Saimnieks LV / 2025.gads (Februāris)

Kuldīgas novada Ēdoles pagastā atrodas viena no lielākajām aitkopības saimniecībām Latvijā – Mežoki, kur saimnieko Kristaps Melbārdis ar ģimeni. Devāmies turp, lai vairāk uzzinātu par aitu ganāmpulku un iepazītos ar saimniecības ikdienu.

– Kāds bija saimniekošanas sākums?
Kristaps: – Šīs mājas ir manas sievas dzimtas īpašums kopš 1870. gada. Savulaik mājas tika nopirktas no Ēdoles vācu barona ar noteikumu, ka te nebūšot ne alus brūzis, ne kas tamlīdzīgs, bet gan kārtīga saimniekošana. Tā arī notika – audzēja graudaugus, turēja lopus, pirmās brīvvalsts laikā Mežoki ar 140 ha bija vieni no lielākajiem apriņķī. Atjaunotajā Latvijā sievas vecāki bija Breša zemnieki. Kad 2004. gadā pārņēmām saimniecību, tās pamatnodarbe bija piena lopkopība.

Uzreiz mainījām pamatdarbības virzienu – sākām nodarboties ar gaļas lopkopību – audzējām cūkas un aitas. Sākām no padsmit aitām, nu to ganāmpulks sasniedzis 1000 galvu. Cūkkopības nozari noslēdzām pirms aptuveni astoņiem gadiem divu iemeslu dēļ. – Viens bija ekonomiska rakstura, otrs – straujā Āfrikas mēra izplatība. Labprāt cūkkopību būtu attīstījis arī turpmāk, bet apstākļi iegrozījās citādi. Tā nu sanāca, ka cūkkopībā nopelnīto ieguldījām aitās. Neiztika arī bez kredītiem, lielākais no tiem bija aitu novietnes būvniecībai – jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tagad gan saimniekojam bez aizdevumiem.

– Kādas šķirnes dzīvnieki veido ganāmpulku?
Kristaps: – Esam gaļas ražotāji – mums ir komerciālais un konvenciālais ganāmpulks. Sākotnēji bija doma turēt aitas platību apsaimniekošanai, bet vienā brīdī tas vairs nerentējās un bija jādomā, kā ar dzīvniekiem nopelnīt, lai atgūtu vismaz daļu no ieguldītā. Pamazām virzījāmies uz pusintensīvo aitkopību – nopirkām Igaunijā pirmos Tekselas šķirnes dzīvniekus, kas ir intensīvā gaļas šķirne. Tomēr secinājām, ka tikai ar ganīšanu nevaram sasniegt vēlamo rezultātu, un sākām saimniecībā integrēt jēru nobarošanu iekštelpās līdz realizācijai, pārejot uz intensīvu saimniekošanu. Kontrolētā vidē varam izvairīties no potenciāliem zaudējumiem, piemēram, plēsēju nodarītajiem, ir vienkāršāka parazītu kontrole, kā arī varam prognozēt, cik ilgā laikā dzīvnieki sasniegs realizācijas svaru.

Pirms vairākiem gadiem ievedu Swifter šķirnes dzīvniekus, bet tie mums nepadevās, tāpēc tālāk neattīstījām.

Pēdējos sešus gadus mums otra dominējošā šķirne ir Dorseta. Tā ir mātes šķirne, kam raksturīga nesezonālā atnešanās. Līdz ar to aitas atnesas un aitu gaļu iegūstam visu gadu. Tāpēc saimniecībā nav izteiktas jēru dzimšanas sezonas, kad viss notiek vienā īsā periodā. Pagāja krietns laiks, līdz nonācām līdz tagadējam modelim.

Teksels ir tēva šķirne, jo ir gaļas kvalitātes un pieauguma rekordists. Gaļas ieguvei veidojam krustojuma dzīvniekus no abām minētajām šķirnēm. Vēl mums ir Šarolē šķirnes teķis, no kura gan tālākai vaislai dzīvniekus neatstājam, visi tiek nobaroti un realizēti.

– Kā organizēti dzīvnieki mītnes vietā?
Kristaps: – Lielākais skaits aitu dzīvo vienā ganāmpulkā. Taupot savu laiku, neveidojam atsevišķas grupas, citādi katra atsevišķi būtu jāapkalpo un jāpārvieto, – tad diena ir par īsu...

Pilnu rakstu lasiet februāra SAIMNIEKS LV numurā!