Frīdrihs Hāze (Friedrich Haase) pārcēlās no Vācijas uz Latviju 2003. gadā un sāka lauksaimniecisko darbību ar 100 ha zemes. Kopš tā laika saimniecība izaugusi līdz vairāk nekā 3500 ha un 16 pilnas slodzes darbiniekiem. Frīdrihs Hāze Madonas novada Barkavas pagastā dzīvo kopā ar sievu Sabīni un bērniem Helēnu, Luīzi, Maksimiliānu, Franci un Kārli. Intervijā Frīdrihs pastāsta, kā laba vadība un stratēģiskās investīcijas infrastruktūrā, tehnoloģijās un darbiniekos ir ļāvušas viņam attīstīt biznesu un izveidot spēcīgu un stabilu lauksaimniecības uzņēmumu.

– Kā nonācāt līdz tam, ka izveidojāt saimniecību Latvijā?
Frīdrihs Hāze: – Uzaugu ģimenes saimniecībā Getingenes reģionā, Vācijas centrālajā daļā. Saimniecībā bija aitas, vistas, zirgs un aptuveni 10 ha zālāju, 20 ha aizņēma aramzeme, aptuveni 40 ha mežs. Zemes nebija pietiekami daudz, lai varētu pelnīt, tāpēc dzīvojām pilsētā – tētis bija biznesmenis un jurists, mamma skolotāja. To zemi tagad apsaimnieko māsas vīra brālis ar savu ģimeni.

Mani jau no 10 gadu vecuma interesēja lauksaimniecība, mežkopība un medības, tāpēc pēc aiziešanas no armijas 1998. gadā uzsāku studijas mežsaimniecībā un lauksaimniecībā Freiburgas, vēlāk Getingenes un Berlīnes universitātēs un ieguva pieredzi, strādājot fermās visā Vācijā un Eiropā. Studiju laikā kopā ar kursa biedriem, kas bija no dažādām Eiropas valstīm, katru gadu noorganizējām ceļojumu uz kādu valsti. Tā 2000. gadā pabiju arī Latvijā un Igaunijā, kur sapratu, ka šeit ir daudz neapstrādātas zemes.

Kad pabeidzu studijas, bija notikusi Austrumvācijas un Rietumvācijas atkalapvienošanās, kas nozīmēja, ka liela daļa pieejamās lauksaimniecības zemes jau bija iegūta un zemes cenas bija ļoti augstas. Tāpēc nolēmu meklēt iespējas uzsākt savu biznesu ārpus Vācijas.

Viena no valstīm, kuru apsvēru kā savu galamērķi, bija Latvija. Apmeklēju arī Poliju, bet tur salīdzinājumā ar Latviju bija diezgan negatīva attieksme pret vāciešiem, kā arī bija krietni vairāk apgūtas un apstrādātas zemes. Biju arī Kijevā – lauki bija ļoti skaisti, bet investīciju tirgus likās nedrošs, savukārt Āfrika nelikās piemērota vieta ģimenei. Apsvēru arī Argentīnu un Čīli, bet tas bija ļoti tālu no mājām – draugiem un ģimenes.

Man bija draugi Latvijā, jutu latviešu atsaucību, un šeit es redzēju lieliskas iespējas attīstībai...

Pilnu interviju lasiet decembra SAIMNIEKS LV numurā!