Saimnieks LV / 2023.gads (Janvāris.)

Jaunais zemnieks Ernests Rudzītis kopā ar vecākiem saimnieko ZS Brankas (Siguldas novads, Allažu pagasts), rūpējoties gan par graudu tīrumiem, gan lopiem un attīstot lauku tūrismu. Ne vienmēr ir veicies gludi, bet prieks par paveikto, kā arī nākotnes ieceres dod enerģiju ikdienas darbam.

– Vai tu nāc no lauksaimnieku ģimenes?
Ernests Rudzītis: – Mūsu ZS Brankas šogad nosvinēja savu 30 gadu pastāvēšanas jubileju. Tātad saimniecība ir reģistrēta 1992. gadā. Omes krustmāte tolaik daļu savas īpašumā esošās zemes pārrakstīja tēvam, daļu vecaimātei, tāpēc mani vecāki no Mārupes pārcēlās uz Allažiem. Es tolaik nebiju vēl dzimis, bet vecāki izlēma, ka negrib dzīvot pilsētā. Viņi iepriekš bija audzējuši rozes pārdošanai, tāpēc zemes darbi nebija gluži sveši. Laukos gan nekā nebija – kūts nodegusi, māja bija briesmīgā stāvoklī un palīgēkas izzagtas, tāpēc visu vajadzēja iekārtot no jauna, bet starta kapitālu ieguva no Mārupes īpašuma pārdošanas. Tolaik īpašumā bija ap 65 ha, tagad ir nedaudz virs 100. 2014. gadā manas omes un tēta vadītā saimniecība nonāca manā īpašumā.

– Vai vecāki nodarbojās ar graudkopību?
– Jā, tā bija pamatnozare, bet papildus vienmēr ir bijusi arī lopkopība. Parasti mums ir līdz desmit slaucamām govīm. Sākumā vecāki pārdeva pienu uzpircējiem, bet, kā mamma stāstīja, reiz, kad par vienu litru piena samaksāja septiņus santīmus, kļuva skaidrs, ka tā strādāt nevar. Tāpēc jau vairākus gadus pārdodam pienu un piena produktus bez starpniekiem uzreiz pircējiem. Vēl vienmēr mums ir bijušas cūkas, vistas, kā jau laukos pienākas.

– Vai tev jau agri bija skaidrs, ka gribēsi te palikt un attīstīt savu saimniecību?
– Kad es biju mazs, brīžiem lauksaimniecību pat īsti neuztvēru kā darbu. Citiem klasesbiedriem vecāki strādāja algotu darbu, un man šķita, ka arī manējiem tā vajadzētu. Tagad gan es zinu, ka lauksaimniecība ir pilnas slodzes darbs un vēl vairāk.

Pamatskolu pabeidzu tepat, Allažos, bet tālāk aizgāju mācīties uz Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu. Sākumā man tas likās neierasti, jo visi taču parasti iet uz vidusskolu, taču tā bija tāda piespiedu brīvprātīga izvēle ar vecāku iesaistīšanos. Tagad atskatoties, man tie liekas labākie četri gadi! Tika iepazīti draugi uz mūžu. Mācījos par lauku īpašuma apsaimniekotāju, vairs tāda programma neeksistē. Tur es tā pa īstam sāku domāt par lauksaimniecību.

– Pēc tehnikuma devies mācīties uz tagadējo Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitāti.
– Jā, drīz kļūšu par diplomētu lauksaimnieku – būšu agronoms ar novirzienu uzņēmējdarbībā. No tehnikuma uz universitāti atnācām trīs studenti, gribējām turpināt to, ko jau tur sākām apgūt (viens no mums aizgāja uz laukkopību, mēs divi – uz uzņēmējdarbību). Programmā bija vairāk ekonomikas un uzņēmējdarbības kursi, bet klāt arī laukkopība, lopkopība. Trīs galvenās lietas, ko var iegūt no studijām, ir akadēmiskās zināšanas, draugi un kontakti. Ja kaut kas nav skaidrs, uzreiz zini, pie kā vērsties, kam jautāt. Jo tu nevari zināt visu! Liels ieguvums ir arī dalība Latvijas Jauno zemnieku klubā. Tur ir daudz zinošu cilvēku, kas nebaidās paust savu viedokli, ieteikumus.

2022. gadā ZS Brankas ar draugiem un atbalstītājiem atzīmēja savu 30 gadu pastāvēšanu.

– Kas aug tavas saimniecības laukos?
– Lielākā daļa ir aramzemes, audzējam rudzus, kviešus, miežus, auzas, pupas. Pērn pirmo reizi mēģināju arī zirņauzas, kam gan bija grūti atrast pircēju. Kaltes no tām atsakās, tāpēc atdevām pārstrādei lopbarības ražošanai. Mēģinājām audzēt arī rapšus, bet izplatītājs iedeva nepareizu līdzekli, visu savu skaisto rapšu sējumu noindēju. Joprojām paliekam katrs pie sava – uzņēmums pastāv uz to, ka man pašam jāzina, ko es lieku, bet es saku, ka paļaujos uz profesionāļu ieteikumiem.

2022. gadā ražas nebija īpaši augstas. Daļēji tāpēc, ka izvēlējāmies neiegādāties minerālmēslus par ļoti augstām cenām. Izlēmām iedot mazākas devas, līdz ar to arī ir mazākas ražas – 3–4 t/ha. Taču man ir bijis personīgais rekords, kad no viena 13 ha rudzu lauka ieguvu 120 tonnas! Tolaik gan nokūlām par vēlu un visu lielo ražu nācās vest uz cūku fermu biogāzei, kur, protams, cena bija cita. Kviešus pircējiem vajag teju visu laiku, bet rudzus parasti pieņem, kamēr tos nodod lielāki lauksaimnieki. No kļūdām mācās!

Tāpat mums ir arī pļavas – bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas zālāji. Pirmo gadu esmu iegādājies aitas, ir arī daži gaļas liellopi un slaucamās govis, jo ir labas ganību vietas. Aitu un gaļas lopu audzēšana vēl ir tikai pašos sākumos, redzēs, kā tas viss veiksies un attīstīsies. Daži mani kursabiedri jau teic, ka esmu traks, attīstot lopkopību, jo viņi tieši mēģina no tās tikt vaļā. Ar to esi pilnīgi piesiets saimniecībai, bet man gribas pamēģināt. Ja galīgi nepatiks, vienmēr var ganāmpulku pārdot. 

Šajā apkaimē esam vairāki t.s. mazie lauksaimnieki, neskaitot vēl lielos, tāpēc izaugsmes iespējas platību ziņā ir sāpīgs jautājums.

Graudus iepriekš visus gadus nodevām Elagro Trade, tagad tur vedu tikai rudzus, tā ir tuvākā vieta, kur tos pieņem. Attāluma dēļ nolēmu pamainīt pieņēmēju – vedu uz Linas Agro tepat Siguldā. Tāpat izdevīgi, ka blakus mums ir Baltic Pork – lielā cūku ferma, tur iegūstam digestātu, ko lejam uz laukiem. Sanāk minerālmēsli teju par brīvu, bet ir loģistikas izmaksas. Pie pašreizējām minerālmēslu cenām tas ir izdevīgi! 2019. gadā ar Eiropas Savienības fondu atbalstu iegādājos jaunu Massey Ferguson traktoru un vēlāk lietotu šķidrmēslu mucu (bez fondu atbalsta).

– Vai izmantojat mēslus arī no savas saimniecības?
– Jā, mums ir divas – cieto kūtsmēslu un šķidrmēslu glabātuve. Taču tie apjomi jau mums nav tik lieli. Lai iedotu graudam pietiekamu barības devu, vajadzīgas daudzas tonnas kūtsmēslu, bet ar parasto NPK mēslojumu pietiek ar pāris simtiem kilogramu. Taču katru otro – trešo gadu visus kūtsmēslus izvedam uz lauka.

– Vai saimniecībā ir savs kombains?
– Visu saimniekošanas laiku mums bija savs, bet pēdējos trīs gadus – nav. Pašu vainas dēļ nokāvām motoru. Tagad ņemam kulšanu kā pakalpojumu, ir izdevīgi, jo nav jādomā par tehnikas uzturēšanu un citām problēmām. Tomēr turpmāk būs izmaiņas – mans kaimiņš iegādājās nedaudz jaudīgāku kombainu nekā viņam nepieciešams ar norunu kult arī manus laukus. Sava veida kooperācija! Es pats, ja pirktu, tad tikai jaunu kombainu.

– Vai ar visiem darbiem tiekat galā paši?
– Strādāju es un vecāki, dažkārt algojam cilvēkus palīgdarbiem. Visi lielie lauku darbi – sēšana, kultivēšana – ir manā atbildībā, miglošanu un dažkārt citus darbus veic tētis. Mammai paliek darbi ar lopiem. Ar tehnikas remontiem, uzkopšanu pārsvarā tiekam galā paši, jaunajam traktoram gan ņemam servisu no Intrac.

Paaudžu nomaiņa mums noritēja diezgan veiksmīgi. Tētis arī saprot, ka jāienāk jaunām tendencēm. Tā pati bezaršana – mēģinām pāriet uz minimālu augsnes apstrādi. Lai arī daudzi kritizē šo metodi, es uzskatu, ka ir vērts ietaupīt degvielu, tehniku un galvenais – savu laiku. Manuprāt, aršanu drīz uzskatīs par vecu, aizejošu tehnoloģiju.

– Vēl jums ir arī zivju dīķi.
– Jā, no kolhoza laikiem – divi lieli un viens mazs. Plānojam izveidot vēl vismaz divus. Droši vien nenodarbosimies ar zivkopību, vairāk domāju par lauku tūrismu – viesu namu un pirti. No mūsu dīķa sākas Tumšupe, tā kā esam izdevīgā vietā. Ar zivīm nekad nevari zināt, kā veiksies. – Vienu gadu nolaidu mazuļu dīķi un tas izrādījās tukšs, jo kāds meža vai pilsētas zvērs visu izķēris, bet šogad bijām patīkami pārsteigti par zivju daudzumu. Šogad arī iepirkām karpu mazuļus no zivju audzētavas Nagļi, lai ir prieks gan pašiem, gan makšķerniekiem.

Saimniecības dīķī noķertās karpas.

– Jums ir vairākas nozares kā īstā lauku sētā.
– Varbūt pašlaik mazliet eksperimentējam, meklējam, ar ko nodarboties. Graudi noteikti paliks, bet par pārējo jādomā. Kāds gudrs cilvēks man reiz teica, ka stabils galds stāv uz četrām kājām, sanāk, ka tās trīs vai varbūt jau divarpus ir vēl jānostiprina. Domāju, ka lauku tūrismam te ir potenciāls attīstīties, arī tāpēc, ka esam pusstundas attālumā no Rīgas. Tepat ir Sigulda. Pieprasījums noteikti būtu, jāveido tikai piedāvājums.

– Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
– Dejoju TDA Kalve, braukāju uz mēģinājumiem Jelgavā. Nākamais gan būs pēdējais gads, jo izbraukāt paliek arvien grūtāk. Tomēr sagaidīšu Deju svētkus, gribas dejot lielajā noslēguma koncertā. Atceroties iepriekšējos svētkus, sajūtas ir neaprakstāmas! Tā dēļ ir vērts dejot! Septembrī ar kolektīvu bijām Brazīlijā, piedalījāmies tautas deju pasaules čempionātā, ieguvām žūrijas simpātiju balvu. Mūsu skaistās, cēlās dejas viņiem gan īsti nav saprotamas. Pirmo vietu ieguva Meksika, kam sekoja Spānija un Taizeme. Vēl esam dejojuši Gruzijā, Melnkalnē, Itālijā.

Skolas laikā nodarbojos ar kamaniņsportu, taču vienā brīdī bija jāizvēlas starp lauksaimniecību un sportu. Jā, brīžiem jau jākož pirkstos, skatoties, kā treniņu biedri brauc uz Olimpiskajām spēlēm.

– Kas tevi piesaistīja lauksaimniecībai, liekot to izvēlēties, var teikt, uz mūžu?
– Tā izvēle jau man sanāca tāda nosacīta. Taču, ja man nepatiktu, es to nedarītu. Ir gandarījums, kad redzi panākumus, savus sakoptos laukus. Tie nav perfekti, bet kurš gan ir izaudzis bez kļūdām? Man patīk, ka saimniekoju senču zemēs. Pārdot tās varētu ātri, bet pēc tam visu dzīvi to nožēlot es negribētu.