Saimnieks LV / 2020.gads (Jūnijs.)

Piensaimniekiem patlaban jāsastopas ar izaicinājumiem, ko rada piena cenu samazinājums. Cenu kritums šobrīd ir ļoti straujš, un tas sāpīgi ietekmē nozari. Slaucamo govju ēdināšana  prasa regulārus naudas ieguldījumus. Mūsu piensaimnie kiem gan ir zināma pieredze ar krīžu izaicinājumiem, tomēr ir lietas, par kurām aizmirstam.

Pirmais, ko nereti piensaimniekam gribas darīt, kad piemeklē krīze, ir strauji samazināt visus izdevumus, to skaitā iepirktās barības apjomu. Tādējādi bieži tiek uzskatīts, ka izdevumi, neko nepērkot vai pērkot pat ļoti maz, samazināsies. Šādos gadījumos gribu atgādināt, ka samazināsies ne tikai izdevumi, bet jāplāno arī samazināti ieņēmumi. Ja pieņemam, ka piena izslaukums samazinātos par 5 kg no govs, – vai šī naudas plūsma izskatītos pievilcīga?

Nākamais solis, kas jāizvērtē, ir neefektīvās govis, proti, cik daudz tādu ir ganāmpulkā. Tās ir govis, kuras jau šobrīd ražo ļoti maz, ir krietni pārslauktas, daudz ārstētas, bijušas vai ir klibas, bez sekmēm uzlabot situāciju. Tāpat varbūt ganāmpulkā ir govis, kuru ražība nekad nav bijusi tāda, kā gaidīts. Tātad govju skaitu var paretināt. Atgādinu, ka govis pēc 200. slaukšanas dienas ir neefektīvas barības vielu patērētājas. Šai grupai var gatavot ekonomiskāku barības devu.

Govju grupu blīvums ir temats, kuru var pārdomāt. Ja grupās ir vairāk govju nekā guļvietu, tad, samazinot dzīvnieku skaitu un palielinot barības galda pieeju, var panākt, ka esošais dzīvnieku daudzums saražo tikpat daudz piena, cik pirms tam sablīvētais, bet barības patēriņš uz govi samazinās. Katrs solis komforta virzienā ir par labu piena izslaukumam.

Govju ēdināšanā svarīgākā ir rupjā lopbarība. Krīzes laikā vislielākā uzmanība jāpievērš rupjās lopbarības apsaimniekošanai. Nemaisa bojāto barību klāt labajai barībai. Bedres neatsedz pārāk lielā platībā, vien tik, cik ikdienā barības paņemšanai. Īpašu uzmanību pievērš tām skābbarības kaudzēm, kuras pieved klāt. Ir jāapskata, kā tālās bedres izskatās, vai var sevi uzslavēt, ka nav bojājumu un slikta apsaimniekošana nerada papildu izmaksas. Regulāri mēra rupjās barības sausnu un sakārto barības devu, lai rupjās lopbarības daudzums devā svārstītos pēc iespējas mazāk. Pakāpeniski nomaina vienu skābbarību pret citu. Rūpīgi samaisa barību un kritiski izvērtē, vai govis barību nešķiro. Cilvēki, kas strādā pie barības devas sagatavošanas, veic šo darbu identiski, tātad darbs tiek padarīts maksimāli vienādi neatkarīgi no cilvēka, kas to dara. Tāpat tiek panākts, ka starp šiem cilvēkiem ir laba komunikācija, kas nodrošina ātru novērojumu nodošanu tālāk. Ja cilvēkiem rūpīgi paskaidro, cik atbildīgu darbu tie veic, tad arī tas var ietekmēt darba kvalitāti.

Barības devā spēkbarība nodrošina gan enerģiju, gan proteīnu. No rupjās lopbarības kvalitātes un sagremojamības būs atkarīgs spēkbarības daudzums. No prasmes saimniekot kvalitatīvi būs atkarīgs arī barības devas apēdamības apjoms. Ja ir laba rupjā lopbarība, ja ir prasme sastādīt ikdienā vienādu barības devu un nodrošināt govīm pienācīgu komfortu, tad ganāmpulkā ir augsta barības devas apēdamība. Lētākās barības devas sanāk, ja ir aug-sta barības devas apēdamība un laba rupjā lopbarība.

Enerģijas nodrošināšanā iespējams veikt salīdzināšanu par labu kādiem graudiem, ko parasti saimniecības govju ēdināšanā neizmantoja. Varbūt lētāk sanāk kviešu vai miežu daļu aizstāt ar rudziem vai tritikāli. Jāpārdomā melases izvēle, jo cukuru daudzums ir salīdzinoši mazs, bet enerģijas barības izmaksas augstas.

Proteīna barības līdzekļi ir ievērojami dārgāki par enerģijas barības līdzekļiem. Aminoskābes turpina barības devā nodrošināt ar rapšiem un/vai soju, sekojot līdzi tam, cik maksā proteīns, nevis tonna. Rūpīgi izvērtē piedāvājumā esošo barības līdzekļu proteīna daudzumu. Latvijā salīdzinoši maz krīzes laikā izmanto urīnvielu, kas daļēji var aizstāt proteīnu. Izmaksu ziņā urīnvielas izmantošana vienmēr barības devu var padarīt lētāku, turklāt neietekmējot piena izslaukumu. Govs kā jebkurš atgremotājs proteīna barību izmanto, to pārveidojot. Šajā pārveides procesā, proteīna barības līdzekli sadalot, iegūst to pašu, ko var iegūt no urīnvielas. Tādējādi urīnviela govju ēdināšanā ir pat ļoti noderīga. Urīnvielas pozitīvā īpašība ir tās vienādais sastāvs. Atšķirībā no proteīna barības līdzekļiem, kas ir atkarīgi no proteīna satura un izmantošanas jeb proteīna efektivitātes, par urīnvielu skaidri ir zināms, ka tā ir 100 % šķīstoša. Barības deva, sākot no 50 līdz 150 gramiem urīnvielas, ir noderīga jebkuras saimniecības govju ēdienkartē.

Minerālvielu piedāvājums augstražīgo govju barības devā līdz grūsnības iestāšanās brīdim ir obligāts, sekojot līdzi vitamīnu prasībām. Cietstāvošās govis cietstāves laikā noliek makro un mikroelementu rezerves nebaltām dienām, tādēļ arī šai grupai uz minerālbarību izslēgšanu no barības devas būs sāpīgas sekas. Izmaksas, ko veido minerālpiedevas ikdienā uz govi, ir niecīgas salīdzinājumā ar pirkto enerģijas un proteīna barības līdzekļu izmaksām. Barības devu ekonomiju var panākt, ja pēc speciālas receptes izstrādā minerālpiedevas, kurās iestrādā tikai tos noteiktos daudzumus makro un mikroelementu, kuru trūkst rupjajā barībā. Ja minerālpiedevas samazina, nenodrošinot laktācijas pirmās daļas vajadzības, tad pēc īsa laika cieš govju veselība un arī apaugļošanās.

Apkopojot teikto, svarīgākā barības deva ir vismaz pāris nedēļas pirms atnešanās un laktācijas sākumā līdz govju grūsnības konstatēšanas brīdim. Barības devas ekonomiskums ir panākams, ietaupot proteīnu urīnvielas izmantošanas rezultātā, enerģijas barību pārskatīšanu un rupjās barības rūpīgāku apsaimniekošanu. Neļaujieties emociju uzplūdiem, veicot naudas plūsmas izvērtēšanu. Noteikti der atcerēties, ka ikviena krīze reiz beidzas un izdzīvo tie, kas rīkojas ar apdomu!