Saimnieks LV / 2020.gads (Jūlijs.)

Gada siltākajā mēnesī darbu ir daudz. Jāpaspēj gan izbaudīt gada siltākās dienas, gan kārtīgi pastrādāt dārzā, kā arī mēneša otrajā pusē jau jāsāk ziemāju ražas vākšanas darbi, bet dārzeņu audzētājiem jāparūpējas, lai gaidāmajai ražai būtu tīras noliktavas.

Ziemas kviešu sējumi jūlija beigās sasniedz pilngatavības stadiju (AS 89), tomēr mēneša sākumā vēl jāpievērš uzmanība dažādiem kaitīgajiem organismiem, kas var ražas kvalitāti un kvantitāti vēl paspēt ietekmēt. Sējumos novērojams plašs spektrs kaitīgo organismu – gan plankumainības, kas augus skar jau no agra pavasara, gan slimības, kas attīstās uz vārpas. Nekur no sējumiem nav pazudusi kviešu lapu dzeltenplankumainība (Pyrenophora tritici–repentis) un kviešu lapu pelēkplankumainība (Septoria tritici). Dzeltenplankumainība ietekmē graudu skaitu vārpā un lipekļa saturu tajos. Daudz bīstamāka slimība ir dzeltenā rūsa (Puccinia striiformis), kas šogad jau maijā sāka attīstīties ziemas kviešu un ziemas tritikāles sējumos. Zudumi var sasniegt 15 %, ja piengatavības fāzē slimības attīstība ir 5 %, bet daudz nozīmīgākus ražas zudumus tā nodarīs sējumos, kuros tā parādījās stiebrošanas fāzē. Uz vārpām pirms kulšanas var novērot melno sodrējumu (Cladosporium herbarum), kas dažkārt inficējis gandrīz visas vārpas, tomēr ekonomiskos zaudējumus tas nerada, jo inficē jau atmirušos audus.

Dzeltenā rūsa.

Mitrās vasarās izplatīta var būt vārpu fuzarioze (Fusarium sp.), kas novērojama gan vasaras, gan ziemas graudaugu sējumos un kukurūzā. Arī vārpu plēkšņu plankumainība (Septoria nodorum), kuras pirmās pazīmes parādās jau cerošanas fāzē, novērojama uz augiem jūlijā. Šī slimība izplatītāka būs reģionos, kur maija vidū jeb intensīvās stiebrošanas fāzē bija lieli nokrišņi. Vasaras miežu sējumos izplatītākā slimība jūlijā ir miežu lapu tīklplankumainība (Pyrenophora teres), tomēr visbīstamākā tā ir cerošanas fāzē. Slimības izplatību veicina mitrums, silta gaisa temperatūra un paaugstināts slāpekļa daudzums. Auzu sējumos izplatīta auzu vainagrūsa (Puccinia coronata), tomēr šī slimība reti ir ekonomiski nozīmīga. Inficē lapas, lapu makstis, stiebrus un plēksnes, saglabājas augu atliekās. Arī auzu lapu brūnplankumainība (Pyrenophora avenae) jūlijā ir izplatīta auzu sējumos, tomēr parasti nerada ekonomiski nozīmīgus ražas zudumus.

Jūlijā aizvien sējumos novērojami arī augu kaitēkļi, sastopamākie ir labību lapgrauži un to kāpuri. To attīstību veicina silts un sauss laiks. Visas sezonas garumā graudaugu sējumos sastopamas arī labību laputis (Sitobion avenae), kuras pēc ziemāju nogatavošanās dodas uz vasarāju labībām un savvaļas graudzālēm, kur dēj olas.

Krustziežu pāksteņu pangodiņa kāpuri.

Ziemas rapšu sējumi jūlijā, tāpat kā ziemāju labības, sasniedz pilngatavības stadiju (AS 89). Viena no izplatītākajām slimībām ziemas rapšu sējumos visā veģetācijas periodā ir krustziežu sausplankumainība (Alternaria brassicae). Šīs slimības sekas veģetācijas beigās novērojamas uz pāksteņiem kā melni, apaļi, nekrotiski plankumi. Inficētās sēklas priekšlaicīgi izbirst no pāksteņiem. Mitros laika apstākļos slimību pavada melna apsarme, kas veidojas uz inficētajiem audiem.

Krustziežu pāksteņu pangodiņi (Dasineura brassicae) ir vieni no nozīmīgākajiem rapšu kaitēkļiem. Kāpuri izēd jaunās sēklas un pākšu sieniņas, līdz ar to samazinās raža. Galvenie pāksteņu pangodiņu ierobežošanas pasākumi ir augu maiņa un rudens aršana,
jo kaitēklis ziemo augsnes virskārtā. Rapšu sējumi nav izņēmums, uz tiem arī visā veģetācijas periodā sastopamas laputis, kas masveidā savairojas reti, jo to attīstību veicina sauss un karsts laiks. Vasaras rapšus principā invadē šie paši kaitēkļi. Tā kā vasarājiem pāksteņi vēl nav pilnībā nogatavojušies, uz tiem ar lielāku invāzijas pakāpi sastopami krustziežu pāksteņu pangodiņi.

Lauka pupas jūlija sākumā beidz ziedēšanu un uzsāk pākstu attīstību, parasti līdz jūlija beigām pākstis jau piepildās (AS 80). Viena no izplatītākajām lauka pupu slimībām katru gadu ir pupu koncentriskā plankumainība (Didymella fabae). Ja inficēšanās notikusi agrā attīstības stadijā, var samazināties ražas apjoms un sēklu kvalitāte. Šo slimību labi var atpazīt pēc tumšiem, koncentriski joslainiem plankumiem uz pākstīm. Infekcija saglabājas augu atliekās un sēklas materiālā. Izplatīta ir arī pupu brūnplankumainība (Botrytis fabae), kas īpaši labi augus inficē augsta gaisa relatīvā mitruma apstākļos. Pērn jūlijā šī slimība bija novērota ar 26 % vidējo izplatību, atsevišķos laukos − ar 100 % izplatību. Regulāri jāapseko sējumi, jo stipras infekcijas rezultātā var samazināties raža un ražas kvalitāte. Pēdējos gados reti novērota pupu rūsa (Uromyces viciae–fabae), tomēr, ja tās attīstībai un sporu dīgšanai ir labvēlīgi laika apstākļi, tā var kļūt par dominējošu slimību sējumā. Nav izslēgts, ka jūlijā tiks novērota šī slimība.

Jūlijā lauka pupu sējumos var pamanīt gan pupu sēklgraužu (Bruchus rufimanus) imago, gan to kāpurus. Šie kaitēkļi izēd sēklas iekšpusi, līdz ar to samazinās vai tiek pilnībā zaudēta sēklu dīgtspēja. Sēklās šo kaitnieku bojājumi atpazīstami pēc neliela apaļa caurumiņa. Uz lapām novērotos izalojumus radījuši alotājmušu kāpuri, kas arī nav reta parādība jūlijā lauka pupu sējumos.

Ābeļu vainagos jūlijā turpina izplatīties ābeļu kraupja (Venturia inaequalis) sekundārā infekcija. Kraupja pazīmes sākotnēji novērojamas uz ābeļu lapām, bet, attīstoties augļiem, bojājumu vietā augļi sacietē, tie veidojas kropli. Inficētie augļi sliktāk uzglabājas, kā arī ir ieņēmīgāki pret puvēm. Veco, inficēto lapu savākšana un izturīgu šķirņu audzēšana ir paņēmieni, ar kuriem no rūpēm par ābeļu kraupi izvairīties. Tā kā jūlijā āboli jau ir sasnieguši 70–90 % no raksturīgā lieluma (AS 77–79), uz augļiem sastopamas puves, piemēram, augļu parastā puve (Monilinia fructigena). Ja jūlijā laika apstākļi ir silti un mitri, augļu puves attīstība un izplatība tiek veicināta. Šī slimība var būt arī sekundāra, ja stādījumā ir spēcīga kaitēkļu invāzija vai augļiem mehāniski bojājumi uz miziņas. Plūmju un ķiršu stādījumos jūlijā izplatīta kauleņkoku sausplankumainība (Wilsonomyces carpophilus). Infekcijas ierosinātājs saglabājas mizas plaisās un pumpuros. Slimība ietekmē lapas, augļus un dzinumus. Miza saplaisā, un no tās izdalās gumijsveķi. Bumbieru stādījumos šogad aktuāla bumbieru – kadiķu rūsa (Gymnosporangium fuscum). Slimības pazīmes novērojamas uz lapām un dzinumiem. Tā kā maijā bija piemēroti apstākļi slimības attīstībai, kā arī tika novērots daudz inficētu starpsaimnieku – kadiķu, sagaidāms, ka šī slimība jūlijā progresēs un būs novērojamas raksturīgās oranžās rūsas pustulas uz bumbieru lapām. Bīstamāks un biežāk izplatīts bumbieru stādījumos ir bumbieru kraupis (Venturia pyrina). Kraupja izplatību veicina silts un mitrs laiks.

Ābeļu kraupis uz augļiem.

Augļus jūlijā sanāk dalīt arī ar dažādiem kaitēkļiem. Izplatītākie ābeļu stādījumā ir ābolu tinēji (Cydia pomonella), ābolu zāģlapsenes (Hoplocampa testudinea) un pīlādžu tīklkodes (Argyresthia conjugella). Visi šie kaitnieki bojājumus nodara kāpuru stadijās, tiek neatgriezeniski samazināta augļu kvalitāte, daļa augļu priekšlaicīgi nobirst un rada piemērotu vidi puvju attīstībai. Šādi bojāti augļi uzglabāšanai nav derīgi. Lai šo kaitēkļu invāzija samazinātos nākamajā gadā, šobrīd nepieciešams ap augļu koku stumbriem aplikt gofrētā kartona sloksnes, kurās kukaiņi meklēs ziemošanas vietas. Rudenī šīs kartona jostas noņem un kopā ar kaitēkļiem likvidē. Plūmju raža jūlijā jādala ar plūmju augļu tinēju kāpuriem (Cydia funebrana). Kāpuri iegraužas augļos un bojā tos, bojātie augļi priekšlaicīgi nobirst. Siltās vasarās ļoti izplatīti. Smiltsērkšķu stādījumos jūlijā ogas jau sasniedz raksturīgo lielumu, tādēļ bīstamas smiltsērkšķu raibspārnmušas (Rhagoletis batava), kuru kāpuri var pilnībā sabojāt ogu ražu.

Zemeņu stādījumos jūlijā atkarībā no šķirnes un audzēšanas tehnoloģijas turpinās ogu nogatavošanās. Sastopamākās slimības zemeņu stādījumā šajā mēnesī ir zemeņu lapu brūnplankumainība (Diplocarpon earlianum), kas labi koptos stādījumos zaudējumus nerada, un pelēkā puve (Botrytis cinerea), kas īpaši izplatīta mitrās vasarās. Upenēm jūlijs ir ogu nogatavošanās sākuma laiks, stādījumos sastopamas dažādas slimības, gan rūsas, gan plankumainības. Ogu krūmu kausiņrūsa (Puccinia ribesii–caricis) īpaši lielus zaudējumus parasti nenodara, tomēr atsevišķos gadījumos šīs slimības rezultātā krūms zaudē 50 % lapu, līdz ar to augi panīkst un samazinās ražība. Atšķirībā no kausiņrūsas ekonomiski nozīmīgāka ir ērkšķogu Amerikas miltrasa (Podosphaera mors–uvae). Šī slimība ir Latvijā plaši izplatīta, ražas zudumi var sasniegt 20–30 %, vairāk sastopama sabiezinātos vai nezālēm aizaugušos stādījumos.

Kartupeļu stādījumus jūlijā inficē kartupeļu lakstu puve (Phytophthora infestans), kuras rezultātā zudumi var sasniegt 50–60 % no ražas. Īpaši izplatību veicina silts un mitrs laiks. Pēc šī gada siltās ziemas jūlijā varētu būt izplatīta kartupeļu sausplankumainība (Alternaria solani), to veicina ļoti silta gaisa temperatūra vasarā. Vasaras vidū uz kartupeļu lapām var novērot kartupeļu lapgraužus – gan to pieaugušās stadijas, gan kāpurus. Masveidā savairojoties, lapgrauži perēkļveidīgi nograuž lakstus, atstājot tikai lapu resnāko dzīslu un stublāju.

Kartupeļu lakstu puve jūlija sākumā.

Kāpostiem jūlijā sāk veidoties galviņas (AS 41), kas tos padara pievilcīgus ne tikai cilvēkiem, bet arī kāpostu cekulkožu (Plutella xylostella) kāpuriem. Pēdējos gados kāpostu cekulkožu kāpuri savairojas masveidā, radot ekonomiskus zaudējumus kāpostu audzētājiem. Gadā attīstās 2–3 paaudzes, pirmā paaudze nodara salīdzinoši mazākos bojājumus. Daudz lielākus caurumus kāpostu galvās veido kāpostu pūcīšu (Mamestra brassicae) kāpuri. Viena auga sabojāšanai pietiek ar 2–4 kāpuriem.

Burkānu stādījumos jūlijā var novērot burkānu lapu blusiņas (Trioza apicalis), kas reizēm savairojas masveidā. Vēlās sējas burkāniem šis kaitēklis ir mazāk bīstams. Uz lauka burkānu blusiņu bojājumus var atpazīt pēc sačokurotajām burkānu lapām. Uz lapām var novērot arī dažādas plankumainības, piemēram, burkānu lapu sausplankumainību, tomēr vairāk izplatīta tā būs vasaras beigās.

Sīpolu stādījumos jūlijā turpina novērot sīpolu lakstu puskodes kāpuru (Acrolepiopsis assectella) bojājumus, tomēr to saimnieciskā nozīme ir neliela, jo kaitēklis reti savairojas masveidā. Plaši izplatīta un postīga mitrās vasarās ir sīpolu neīstā miltrasa (Peronospora destructor). Pazīmes var novērot visā veģetācijas periodā, sākot no trešās vai ceturtās nedēļas pēc stādīšanas. Līdz ar sīpola attīstību parādās vēl viens nereti bīstams un ekonomiski nozīmīgs kaitēklis – sīpolu mušas kāpuri (Delia antiqua). Vienā sīpolā var būt pat līdz 70 sīpolu mušas kāpuriem. Gadā attīstās divas paaudzes.