki strādā labi. Kādreiz mums stāstīja, ka nespējam saražot dzīvei nepieciešamo, ne graudus, ne gaļu, ne pienu, viss ir jāiepērk. Tagad ir cita situācija. Mums Latvijā nav, kur likt saražoto. Ir jāved ārā. Kā kooperatīva VAKS biedrs zinu, ka mēs visus kooperatīva graudus, izņemot lopbarību, eksportējam, ja nemaldos, uz Arābu Emirātiem, Libānu, rudzus un pupas uz Spāniju, rapsi uz Poliju un Zviedriju.

− Kur smeļaties zināšanas un idejas?
− Pieredzi un idejas gūstu VAKS organizētajos semināros un mācībās. Jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, ka neko nezinu. Kad izveidoju saimniecību, bija vienkārši − iesēju, skatos, ka kaimiņš, kaut ko uzber, es arī uzbēršu, bet, vai to daru pareizā laikā, cik daudz jāber, vai visu uzreiz? Tagad tā vairs nav – ir tik daudz informācijas!

Izlobu savām iespējām un vajadzībām piemērotāko. Citiem ir līdzenie lauki, man − kalnainie, viņi izmanto platākus agregātus, man jāstrādā ar šaurākiem. Strādāju pēc izjūtas!

Esmu daudz bijis uz semināriem, braucis pieredzes apmaiņā uz saimniecībām, bet nekas nav labāks par kaimiņu − kopīgas problēmas, līdzīgi izaicinājumi. Pazvanu, noskaidroju, kā iet, ko sēj, ko nesēj, kāda raža, lietus ir lijis vai nav. Ja kaut kas nav skaidrs, pieaicinu VAKS agronomu.

− Un kā ir ar nākotnes plāniem?
− Lielu nākotnes plānu nav, kā jau minēju, tas viss notiek dabīgi. Mierīgi saimniekoju, bez liekas birokrātijas. Visu naudu nepacelsi, visu ražu nesavāksi! Galvenais, lai ģimenei viss labi, lai būtu paēduši, lai pašam pietiktu un darbinieki būtu apmierināti, jo bez viņiem nekā. Kad ir nauda, tad iegādājamies tehniku. Nākotnes lielais izaicinājums noteikti ir izdzīvot un meklēt veidus, kā pielāgoties Eiropas diktētajiem noteikumiem. Kā būs pēc desmit gadiem, vai kāds no jaunajiem turpinās iesākto, nezinu. Pašlaik viņiem nav lielas intereses par lauksaimniecību.