Saimnieks LV / 2024.gads (Februāris)

Daugavas krastā, Staburaga pagastā SIA Velmaraiši saimnieko Aigars Dobulāns kopā ar sievu Andru. SIA Velmaraiši atrodas vietā, kur kādreiz bijis kolhozs Staburags. Saimnieki intervijā stāsta, kā izveidojusies un attīstījusies saimniecība, ko dara, lai strādātu efektīvāk, un kā plāno cīnīties ar savām divām nemainīgajām neražām – meža dzīvniekiem un akmeņiem.

– Kāds bijis saimniecības attīstības stāsts? Uzņēmumam ir ļoti interesants nosaukums.
Aigars: – Es dzimis un vienmēr dzīvojis Staburagā. Tēvs bija agronoms kolhozā Staburags, mamma – skolotāja. Jau kā bērns braucu līdzi tētim uz darbu. Man ļoti patika atrasties traktorā, Belarus šķita labākais traktors pasaulē. Vēlāk vasarās strādāju saimniecībā. Kad biju 17 gadus vecs, ar tēva galvojumu vasarā strādāju ar T-40. Tajā brīdī tas man likās kā sapņa piepildījums. Pēc vidusskolas aizgāju armijā, atgriezies turpināju darbu kolhozā un paralēli tam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā neklātienē studēju inženieriju. Kolhozā sākumā biju šoferis, pēc tam darbnīcu vadītājs, vēlāk inženieris un pēdējos gados kolhoza priekšsēdētājs. 1992. gadā kolhozs pārstāja darboties un tika izveidota paju sabiedrība. Katrs vilka deķi uz savu pusi, pārdeva, pirka, ko varēja, veidoja saimniecības, tās likvidēja. Ar brāli nopirkām un noprivatizējām to, kas bija palicis, – darbnīcas, fermu, zemi. Tā 1999. gada 14. maijā izveidojām SIA Velmaraiši.

Jā, nosaukums mums tiešām ir īpašs. Kad dibinājām uzņēmumu, domājām, kā to nosaukt. Pirms tam šeit bija kolhozs Staburags, paju sabiedrība Staburags, kur vien pagriezies – Staburags. Gribējām citu nosaukumu. Elejas pusē, Vilces pagastā tēvam agrāk bija mājas Velmaraiši. Tēvs ieteicās, ka varētu pārņemt to nosaukumu, un man šī ideja patika. Nesen uzzinājām, ka Vilces Velmaraiši arī ir apdzīvoti un saimnieki tāpat kā mēs nodarbojas ar graudkopību.

Ilgi saimniecības nosaukumu izrunāja un rakstīja nepareizi. Esam bijuši visādi rauši... Velmarauši, Velnarauši, Valmarauši, tikai ne Velmaraiši. Nu jau tā notiek daudz retāk.

Saimniekojām abi ar brāli. Pirmos astoņus gadus saimniecība attīstījās ļoti lēni, strādājām ar veco padomju laika tehniku, tajā skaitā trīs kombainiem, kas bieži plīsa, daudz nācās ieguldīt fermā. Bija 25 darbinieki – fermas strādnieki, traktoristi. Apsaimniekojām 400 ha, bet tolaik nomas maksas bija simboliskas. Tas bija diezgan smags posms. Fermu drīz vien izdevīgi pārdevām un iegūtos līdzekļus ieguldījām saimniecībā.

2008. gadā mūsu ceļi ar brāli pašķīrās, strādāju viens, līdz 2012. gadā lauksaimnieku ballītē iepazinos ar Andru. Viņa strādāja SEB bankā, bet kad filiāle Aizkrauklē likvidējās, brauca strādāt uz Ogri un vakaros pēc darba vēl palīdzēja man saimniecībā. Slodze bija liela, tad arī nolēmām, ka saimniecībā darba pietiek mums abiem un labāk veltīt zināšanas un enerģiju savam biznesam.

Andra: – Tā augstpapēžu kurpes es nomainīju pret sporta apaviem un vieglo auto pret traktoru...

SIA Velmaraiši (Aizkraukles novads, Staburaga pagasts)
Saimnieko: Aigars Dobulāns kopā ar sievu Andru
Apsaimnieko: ap 400 ha (ziemas rapši, rudzi, kvieši un ziemas mieži, vasaras rapši, kvieši, zirņi, 85 ha meži)
Darbinieku skaits: 2
Dalība organizācijās: LPKS Latraps

Pilnu rakstu lasiet februāra SAIMNIEKS LV numurā!