Saimnieks LV / 2021.gads (Augusts.)

Mārupes siltumnīcās viesojāmies tieši stādīšanas laikā. Tas nenotiekot katru dienu, tā kā esam ieradušies īstajā brīdī, lai redzētu visus ražošanas posmus no sākuma līdz beigām. SIA Mārupes Siltumnīcas ir lielākais zemstikla dārzeņu audzētājs Latvijā. Uzņēmumam ir 42 gadu pieredze gurķu un tomātu audzēšanā. Siltumnīcās mūs sagaida un par uzņēmuma attīstību, ražošanas procesu un produktiem stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Maruta Kravale.

– Uzņēmuma pirmsākumi meklējami vēl padomju laikos. Kāds bijis tā attīstības ceļš līdz mūsdienām?
– Jā, siltumnīcas šeit ir jau no padomju laikiem. Pirmā tapa katlu māja, pie tās nolēma būvēt siltumnīcas. Tajās, tāpat kā tagad, audzēja tomātus un gurķus. Siltumnīcas tika būvētas ik pa vienam hektāram katru gadu un tā, līdz kopplatība sasniedza 7 hektārus. Pirmā siltumnīca tika uzbūvēta 1979. gadā. Tā gan vairs nav saglabājusies, jo vietā ir uzbūvētas jauna gaismas siltumnīca. 2005. un 2007. gadā tika uzbūvētas divas 3.5 m augstas siltumnīcas, ko varētu nosaukt par starpposmu starp vecajām un modernajām. Jaunās siltumnīcas nu jau ir 6.5 m augstas un ar apgaismojumu, kas nodrošina daudz labāku mikroklimatu un sniedz pilnīgi citu sajūtu gan cilvēkiem, gan augiem.

Par to, kā veidot jaunās siltumnīcas, braucām mācīties uz Somiju, jo tur ļoti daudzi audzē ar gaismām. Ja uz Nīderlandi, piemēram, ir jābrauc mācīties audzēt tomātus, tad gurķu audzēšanā zem gaismām eksperti ir somi. Palēnām arī pārējās siltumnīcas nomainīsim ar jaunām, jo atdeve, kas ir jaunajām siltumnīcām, nav salīdzināma ar vecajām.

– Kā uzsākāt strādāt Mārupes Siltumnīcās?
– Kad mācījos Bulduros, iepriekšējais uzņēmuma vadītājs Jānis Bērziņš aicināja praksē. Pēc skolas pabeigšanas atnācu šeit strādāt kā strādniece. Kādu laiku tā pastrādāju, tad izmācījos agronomiju LLU un kļuvu par agronomi šeit siltumnīcās. Nu jau strādāju Mārupē vairāk nekā 20 gadus. It kā liekas, ka nu jau vajadzētu visu zināt, bet atkal gads atnāk citāds – citāda gaisma, uzdarbojas citi kaitēkļi, tāpēc arvien kaut kas jauns jāapgūst. Ielido kāds jauns taurenis, un uzrodas kāds jauns tārps.

– Kā vērtējat šo gadu uzņēmumā?
– Šobrīd siltuma visur ir par daudz, arī mums. Strādāt šādos ekstremālos apstākļos, kad jau četros no rīta ir divdesmit četri grādi, ir ļoti grūti. Šogad sasniedzām gurķu augšanas laika rekordu – pirmo reizi manā mūžā pēc stāda, kuram ir tikai piecas lapas, iestādīšanas varējām pirmos īsos gurķus novākt jau 13. dienā. Piemēram, 6. jūlijā iestādījām un 19. jau lasījām pirmo ražu. Tas ir stāsts par to, kā pārlieku liels karstums izspiež maksimālo no auga ļoti lielā tempā. Šobrīd ir grūti gan darbiniekiem, gan augiem, jo augu augšanas temps ir nenormāls – no rīta darbinieks atnāk uz darbu, un augs atkal ir izaudzis 10 centimetrus, tāpēc augu sezona varētu būt arī īsāka.

Šodien vecākajās siltumnīcā mainām augu aprites – izņēmām īsos gurķīšus un to vietā stādām otro apriti. Gurķiem gaismas siltumnīcā ir pavisam trīs aprites. Tomātam ir garā aprite, kā tos iestādām janvāra beigās, tā tie aug līdz 1. novembrim, kad nolasām pēdējo ražu.

Lielākais mūsu izaicinājums Covid-19 laikā ir tas, ka siltumnīcās darbi nevar apstāties, ir nepieciešams darbaspēks pilnā sastāvā. Arī no mājām strādāt nevar. Tā kā rudens un ziemas periods mums ir mierīgāks, tad tas nedaudz atviegloja plānošanu – dalījām pusdienlaikus, ievērojām dezinfekcijas un aizsardzības pasākumus. Mūsu priekšrocība ir tā, ka teritorija ir ļoti plaša – uz 1 hektāru ir vidēji 8 darbinieki, līdz ar to iespējams izretināties un nodrošināt nepieciešamos attālumus nav problēmas. Galvenais, lai visi vienlaicīgi nedodas pusdienās.

Pašlaik izjūtam cenu pieaugumu, bet tas nenozīmē, ka mūsu gurķi uzreiz paliks divreiz dārgāki. Daudz ko diktē konkurence, un viss atkarīgs no tā, kas notiks kopējā tirgū. Mūsu konkurenti lielākoties ir importētāji, nevis vietējie ražotāji. Vietējos saucam par saviem sadarbības partneriem, jo kopā esam Baltijas dārzeņu audzētāju biedrībā. Izjutām pieprasījuma pieaugumu, kad samazināja PVN, jo ne gurķi, ne tomāti netiek ievesti tik daudz. Covid-19 laikā, kad vienu brīdi bija grūtības ievest produktus, arī noiets nedaudz pieauga un bija pieprasījums pēc gurķiem plēvē, jo cilvēki baidījās no visa, ko varētu būt apčamdījuši citi.

Otrās mazo gurķu aprites stādīšana.

– Cik darbinieku ir uzņēmumā?
– No 120 līdz 130, atkarībā no darbu daudzuma. Vasaras sezonā darbinieku skaits pieaug, bet ziemā, kad vecajās siltumnīcās, kur nav papildu apgaismojuma, gurķu audzēšanas sezonu noslēdzam oktobrī un tomātu – novembrī, darbinieku skaits nedaudz samazinās. Tad iztīra siltumnīcas un ir miera periods līdz janvāra sākumam, kad sākam ciklu no sākuma – stādām tomātus, garos gurķus, februāra vidū – īso gurķu stādus.

Darbinieku mainība ir ļoti zema. Ir tikai neliels procents, kas nedaudz pastrādā un aiziet, lielākā daļa ir ilggadīgi darbinieki ar lielu darba pieredzi.

Pie mums strādā visdažādāko profesiju pārstāvji, arī ar augstāko izglītību. Protams, diplomēti agronomi, bet ir arī, piemēram, skolotāji un grāmatveži. Priekšzināšanas nav nepieciešamas, katru darbu uz vietas ierāda agronoms un visu var viegli iemācīties. Vasarā pie mums strādā arī skolēni.

Liela priekšrocība ir tā, ka pie mums ir darbs ar augiem, nevis cilvēkiem, un daudziem tas ļoti patīk. Pie mums ir zaļš arī ziemā, kad ārā ir balts vai drūmi pelēks, sanāk laba terapija.

Lielās siltumnīcās izaicinājums ir atšķirīgie apstākļi – siltums. Tāpēc palēnām strādājam pie tā, lai visas siltumnīcas nomainītu ar modernām, kur darba apstākļi ir daudz labāki un veidoti ergonomiski pareizi, lai darbiniekam nav pārāk jāstiepjas vai jānoliecas.

– Kādu šķirņu tomātus un gurķus audzējat?
– Audzējam īsos gurķus SV4097, jau ilgus gadus tomātu šķirni ‘Admiro’, garo gurķu šķirni ik pa laikam mainām, bet pašlaik audzējam ‘Hylight’. Šī ir vīrusizturīga šķirne. Ar tomātiem daudz esam eksperimentējuši, bet neko labāku par ‘Admiro’ neesam atraduši. Tā ir ļoti agra un mūsu siltumnīcas apstākļiem vispiemērotākā. Mums ir konsultants no Dānijas, kurš palīdz pareizi audzēt gaismas gurķus. Viņš konsultē vairākas saimniecības, un lielākoties katram ir sava šķirne, kas padodas vislabāk, – tā kā nav universāli viena šķirne, kas der visiem. Stādus pērkam no Somijas un tad stādām siltumnīcās.

– Kāda ir vidējā raža?
– Pašlaik dārzeņus audzējam 9.6 ha lielā platībā, no kuriem 6 ha aizņem gurķi un 3.6 ha tomāti. Visu nepieciešamo siltumu varam nodrošināt, vienīgais ārējais faktors, kas mūs ietekmē, ir saules gaismas daudzums. Pavasaris bija diezgan tumšs, vasara karsta un saulaina, līdz ar to rudenī augi varbūt būs noguruši, bet domāju, ka kopumā raža šogad būs aptuveni tāda pati kā parasti. Gadā ievācam 44–46 kg/km² īso gurķu, 48–50 kg/km²  tomātu, apgaismotajās siltumnīcās – no 130 līdz 160 kg/km² garo gurķu, tāpēc ir vērts būvēt modernās siltumnīcas, jo tur ir pavisam cita atdeve.

Garos gurķus audzējam visu cauru ziemu, jo tiem nav vajadzīgs tik liels gaismas apjoms kā īsajiem gurķiem.

Ar dzeltenajām lapiņām siltumnīcās veic kukaiņu monitoringu.

– Kā notiek darbu plānošana?
– Katru gadu plānojam nākamo gadu. Siltumnīcās nevar vienkārši izdomāt, ka tagad audzēšu pilnīgi citu kultūru, jo tās būvētas, ņemot vērā specifiskās kultūras vajadzības. Šogad vienīgi otrajā apritē neielikām tomātus, kā parasti, bet gan ar guldīšanas metodi īsos gurķus. Tas ir mūsu šī gada eksperiments. Ar guldīšanu gurķus stādām pirmo reizi. Tā nolēmām, jo augustā, septembrī Latvijas tirgū ienāk importa tomāti, kas audzēti ārā, un mūsu produkcijai samazinās noiets, ir grūtāk to pārdot.

Mūsu priekšrocība gurķu audzēšanā ir tā, ka tas vēl ir svaigs, kad nonāk pie pircēja, tāpēc šajā jomā nav tik saspringta konkurence ar importētiem produktiem. Gurķi nevar ilgi glabāt, vienīgais veids, kā paildzināt tā svaigumu vismaz par nedēļu, ir iepakot plēvītē, ko mēs darām ar garajiem gurķiem. Bez tās garais gurķis, kuram ir plānāka miziņa, sāk vīst jau nākamajā dienā pēc novākšanas.

– Kādas ir bijušas lielākās investīcijas?
– Ja uzņēmumam ir jau gandrīz 40 gadu stāžs, tad, protams, ka daudz kas noveco un lielākas vai mazākas investīcijas ieguldām katru gadu – visu laiku ir, ko uzlabot un atjaunot. Lielākā investīcija pēdējos gados bijusi augsto, ar lampām aprīkoto siltumnīcu būvniecība. Lielā kubatūra tik ātri neuzkarst un neatdziest, tajās ir miglas sistēma, ar kuru siltumnīcās laižam osmozes ūdeni, lai uzturētu gaisa mitrumu, augu guldīšana notiek, izmantojot automātiku, un ir ekrāni aizēnošanai.

Siltumnīcās, kas strādā augu gadu, lielākā problēma ir, ka ziemā nevar nodrošināt augus ar dabīgo gaismu, tāpēc jaunās siltumnīcas aprīkotas ar augu papildu apgaismojumu, lai gurķus varam audzēt visu gadu.

Līdz šim tika izmantots dīķa ūdens, bet to pirms lietošanas nākas filtrēt, lai atbrīvotos no dažādiem sulfātiem, hlorīdiem un dzīvajiem organismiem, kas siltajā laikā tur savairojušies. Pirms diviem gadiem tika izveidoti divi dziļurbumi un uzstādīta osmozes sistēma ūdens attīrīšanai. Vēl tiek veikta arī ūdens atdzelžošana. Tīro ūdeni uzglabājam rezervuāros.

– Kas ir lielākās izmaksas uzņēmumā?
– Energoizmaksas – siltums un elektrība, pēc tam viss pārējais. Tāpēc mums pašiem ir koģenerācijas stacija, un tūlīt mēģināsim palaist jau otro, jo izmaksas par elektrību tiešām ir lielas un kaut kā šī daļa jāsamazina. Koģenerācijas stacijā ražojam siltumu siltumnīcām un elektrību, ko šobrīd pārdodam. Kad palaidīsim otro koģenerācijas staciju, plānojam ražot arī paši savu elektrību. Vēl ražojam ogļskābo gāzi, kas ir ļoti vajadzīga augiem. Ārā CO₂ pieejams dabīgi, bet siltumnīcas ir slēgtas tepas, kur CO₂ ir tik, cik ir, tāpēc paši to ražojam un padodam uz siltumnīcām.

Lapas un pārējo augu masu kompostējam un vedam uz biogāzes ražotni. Biogāze mums pretī dod siltumu.

Visvairāk elektrības nepieciešams tumšajos mēnešos – ziemā, arī rudenī un pavasarī. Ziemā, piemēram, gaismas siltumnīcā gurķiem nepieciešams apgaismojums 18 stundas. Liels izaicinājums ir sniegs, kā tas bija arī šajā ziemā. Sniegu no jumta varam dabūt nost, tikai sildot siltumnīcas, tāpēc visu laiku uzturam pietiekoši augstu temperatūru, lai sniegs uzreiz izkustu un notecētu nost. Ja izveidosies sniega kārta, tad pastāv risks, ka tiks salauzti stikli.

Vasarā nevajag gaismu, bet siltumu tomēr nedaudz izmantojam, jo augi elpo, līdz ar to izdalās mitrums, kas ir labvēlīga vide sēnīšu slimībām. Siltumnīcā caurulēs uzturam 40 °C siltumu, lai samazinātu gaisa mitrumu un uzturētu augiem nepieciešamo mikroklimatu, vienīgi ne tad, ja ārā ir plus 30 °C.

Bites apputeksnēšanai nevar izmantot, jo tās tālu lido, kaut gan pa kādai bitei un taurenim tāpat ceļu pie mums atrod.

– Kā pa posmiem notiek ražošanas process siltumnīcās?
– Temps siltumnīcās ir ļoti ātrs. Augus audzējam akmens vates un kokosa substrātā. Akmens vati katru gadu iegādājamies jaunu, bet kokosa substrātā pirmo gadu izaudzējam tomātus un otrajā gadā gurķus. Substrātu izvietojam siltumnīcās, tas tiek bagātināts ar mēslojuma šķīdumu, tad stādām tajā atvestos stādus.

Stādu piegādē tiek ievērota liela piesardzība – piegādātājs no sava transporta ārā nekāpj, tikai padod kastes, mēs viņa transportā arī nekāpjam. Viņi baidās no mums, un mēs no viņiem. Neviens nevēlas savās siltumnīcās ievazāt kādu slimību, jo no tās atbrīvoties ir ļoti grūti un tas saistīts ar lieliem zaudējumiem. Tāpēc stādi ir vienreizlietojamās kartona kastēs, ko pēc tam iznīcinām.

Augam nepieciešamās barības vielas (arī varš un smagie metāli) aptver teju vai visu Mendeļejeva tabulu, bet tam visam jābūt sabalansēti. Ir pašiem sava laboratorija, kur analizējam barības šķīdumus. Mūsu agronomes gandrīz ik dienas izmēra barības šķīduma pH un Ec jeb sāļu koncentrāciju un reizi nedēļā veic analīzes. Gādājam, lai augiem būtu viss nepieciešamais, jo tikai tad, ja augs ir veselīgs, nav problēmu ar augu aizsardzību.

Tā kā siltumnīcā nav iespējams samainīt kultūras, protams, izaicinājumu netrūkst. Ja konkrētā siltumnīcā gurķi ir katru gadu, tad kādi kukaiņi paliek arī mantojumā. Tāpēc mums ir augu aizsardzības speciālists, kuram ir izstrādāts plāns, ko un kā izvietos. Uz dzeltenajām lapiņām veicam kukaiņu monitoringu. Tā kā siltumnīcās ražas novākšana ir katru dienu, tad nevaram miglot un kaitēkļu kontrolei paliek tikai bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi. Uzreiz, kā tiek iestādīts stāds, tiek palaisti plēsīgie kukainīši, kas ierobežo kaitēkļus.

Tomātu apputeksnēšanai izmantojam kamenes. Tās (tāpat kā visus bioloģiskos aizsardzības līdzekļus) pērkam no Biobest. Bites apputeksnēšanai nevar izmantot, jo tās tālu lido, kaut gan pa kādai bitei un taurenim tāpat ceļu pie mums atrod.

Lai atslogotu augu, tomātus vācam arī tumši rozā, tie noliktavā izdala dabīgo etilēnu un pēc divām dienām jau ir sarkani. Tomātus lasām trīs reizes nedēļā, gurķus gandrīz katru dienu.

Cenšamies veikt paši savus izmēģinājumus, kaut gan tik lielā platībā ir sarežģīti norobežot, piemēram, vienu rindu. Izmēģinājām arī vairākus apgaismojuma variantus. Pastāv uzskats, ka lampām jābūt 600 W un nelielos attālumos, bet mēs pamēģinājām 1000 W spuldzes, mazāk lampu, bet nedaudz lielākos attālumos starp tām. Rezultāti ir ļoti labi.

– Kā cīnāties ar slimībām?
– Tāpat kā cilvēkiem, arī augiem ir infekcijas slimības, kuru parādīšanās ir ļoti bīstama ražošanā. Lielākais risks ienest slimības ir no veikala ar importa dārzeņiem un augļiem. Ja veikalā ir inficēts gurķis un cilvēks to aptausta, bet pēc tam atnāk pie mums uz darbu, vīrusu slimība var izplatīties arī mūsu siltumnīcās. Ievazātai slimībai ir augsta cena – lai visu iztīrītu un no tās atbrīvotos, principā tiek zaudēta visa raža.

Tāpēc darbinieki pirms ieiešanas siltumnīcās pārģērbjas, un esam ieviesuši dezinfekcijas tuneļus, lai darbinieki nevarētu no ārpuses uz apaviem vai rokām ienest augus apdraudošas slimības.

Ideju par dezinfekcijas tuneļiem aizguvām Somijā. Apsvērām ideju par dezinfekciju, ieejot siltumnīcās, un, kad redzējām, kā tas reāli darbojas citur, sapratām, ka tas atmaksāsies. Pašlaik liekas, ka to dēļ varam strādāt mierīgāk.

Bijām šos tuneļus jau pasūtījuši, pirms Latvijā sākās Covid-19, bet noderēja arī šajā situācijā. Tagad siltumnīcās var ieiet, tikai dezinficējot kājas un rokas.

Dezinficējam arī visu no veikaliem ienākošo taru. Šim nolūkam pērn, piesaistot Eiropas līdzekļus, iegādājāmies jaunu, jaudīgāku iekārtu, kam ir iespēja dozēt dezinfekcijas līdzekli. Tā ir arī ekonomiskāka ūdens patēriņa ziņā, jo skalojamais ūdens pēc tam vēl otrreiz tiek lietots mazgāšanai.

– Kur realizējat produkciju?
– Gandrīz visa mūsu produkcija paliek Latvijā. Realizācijā ļoti palīdz tas, ka esam kooperatīvā. Kooperatīvam jau trīs mēnešus uz priekšu ziņojam par plānotajiem apjomiem, tāpēc tirgotāji zina, ar ko rēķināties. Sarežģītāk ir ar virsražu, bet tad kooperatīvs domā, kā realizēt, un visdrīzāk eksportē uz Igauniju un Lietuvu.

– Kāda tehnika ir siltumnīcās?
– Ir elektrokāri un iekrāvēji, ar kuriem sezonas laikā tiek transportēta produkcija, stādi un viss pārējais. Joprojām izmantojam no kolhoza laikiem mantoto traktoru, ar ko sezonas beigās izvedam visus materiālus. Tā kā lielie traktori darbojas ar dīzeļdegvielu un izdala izplūdes gāzes, sezonas laikā siltumnīcās tos nevaram izmantot.

Garie gurķi tiek iepakoti plēvītē, lai paildzinātu to svaigumu vismaz par nedēļu.

– Vai siltumnīcās iespējams strādāt bioloģiski?
– Mēs pēc iespējas to cenšamies darīt – izmantojam bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus, lai tiktu galā ar kaitēkļiem. Lielākā problēma ir augus nodrošināt ar bioloģisku slāpekli. Esmu Nīderlandē redzējusi, ka gurķus audzē bioloģiski, bet lielražošanā saražot pilnīgi bioloģiski būtu ļoti liels izaicinājums. Tad ir jārēķinās, ka raža būs tikai trešdaļa no iespējamās. Tad kāda būs šai precei cena?

– Par ko ir lielākais lepnums?
– Izaudzējam ļoti augstas kvalitātes produktu – veselīgu, garšīgu un aromātisku. Diemžēl ne vienmēr tas šāds nonāk arī pie pircējiem, jo pārdevējs mēdz sagrēkot un ielikt tomātus dzesējamās kamerās, kur tas kļūst auksts un slapjš. Ne gurķus, ne tomātus nedrīkst turēt ledusskapī, jo tad tie ir pagalam, vairs nekādas garšas un smaržas. Gurķi un tomāti jātur 12–14 ⁰C temperatūrā.

– Kādi ir nākotnes plāni?
– Mēs mērķtiecīgi ejam uz priekšu. Katrs gads atnes kādu izaicinājumu, bet ar visu tiekam galā. Paplašināties nav mūsu mērķis, bet noteikti vēlamies pārbūvēt siltumnīcas, jo tas ievērojami samazinās energoizmaksas, uzlabos augšanas un darba apstākļus. Vecās siltumnīcas, kuras nepieciešams nojaukt un kuru vietā jābūvē jaunas, vēl ir 4 ha platībā.