Saimnieks LV / 2026.gads (Oktobris)

Zemnieku saimniecība Krastiņi Jelgavas novadā ir spilgts piemērs tam, kā, mērķtiecīgi meklējot rentablākos risinājumus un apvienojot ģimenes spēkus, iespējams paveikt šķietami neiespējamo. Saimniecībā saimnieko brāļi Māris un Jānis Rozentāli, kuri jau vairāku gadu garumā specializējas ķiploku audzēšanā, paši saviem spēkiem atjauno sēklas materiālu no gaisa sēkliņām un nodrošina pilnu ražošanas un pēcapstrādes ciklu – no lauka līdz pircējam.

–Pastāstiet par saimniecības pirmsākumiem! Kāds bijajūsu ceļš līdz specializācijai ķiploku audzēšanā?

Māris: – Zemnieku saimniecību 1992. gadā nodibināja mūsu tētis. Viņš pats izplānoja cūku kūti, ar lāpstu izraka pamatu bedres, ielēja betona pamatus un to uzbūvēja. Tomēr laiki mainījās, un vienā brīdī cūkkopības bizness kļuva nerentabls, jo iepirkuma cena nokritās tiktāl, ka audzēt cūkas vairs nebija izdevīgi. Pēc tam kādus gadus saimniecībā audzējām graudaugus, taču mūsu 20 ha lauksaimniecības zemes arī graudkopībā nenodrošināja pietiekamu rentabilitāti. Bija skaidrs, ka jāmeklē cita kultūra ar daudz augstāku pievienoto vērtību un atdevi no hektāra. Tā nonācām līdz ķiplokiem, jo finansiālā atdeve no viena hektāra ķiploku var būt pat 20 reižu lielāka nekā graudaugiem. Tā kā brīvu zemi mūsu pusē atrast un iegādāties ir ārkārtīgi grūti, pāreja uz intensīvu kultūru bija vienīgais variants. Ja kāds kaimiņš piedāvātu zemi klāt, mēs, protams, izmantotu iespēju šīs platības paņemt, bet līdz tam ir maksimāli efektīvi jāizmanto katrs pieejamais hektārs. 

2022. gadā pārņēmām saimniecības vadību no tēva un, aktīvi izmantojot ES fondu sniegtās iespējas, uzsākām strauju attīstību. 

– Kā noritēja paši pirmie soļi ķiploku audzēšanā, un kādas bija pirmsākumos gūtās mācības? 

Māris: – Pati pirmā saskarsme ar ķiplokiem mums bija jau sen, kad no vectēva paņēmām un iestādījām pāris kastes ķiploku. Trīs gadus tas bija tīrs roku darbs, mācoties un pamazām palielinot stādījumus. 

Jānis: – Bijām jau tikuši līdz pushektāram, taču tad nāca ļoti smags trieciens – vienā ziemā viss stādījums pilnībā nosala. 

Māris: – Pēc šīs pieredzes paņēmām pauzi uz pāris gadiem, taču doma par ķiploku audzēšanu nepazuda. Kad pieņēmām lēmumu atsākt, uzreiz sapratām, ka ar roku darbu lielākus apjomus sasniegt nav iespējams un viss process ir maksimāli jāmehanizē. Tolaik specializēta tehnika no ārzemēm nebija viegli pieejama un maksāja dārgi, tāpēc paši saviem spēkiem uzbūvējām pirmo ķiploku stādītāju un starprindu rušinātāju...

Pilnu rakstu lasiet oktobra SAIMNIEKS LV numurā!