, .
lightrain 3.9℃
Vārda dienu svin: Zeltīte, Andis

SIA "Pampāļi" stratēģija – ilgtspējīga lauksaimniecība, neatkarība un pēctecība

Elīna Grase , 07-11-2022
SIA "Pampāļi" stratēģija – ilgtspējīga lauksaimniecība, neatkarība un pēctecība

Saimnieks LV / 2022.gads (Novembris)

SIA Pampāļi ir viens no lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Latvijā. Tas mērķtiecīgi turpina augt un attīstīt ražošanu visās pārstāvētajās jomās – piena lopkopībā, graudkopībā, enerģētikā un mežkopībā. Par to, kā, mērķtiecīgi attīstot uzņēmumu ilgtermiņā, sakārtojot ražošanas procesus un ceļot efektivitāti, sešu gadu laikā izdevies uzņēmuma apgrozījumu palielināt 2.5 reizes, stāsta uzņēmuma vadītājs Mārtiņš Vaļko.

– No tēta Jāņa Vaļķo esi pārņēmis saimniecības vadību. Kāds ir bijis šis ceļš?
Mārtiņš Vaļko:
– Saldus novadā, Pampāļos, esmu jau no bērnu dienām. Redzēju, kā šeit strādā mans tēvs, un, kopš sevi atceros, zināju, ka vēlos savu karjeru saistīt ar lauksaimniecību. Kad pienāca laiks, nešaubīgi zināju, kur mācīšos un ko turpmāk dzīvē darīšu. Vienīgi bija jautājums, kā tieši – kā vadītājs, agronoms vai kādas citas jomas speciālists.

Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (iepriekš Latvijas Lauksaimniecības universitāte), kur ieguvu bakalaura grādu specialitātē Lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs. Šobrīd vēl atliek izstrādāt un aizstāvēt maģistra darbu agronomijā, ko esmu cieši apņēmies izdarīt, lai būtu diplomēts agronoms.

Uzskatu, ka pareizāk būtu runāt nevis par saimniecības pārņemšanu, bet ģimenes tradīciju saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm (pēctecību). Tēvs ir nodevis saimniecības vadību manās rokās, līdz ar to man ir šī unikālā iespēja vadīt vienu no vadošajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Latvijā. Pampāļos kā darbinieks es strādāju jau sešus gadus, un ceļš līdz šī brīža amatam bijis izaicinājumu pilns.

2017. gadā es vadīju vienu no mūsu lielākajiem investīciju projektiem – slaucamo govju fermas būvniecības projektu, kas bija jau noslēdzošais posms lielā fermas kompleksa izveidē. Nākamajā gadā kļuvu par ražošanas vadītāju – galveno agronomu, kurš atbild par visu uzņēmuma augkopības ražošanas struktūru. Pamazām guvu pieredzi, kompetenci, arī punus, bet šobrīd, atskatoties uz šo laiku, saprotu, ka tā bijusi neatsverama pieredze, kas, izejot cauri grūtībām un pārbaudījumiem, tagad ir devusi augļus.

SIA Pampāļi (Saldus novada Pampāļu pagasts) 

Saimnieko: Mārtiņš Vaļko. 

Kopējais darbinieku skaits: 120. 

Apsaimnieko: 5200 ha (3900 ha LIZ, 950 ha meži). 

Pampāļos dod priekšroku John Deere tehnikai. 

– Kā raksturo saimniecību šobrīd? 

– Kopumā apsaimniekojam 5200 ha, 3900 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, 950 ha aizņem mežs, pārējais – zeme, uz kuras atrodas ēkas, ceļi, ūdenstilpnes utt. Kultūraugu struktūrā dominē ziemas kvieši, kas sastāda 1500 ha, 600 ha aug ziemas rapši, 600 ha ilggadīgie zālāji – lucerna ar stiebrzālēm, 500 ha auzas, 300 ha kukurūza, 200 ha soja, 200 ha lauka pupas. Praktizējam trīs augu maiņas tipus – tālo lauku augu maiņu (atrodas tālāk par 5 km no fermas), fermas augu maiņu (tajā iekļauti zālāji u.c.) un kukurūzas augu maiņu. Tādējādi augi ir pakārtoti cits citam un viens otru papildina. Atkārtoti kviešus pēc kviešiem vienā laukā nesējam. 

Saimniecībā ir 1100 slaucamas govis, kopā ar jaunlopiem – vidēji 2000 galvu. 

– Ko uzskati par savu lielāko ieguldījumu saimniecības attīstībā šajos sešos gados? 

– Viens no maniem galvenajiem uzstādījumiem, kad atnācu strādāt uz saimniecību, bija – finanšu struktūrā viena nozare nedrīkst veidot vairāk par 40 % no uzņēmuma apgrozījuma. Tobrīd 60–70 % no uzņēmuma apgrozījuma sastādīja piena lopkopība. 

Mans mērķis bija padarīt saimniecību efektīvāku visos līmeņos. Šobrīd mums ir izdevies panākt pietiekamu līdzsvaru starp nozarēm – 40 % piena lopkopība, 40 % graudkopība, 20 % mežkopība un enerģētikas sektors. Jau tagad ievērojami efektīvāk izmantojam laiku un resursus, apstrādājot katru saimniecībā esošo hektāru. Mūsu galvenais mērķis ir nevis palielināt saimniecības platības un lopu skaitu, bet maksimāli efektīvi izmantot rīcībā esošos resursus, lai iegūt augstāku iespējamo peļņu. 

– Kādi ir bijuši lielākie investīciju projekti saimniecībā pēdējā desmitgadē?

– Mērķtiecīgi gājām uz to, lai visas slaucamās govis, barības bāze un tās sagatavošana atrastos vienuviet. Pirmās vēsmas par kompleksa Auniņi izveidi virmoja jau 2008.–2009. gadā. 2010. gadā tika uzsākta projekta pirmā kārta ar mērķi apvienot piecas mazākas fermas vienā kompleksā. Projekts tika apaudzēts, izvietojot visas slaucamās govis šajā kompleksā, blakus uzbūvējot biogāzes elektrostaciju. Kopējās šī projekta investīcijas bija vairāk nekā 10 milj. EUR. 

Nākamais solis šajā kompleksā ir izvietot arī jaunlopus, lai visa piena lopkopības struktūrvienība būtu centralizēta Auniņos ar tiešo kūtsmēslu pārstrādi biogāzes stacijā. Tas ļaus efektīvāk izmantot darbaspēku, atvieglos loģistiku un vadību, uzlabos ganāmpulka pārvaldību un maksimāli paaugstinās ražošanas produktivitāti un kvalitāti. 

Tam pakārtota ir tehnika. Daudz strādājam, lai ieviestu jaunas un progresīvas tehnoloģijas. Ir uzbūvēta kalte, iegādātas ražošanas iekārtas. Maksimāli izmantojot pašu kapitālu, cenšamies sabalansēt investīciju apjomu un izlabot veiktspēju visās nozarēs. 

– Vai uzņēmuma vadībā esi iedvesmojies arī no redzētā ārzemēs?

– Esmu bijis dažādās saimniecībās Eiropā, bet visvairāk acis man atvēra redzētais ASV, Viskonsinā. 2017. gadā Viskonsinā apmeklēju pasaulē lielāko fermu, kā arī vairākas SIA Pampāļi lieluma saimniecības ar 1000–2000 govīm. Ceļojot pārliecinājos, ka lielas saimniecības var būt augsti produktīvas un tehnoloģiski modernas. Viskonsinā redzēju, ka, veicot sistemātisku ilgtermiņa darbu ģenētikas, menedžmenta un barības sabalansēšanā, arī ļoti liela saimniecība var sasniegt izslaukumu 15 tūkst. kg no govs. 

Saimniecības raibais ganāmpulks ar 1100 slaucamām govīm.

– Ko, tavuprāt, nozīmē būt lauksaimniecības uzņēmuma vadītājam?

– Latvijā ir pieņemts, ka lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs dara visu – viņš ir agronoms, grāmatvedis, finansists un cilvēkresursu speciālists vienā personā. Manā izpratnē tāda lieluma saimniecībā kā Pampāļi lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs ir tas, kurš redz kopbildi, nosaka stratēģisko virzienu un pieņem atbilstošus lēmumus. Manuprāt, strādājot lauksaimniecības nozarē, jārēķinās ar to, ka kaut kas būs jāupurē – savs laiks, ģimenes laiks vai hobiji. Tā ir sava veida ieguldīšanās nozarē, kas ir ļoti mainīga, bieži neparedzama un atkarīga no laikapstākļiem vai globāliem un reģionāliem notikumiem. Būt lauksaimniecības uzņēmuma vadītājam nozīmē būt ļoti elastīgam un spēt ik dienu uztvert, domāt un mainīties – ar vakardienas pieredzi un rītdienas neparedzamiem apstākļiem pieņemt lēmumus šodien. Neziņa ir viens no faktoriem, kas ievērojami vairāk ietekmē lauksaimniecību nekā daudzas citas nozares, un lēmumi bieži vien jāpieņem, paļaujoties uz intuīciju. 

– Kas ir galvenie pamatprincipi, pēc kuriem vadies savā ikdienas darbā?

– Viennozīmīgi, lauksaimniecība ir bizness, līdz ar to mēs runājam par peļņu, rentabilitāti un efektivitāti. Man ir skaidra nākotnes vīzija par to, ko es uzņēmumā vēlos sasniegt, no kā izriet izvirzītie mērķi un prioritātes. Ja secinu, ka mērķis nav sasniedzams, to pārveidoju, pielāgoju un eju tālāk.

Manuprāt, ļoti svarīgi, lai darbs būtu efektīvs. Ir izplatīts stereotips, ka, strādājot padsmit stundas dienā, tiks paveikts vairāk un daudz labāk. Mans uzskats – jāstrādā efektīvi un maksimāli īsā laikā jāspēj produktīvi un kvalitatīvi paveikt darbu, lai paliek laiks ģimenei, hobijiem, atpūtai, veselībai, sociālajam un publiskajam darbam. Nepieciešams godaprāts un lojalitāte – ir jāciena tas, ko tu dari, un vēl svarīgāk, kāto tu dari. Vadītājs var būt veselīgs, laimīgs un aktīvs, viņam var būt privātā dzīve. Vadītājam nav jābūt atkarīgam no sava uzņēmuma un nav jādzīvo nemitīgi paaugstinātā stresā. 

– Cik un kādu jomu speciālisti strādā uzņēmumā? Kā tu vērtē iespējas piesaistīt jaunus speciālistus? 

– Kopējais darbinieku skaits ir aptuveni 120–125. Kādi 60 ir nodarbināti piena lopkopībā, 30 – augkopībā, 15 mežsaimniecībā, pārējie – administrācijas struktūrā, kas ietver vidējā līmeņa vadību, grāmatvedību, finanses, mārketingu, īpašuma uzraudzību u.tml. 

Par darbinieku trūkumu grēks būtu sūdzēties. Šobrīd uzņēmumā spējam nodrošināt kvalitatīvu personāla atlases procesu un izvērtēšanu. Lai gan darbinieku vidējais vecums ir ap 50 gadiem, situācija nav kritiska. Piesaistām jaunus speciālistus, neslēpšu, ka diezgan bieži nākas speciālistus arī pārpirkt. Augsta līmeņa speciālisti pēc pieprasījuma no gaisa nekrīt, tie ir vai nu jāizaudzina, vai jāpārpērk. 

Esam sasnieguši tādu līmeni, kad cilvēki paši vēlas strādāt Pampāļos, kaut gan daudzās struktūrās jaunus darbiniekus vairs nemeklējam. To esam panākuši ar sakārtotu atalgojuma sistēmu, sociālo nodrošinājumu, motivējošu darba vidi un apstākļus. Globāli skatoties, Latvijā atrast darbiniekus, protams, ir problēma.

Uzņēmuma panākumu atslēga ir cilvēks un komandas darbs, spēja vadīt cilvēku darbu un cilvēku kompetence. Vienmēr uzsveru, ka svarīga ir spēja skatīties plašāk, domāt par risinājumiem un izaicinājumiem, nevis par problēmām un atbildības sajūta, pieņemot lēmumus.

Skābbarības bedrēs ar 40 000 t zaļās masas ietilpību tiek izmantota Bock nosegšanas tehnoloģija.

– Kāds ir vidējais izslaukums saimniecībā un ko darāt, lai uzlabotu rezultātus?

– Šobrīd esam sasnieguši 10 400 kg izslaukumu no govs laktācijas periodā, un mūsu mērķis ir ar sabalansētu un efektīvu barības devu, augstvērtīgu ģenētiku un labiem apstākļiem sasniegt mūsu augstāko potenciāla punktu un rentabilitāti. 

Ja uzņēmums spēj saražot ļoti kvalitatīvu, maksimāli koncentrētu, garšīgu barību, kurai pretī ir izcila ģenētika, ir godprātīgi darbinieki, labs komandas darbs, vadība un piemērota infrastruktūra, govs būs pienīga, veselīga, laimīga un nodzīvos ilgu mūžu. Tā spēs atpelnīt ieguldītās investīcijas un nest peļņu saimniekam. 

Vēsturiski mūsu saimniecībā izveidojies ļoti raibs ganāmpulks – 40 % no tā sastāda Holšteinas šķirnes melnraibās un sarkanraibās govis, ganāmpulkā ir arī Latvijas brūnās, Dānijas sarkanās un Zviedrijas sarkanās govis. Pašlaik ļoti aktīvi investējam Holšteinas melnraibās tīršķirnes ieviešanā. Ir pierādījies, ka, nodrošinot augstu barības kvalitāti un ideālus vides apstākļus, govs ar zemāku ģenētisko potenciālu nespēj dot tik lielu pievienoto vērtību kā ģenētiski spēcīgāka govs. Tāpēc iegādājamies jaunlopus no produktīvu, augstvērtīgu ganāmpulku saimniecībām Latvijā, lai pēc iespējas ātrāk izveidotu ganāmpulku, kas savu augstvērtīgo ģenētiku un mūsu ieguldīto darbu un līdzekļus spētu pārvērst augstas kvalitātes pienā un peļņā.

Ņemot vērā to, ka Holšteinas melnraibās govis ir lielas un masīvas, ir jādomā, kā atbilstoši pielāgot fermu. 2010. gadā uzsāktais novietņu projekts tika īstenots ar tā brīža zināšanām un iespējām, neņemot vērā tālākā nākotnē nepieciešamo kapacitāti un govju komfortu. Jebkurai saimniecībai, plānojot jaunas fermas būvniecību, ieteiktu primāri domāt par govs vajadzībām un tad projektu pielāgot cilvēka vajadzībām. Tagad mums ir divrindu kūts – viena no lielākajām šāda tipa komforta fermām Latvijā, kur katrai govij ir guļvieta un vieta pie barības galda. Klasiski Latvijā ir trīsrindu kūtis, kur uz vienu vietu pie barības galda ir divas guļvietas. No ekonomikas un komforta viedokļa divrindu kūts ir daudz augstvērtīgāka. 

Ja varētu atgriezties laikā, arī pirmo fermu būtu projektējis divrindu un visdrīzāk būvētu jaunā vietā no nulles, nepārveidojot vecās padomju laika ēkas, kur nemitīgi jārod kompromisi, kā nodrošināt gaismu, gaisu, telpu, vietu skaitu un komfortu darbiniekam, veicot ikdienas pienākumus.

Pašlaik iespēju robežās uzlabojam slaukšanas zāli. Esam ieviesuši luksofora tipa sistēmu, kas seko līdzi, vai 130 sekunžu laikā no pieskaršanās tesmenim tiek uzlikts ķekars. Par visefektīvāko periodu tiek uzskatīts laika posms 110–130 sekundes. Luksofora sistēmā pēc tesmeņa notīrīšanas darbinieks nospiež pogu, tad iedegas zaļā gaisma, pēc 110 sekundēm iedegas dzeltenā gaisma. Ja iedegas sarkanā gaisma, tas nozīmē, ka ķekara uzlikšana nav notikusi atbilstoši protokolam. Šo sistēmu dokumentē un līknē parāda, vai tiek izpildītas mūsu noteiktās prasības. Slaukšanas zālē katra sekunde ir no svara un liela nozīme ir komandas darbam.

– Kā nodrošināt visu nepieciešamo barību piena lopiem? Saražojat paši vai daļu iepērkat?

– Saskaņā ar mūsu stratēģisko mērķi no šī gada SIA Pampāļi savu 1100 slaucamo govju ganāmpulku simtprocentīgi nodrošinās ar pašu izaudzētu proteīnu, enerģiju, kokšķiedru, tāpēc plānojam iegādāties tikai nepieciešamās papildbarības. 

Lai nodrošinātu proteīnu, mūsu augu maiņā ir soja – esam lielākais sojas audzētājs Latvijā. Pērn iesākām ar 50 ha, šogad ir jau 180 ha. Audzējam arī lauka pupas. Iepriekšējos gados sākotnējais mērķis netika sasniegts nepietiekamas kultūraugu ražības dēļ. 

Redzot sojas potenciālo ražu un lauka pupu jau nokulto ražu, ir pamats cerēt, ka novembrī SIA Pampāļi kļūs vēl pašpietiekamāki un vairs neiepirks proteīnu (soju, rapšus un saulgriežu raušus). Mūsu mērķis ir kļūt pēc iespējas neatkarīgiem no globālajiem procesiem.

Investēsim sojas, lauka pupu un rapša sēklu pārstrādes tehnoloģijā, lai slaucamā govs spētu izmantot šo tauriņziežu un krustziežu proteīnu, – soju, pupas un rapšus nepieciešams zem spiediena apstrādāt ar karstumu un atspiest eļļu, tad strauji atdzesēt.

Pēc uzņēmuma ekonomiskajiem aprēķiniem, tas ļaus ievērojami uzlabot ekonomiskos rādītājus, jo ietaupīsim vairāk nekā 250 tūkst. EUR, kas pašlaik ir nepieciešami proteīna iegādei, kā arī realizēsim tirgū eļļu un stimulēsim nākamo kultūraugu ražu.

Tā kā Pampāļos ganāmpulkā ir dažādu šķirņu govis, nepieciešama barības devu normēšana katrai no grupām. Taču vēlamies pāriet uz maksimāli koncentrētām barības devām visam slaucamo govju ganāmpulkam, cietstāvošām govīm un telēniem. Šajā virzienā jau strādājam, no 10–12 barības devām plānojam pāriet uz trim. 

Visas barības devu receptes ir automatizētas, regulāri veicam barības analīzes, saimniecībā darbojas Siloking pašgājējmikseris – barības maisītājs, kas ar sensoru analizē sausnas saturu un atkarībā no mitruma līmeņa palielina vai samazina barības devu, lai nodrošinātu proporcionālu sausnas īpatsvaru. Barības dalītājs ir bijusi ļoti laba investīcija, jo redzam daudz vienmērīgāku piena atdevi. Agrāk iegūtā piena daudzums svārstījās 0.5–1 t robežās, tagad vairs tikai 50–100 kg pie 28 t piena realizācijas. 

 

Saimniecības graudu torņi. 

– Kā minēji, SIA Pampāļi ir lielākais sojas audzētājs Latvijā. Kāpēc tāds lēmums?

– Šo mērķi es uzstādīju, vēl mācoties universitātē. Profesore Zinta Gaile noorganizēja mūsu kursam Somijas zinātnieka vieslekciju, kurā mums ar aprēķiniem parādīja, cik neizdevīgi ir iegādāties soju no Argentīnas un rapšus no Ukrainas, ja Latvijā paši spējam efektīvi izaudzēt proteīnaugus un ar šo izejvielu nodrošināt savas slaucamās govis. Sojas audzēšana Latvijā ir ekonomiski pamatota, jautājums vienīgi, vai to gribi un cik darba tas prasīs. Vieglāk ir nopirkt, bet tas maksā dārgi, izaudzēt pašam ir sarežģītāk, bet ekonomiski izdevīgāk.

Atrast mūsu apstākļiem piemērotu šķirni (lai soja pagūtu nogatavoties) pagaidām ir diezgan problemātiski. Audzējam igauņu šķirni ‘Laulema’ un poļu šķirni ‘Erika’.

Sojai ir specifisks gumiņbaktēriju celms, kas nav sastopams Latvijas augsnē. Mums ir sarkanā āboliņa, lauka pupu gumiņbaktēriju celms, bet nav sojas. Līdz ar to katra sēkla ir jāapstrādā, lai augsnē veidotos gumi un attīstītos fizioloģiski produktīvs augs, kas spētu saistīt atmosfēras slāpekli. 

Esam veikuši aprēķinus, un tie parāda, ka Latvijā iespējams iegūt augstākas sojas ražas nekā vidēji pasaulē. Sojai te ir gana mitrs un silts. Pampāļos iegūstam 2.4 t/ha, pat 3 t/ha, bet vidējā raža pasaulē ir 2–2.2 t/ha. Sojas audzēšanai Latvijā ir liels potenciāls, tikai ir jautājums par uzdrīkstēšanos.

Esmu pateicīgs mūsu saimniecības kaimiņam Sergejam Virtam no ZS Rubuļi, kurš deva man iespēju mācīties un iepazīt nepieciešamās tehnoloģijas un sojas šķirnes, palīdzēja iegādāties sēklas un gumiņbaktērijas.

– Kādu vaislas materiālu izvēlaties?

– Trešdaļu ganāmpulka sēklojam ar dzimuma šķiroto ģenētisko materiālu ar 95 % iespējamību, ka piedzims telīte. Šo materiālu izmantojam, sēklojot tikai ģenētiski augstvērtīgākās, Holšteinas šķirnes melnraibās vai sarkanraibās govis ar vismaz 95 % asinību. Ganāmpulka reprodukcijas maiņai klāt pērkam Holšteinas melnraibās tīršķirnes teles, ar kurām nomainām sarkanās līnijas šķirnes gotiņas, kuru asins līnijā ir sajauktas gan Holšteinas melnraibās un sarkanraibās, gan Latvijas brūnās šķirnes govis – teiksim, kārtīgs rasols.

Pārējās sēklojam ar Angus gaļas liellopu ģenētisko materiālu – tad dzemdības ir vieglākas un govs iedod gaļas bullīti. To divas nedēļas barojam ar pienu, pēc tam realizējam caur gaļas liellopu uzpircēju, kurš labprāt iegādājas šādu gaļas šķirnes liellopu. Nākotnē plānojam šo ganāmpulka daļu ataudzēt gaļas liellopu realizācijai. Kad Auniņos būsim izvietojuši visus jaunlopus, pašreizējās jaunlopu fermas Pampāļos, kas ir pietiekami ilgmūžīgas, pielāgosim gaļas liellopu audzēšanai. Lopkopības nozarē ieviesīsim vēl vienu jomu – gaļas liellopu audzēšanu.

– Kam pārdodat saražoto pienu? Kā tu vērtē piena cenu?

– Pienu realizējam vienam no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Lietuvā Vilkyškiu pienine. Mēs ražojam ļoti augstvērtīgu pienu, ar augstu tauku un olbaltumvielu saturu, zemu somatisko šūnu un baktēriju īpatsvaru, tāpēc tas tiek izmantots siera produktu ražošanā. Uzņēmums ir ieguvis arī Kosher sertifikātu, kas no mūsu piena ražotu produkciju ļauj eksportēt uz Izraēlu. 

Pateicoties Polijai, kur ar valsts atbalstu izveidota ļoti spēcīga piena ražošanas uzņēmējdarbība, piena reģions ir pārvirzījies uz Austrumeiropu. Kādu brīdi vidējās piena iepirkuma cenas pie mums bija augstākas nekā Vācijā, Holandē, Dānijā, bet nu situācija mainījusies un mūsu reģionā atkal ir zemākas cenas ar lejupslīdes tendenci. 

Uzskatu, ka par mūsu pienu būtu jāmaksā vismaz Eiropas vidējā cena, bet jautājums ir par pārstrādātāju ražošanas kapacitāti, perspektīvām un spēju atrast vietu pasaules tirgū. Vēl taču ir reģioni, kur trūkst piena un piena produktu. Ražošanas izmaksas un produktu cenas Latvijā ir tādas pašas kā vidēji Eiropā, darbaspēka izmaksas ir tuvu tām, pieprasījums pēc piena produktiem ir, tad kāpēc piena iepirkumu cenas ir zemākas? Jautājums paliek atklāts, vai atkal kāds no spēlētājiem vēlas izbraukt uz zemnieku rēķina.

Pašreizējos apstākļos ļoti liela nozīme būtu piensaimnieku kooperācijai. Ja viena kooperatīva rīcībā būtu vismaz 1000–1200 t piena jeb puse no visa Latvijas piena apjoma dienā, tas varētu būtiski ietekmēt noteikumus un pārstāvēt piena lopkopju intereses. Tad mēs varētu sākt sarunas arī ar piena pārstrādes uzņēmumiem Polijā. Šobrīd tirgū notiek spekulācijas un kārtis ir piena pārstrādātāju rokās. 

Ļoti gaidām kooperatīva E-Piim jauno rūpnīcu Igaunijā, kas veicinās konkurenci pārstrādātāju vidū.

– Ar kādu augsnes apstrādes tehnoloģiju strādājat saimniecībā?

– Primāri tā ir augu maiņa. Bieži vien nepieciešamo augsnes apstrādi paveic pats kultūraugs ar savu sakņu sistēmu, spēju saistīt atmosfēras slāpekli un uzlabot oglekļa saturu augsnē. Saimniecībā pielietojam hybrid-till metodi – izmantojam visus augsnes apstrādes un sējas tehnoloģijas veidus atbilstoši situācijai un iegūtajiem agronomiskajiem rādītājiem. Augsnes apstrāde ir pieskaņota augu maiņai. Uzskatu, ka katram augsnes apstrādes veidam ir savi plusi un mīnusi. Mēs primāri strādājam ar bezaršanas tehnoloģiju, bet redzam, ka pilnībā bez aršanas arī nevar iztikt. Manā skatījumā – aršana ir bakalaura grāds, minimālā vai joslu apstrāde ir maģistra grāds un tiešā sēja jau ir doktora grāds agronomijā. Tā ir augstākā pilotāža – strādāt ar tiešās sējas tehnoloģijām, vienlaikus nodrošinot augstu ražību un ekonomisko efektivitāti. 

– Pastāsti, lūdzu, par saimniecības tehnikas parku.

– Lai īstenotu Pampāļu stratēģisko plānu, maksimāli efektīvi apstrādātu uzņēmuma zemes, pēdējos gados esam veikuši ļoti lielas investīcijas tehnikas parka atjaunošanā – traktoros, pašgājējmašīnās un agregātos. 

Dominē John Deere tehnikas vienības – traktori, salmu preses, graudu kombaini. Augsnes apstrādei 4000 ha platībā ir divas sējmašīnas, viens seklās augsnes apstrādes kultivators, augsnes lobīšanas diski, viens dziļirdinātājs – kultivators un pievelšanas ruļļi, kā arī divi smidzinātāji un divi kaisītāji. 

Mūsu gadījumā, izvēloties tehniku, noteicošās ir tehnikas vienības izmaksas piecos gados, servisa kvalitāte un rezerves daļas. Bieži vien, iegādājoties cenas ziņā dārgāku tehnikas vienību, tā izrādās ekonomiski izdevīgāka, kā arī rada mazāk galvassāpju man kā uzņēmuma vadītājam un kolēģiem. 

Tehniku aktīvi mainām, lai nepārslogotu, it īpaši pašgājējmašīnas, jo tās intensīvi nolietojas un pagurst mūsu ražošanas apstākļos. Tehnika pie mums nokalpo 5–7 gadus, tad tiek realizēta tālāk un iegādājamies jaunu tehniku ar modernāku tehnoloģiju, efektīvākiem mezgliem un mazāku rezerves daļu patēriņu. Ņemot vērā mūsu saimniecības platību, šie faktori sasummējas ļoti ātri.

Blakus tīrumiem tiek veidoti digestāta glabāšanas baseini. 

– Jums ir arī sava biogāzes stacija. Vai plānoti vēl kādi būvniecības un attīstības projekti?

– Biogāze – tā ir zaļā atomelektrostacija. Kūtsmēsli saimniecībā rodas katru dienu, līdz ar to pastāvīgi saražojam vienā laika vienībā noteiktu elektrības apjomu. Mūs neietekmē, vai šodien spīd saule, vai upēs ir ūdens un vai ārā pūš vējš. Kūtsmēsli (tāpat kā šķelda un kūdra) ir mūsu nacionālā bagātība, no kā mēs varam ražot elektrību, kas turklāt cenas ziņā ir konkurētspējīga tirgū. Manuprāt, mūsdienīgā, modernā govju, cūku vai vistu fermā bez biogāzes nevarēs iztikt. 

Atsevišķu negodprātīgu uzņēmumu dēļ, kas izmantoja OIK sistēmu ļaunprātīgi, mēs tikām nomelnoti, kā arī bija politisku interešu vadīti mēģinājumi mūs iznīcināt. Šī sistēma bija radīta tā, ka principā jebkurā brīdī biogāzes ražotājus var izslēgt no sistēmas un pieprasīt ieguldīto naudu atpakaļ. Lai es kā vadītājs naktī varētu gulēt mierīgi un neapdraudētu uzņēmuma eksistenci, pēc pašu iniciatīvas izgājām no OIK sistēmas, kurā mums vēl 10 gadus bija garantēts līgums. Elektroenerģiju no biogāzes turpinām ražot patstāvīgi. 

Atrodamies energoresursu krīzes vidū, un valstij būtu maksimāli jāstimulē esošo biogāzes staciju darba turpināšana. Ir jāveido programmas, kas veicinātu lauksaimnieku kooperāciju un veidotu lokālas biogāzes stacijas. Pašlaik Pampāļos top vides centrs, kur vāksim kūtsmēslus no tuvējām saimniecībām un tos pārstrādāsim. Apmaiņā pret kūtsmēsliem saimniecībām dosim digestātu, kas ir bez smakām, ar samazinātu emisiju ietekmi un uzlabotu, sabalansētu barības vielu sastāvu, pieejamāks augiem. Cik zinu, Kurzemes reģionā Pampāļi ir palikusi vienīgā rentablā biogāzes stacija. Pārējās stacijas ir ierobežojušas vai pilnībā pārtraukušas savu darbību.

Jau novembrī pasūtīsim iekārtas, lai palielinātu biogāzes stacijas jaudu un attīstītu mūsu ražošanas profilu. Plānojam no laukiem novākt salmus, daļu no tiem izmantot pakaišiem un pārējo pārstrādāt biogāzes stacijā. Rezultātā salmi mums vairs nebūs izaicinājums uz lauka, bet gan dos iespēju iegūt no tiem enerģiju un atgriezt tos digestāta formā kā barības elementu.

Mēs palielinām stacijas jaudu, mainām ražošanas struktūru, bet turpinām ražot arī siltumu un elektrību, lai pilnībā nodrošinātu stacijas un fermas vajadzības. Tā kā mums ir sava biogāzes stacija, daudz mazāk izjūtam pašreizējo elektroenerģijas cenu kāpumu.

Biogāzi attīrīsim līdz biometāna līmenim, kas kvalitātes ziņā ir pielīdzināms dabasgāzei. Iesaistoties sabiedriskajā apspriešanā, paudām vēlmi sadarboties ar Conexus, kas Latvijā plāno izvietot četrus pieslēguma punktus, no kuriem viens būs Skrundā. 

Ceram, ka tiks izveidots nepieciešamais valsts atbalsts, iesaistoties Ekonomikas ministrijai vai Altum. Virkne uzņēmumu jau ir izrādījusi iniciatīvu uzņemties šo risku, lai veicinātu Zaļā kursa mērķu izpildi. Mūs, uzņēmējus, bieži aicina, lai ejam un darām, diemžēl saskaramies ar to, ka nav sakārtota tam nepieciešamā infrastruktūra un noteikumi. Šajā brīdī ļoti liela loma ir Ekonomikas ministrijas iniciatīvai un atbalstam izstrādāt noteikumus un veidot pieslēguma punktus un sistēmu, kurā varam efektīvi strādāt. Saražotā enerģija būtu ne tikai izmantojama reģionāli, bet arī varētu kļūt par mūsu eksporta produktu.

Igaunija ir paredzējusi 16 biometāna staciju tīklu. Kāpēc Latvijā nevaram izveidot ko līdzīgu?

– Ko tev nozīmē ilgtspējīga lauksaimniecība?

– Ilgtspējīga lauksaimniecība ir nodrošināt, lai arī nākamajām paaudzēm ir iespēja saimniekot. Tas ir zelta vidusceļš, kas ļauj maksimāli samazināt ietekmi uz vidi un nodrošināt ražošanai atbilstošu vidi nākotnes sabiedrībai. Lai lauksaimniecība būtu ilgtspējīga, ir jāizveido sistēma, kas turpinās funkcionēt arī tajā brīdī, kad Mārtiņš Vaļko vairs nebūs uzņēmuma vadītājs.

– Kas tevi iedvesmo un motivē no rīta celties un doties uz darbu?

– Mana motivācija ir mana ģimene, jo īpaši dēls, kuram nākotnē es varētu nodot saimniecību. Mani iedvesmo Latvijas veiksmīgo uzņēmēju stāsti – uzņēmīgie cilvēki, kas nesūdzas, ka te ir slikti, bet ir spējuši izveidot modernus, sistematizētus, Eiropas līmeņa uzņēmumus, kas raduši iespēju ražot arī šādos radikālas konkurences apstākļos.

Liels paldies manam tētim Jānim Vaļķo, kurš ir atstājis ļoti lielu nospiedumu Latvijas lauksaimniecībā. Viņš ir paveicis lielu darbu un daudzu acīs ir lauksaimnieka etalons. Pampāļi šodien ir viens no vadošajiem lauksaimniecības uzņēmumiem tikai tāpēc, ka viņš spēja saimniecību saglabāt un ziedot sevi darbam. Īpašs paldies arī manai sievai Lienei, kura ir gatava iet šo lauksaimnieka ceļu ar mani kopā.

Kukurūzas ražas novākšana. 

– Kādi ir saimniecības nākotnes plāni? 

– Mums ir šīs četras lielās nozares – piena lopkopība, graudkopība, enerģētika un pilna cikla mežsaimniecība. Mērķis ir maksimāli uzlabot esošos procesus un iegūt maksimālu pievienoto vērtību no vienas vienības. Sešos gados Pampāļos apgrozījumu esam palielinājuši 2.5 reizes, bet potenciāls un iespējas ir milzīgas, jo augstvērtīga pārtika vienmēr būs vajadzīga. Pasaulē aramzemes platības samazinās, arvien mazāk paliek reģionu, kur var nodarboties ar lauksaimniecību, kā arī saredzu lielu potenciālu enerģētikas jomai.

Tuvākajā nākotnē plānojam startēt ES fondu projektu konkursa nākamajā kārtā, lai būvētu fermu cietstāvošām govīm, kā arī telēm pirmsatnešanās un pēcatnešanās periodā. Esošās fermas atvēlēsim laktējošām govīm, tādējādi varēsim palielināt slaucamo govju skaitu par 400 vienībām. Šim projektam arī pakārtota jaunlopu fermas atjaunošana.

– Tavs vēlējums lauksaimniekiem Latvijā?

– Turēsimies kopā, noliksim malā savas personīgās ambīcijas! Pašreizējos apstākļos lauksaimniekiem īpaši svarīgi domāt valstiski un nedalīt ietekmes sfēras. 

Latvijā lauksaimniecības nozarē vēl ir mežonīgs, neatklāts potenciāls, tādu reti kur var atrast Eiropā. Tikai pašiem ir jātic, ka varam, un jāattīsta kompetence to realizēt. Vēl nekas nav zaudēts – mēs varam būt viena no bagātākajām nācijām Eiropā!

Novembris ir valsts svētku laiks. Redzam, kāda netaisnība notiek pasaulē, diemžēl to nevaram ietekmēt. Globāli mēs esam pārāk mazi, taču Latvijas mērogā varam ietekmēt ļoti daudz. Mazs cinītis gāž lielu vezumu – arī mazā nācijā var būt liels spēks!

Mans novēlējums lauksaimniekiem – nepazaudēt sevi kā personību, kā tēvu, māti, kā sievu vai vīru, nepazaudēt savus draugus, savus hobijus, mīlestību uz dzīvi un darbu. Strādāt vēl paspēsim, savukārt pensijas gados atcerēsimies, kā esam dzīvi baudījuši un paveikuši lietas, kas dara mūs laimīgus, un tas ir pats galvenais. Īpaši tagad, svētku laikā, novēlu visiem apsēsties ģimenes un draugu lokā, izbaudīt darba augļus un atcerēties tos prieka pilnos brīžus, kuru dēļ dzīvojam un kopā strādājam roku rokā. Latvijas lauksaimniecība var! 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Alūksnes putnu ferma – no roku darba līdz starptautiskam olu un olu proteīna ražotājam
Alūksnes putnu ferma – no roku darba līdz starptautiskam olu un olu proteīna ražotājam

Šī gada septembrī Latvijā vecākā putnu ferma Alūksnes putnu ferma svinēja s...

Piena nozares stratēģija top divās daļās, kūts ar rūpnīcu vēl nav satikušās
Piena nozares stratēģija top divās daļās, kūts ar rūpnīcu vēl nav satikušās

Vasaras izskaņā uz galda nonāca divi dokumenti. Pirmais ir piecu lapu melnr...

30 gadi kopā ar Latvijas piensaimniekiem
30 gadi kopā ar Latvijas piensaimniekiem

DeLaval Latvija 30 gadu jubileju atzīmēja, vienkopus pulcējot klientus, sad...

ZS Dobelnieki brieži dzīvo saules paneļu mežā
ZS Dobelnieki brieži dzīvo saules paneļu mežā

Iebraucot briežu dārzā Dobelnieki Ogres novadā, cerētā staltbriežu bara vie...