Ikvienam lopkopības nozarē strādājošajam saimniekam ir svarīga drošības sajūta, ka vajadzīgajā brīdī viņa ganāmpulkam būs pieejama nepieciešamā veterinārārsta palīdzība. Ārzemju pētījumi atklāj dažādus iemeslus, kāpēc pieprasīto speciālistu skaits nozarē sarūk. Daži no veterinārārstu biežāk minētajiem ir nepietiekamais atalgojums un nenormētais darba laiks.

Kā klājas lopkopjiem Latvijā? Cik droši viņi var justies par savu izloloto ganāmpulku? Vai kritiskos brīžos būs pieejama nepieciešamā palīdzība? Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē ik gadu uzņem ap 70 jauno studentu, bet to absolvē tikai apmēram puse no viņiem. Kāda uz šī fona ir atdeve liellopu veterinārmedicīnā, jautājām gan fakultātē, gan nozares biedrībā, gan zemniekiem, kas strādā piena nozarē.

Kaspars Kovaļenko, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns:
„Pieprasījums pēc veterinārārstiem pasaulē pieaug, it īpaši pandēmijas laikā, tādēļ vairāku valstu augstskolās tiek dibinātas jaunas Veterinārmedicīnas fakultātes, lai nodrošinātu šo pieprasījumu. Jāsaprot, ka veterinārārsti nepilda tikai dzīvnieku ārstēšanas funkciju, bet arī piedalās drošas pārtikas ražošanā, iesaistās cilvēku un dzīvnieku medikamentu izstrādē, zinātnē u.c....

Savukārt dzīvnieku medicīnas prakses un zinātnes lauks ir ļoti plašs, galvenokārt lielās dzīvnieku sugu daudzveidības un specifikas dēļ. Ir veterinārārsti, kuri izvēlas savu praksi saistīt ar konkrētas sugas dzīvnieku ārstēšanu. Katrai šai jomai ir dziļa specifika. Jaunais veterinārārsts pēc fakultātes absolvēšanas ne ar ko īpašu uz citu kolēģu fona neizceļas. Proti, visi studenti zināšanas apgūst pēc vienas programmas, bet daudziem jau studiju laikā atklājas interese par konkrētiem veterinārmedicīnas...

Pilnu interviju lasiet Maija SAIMNIEKS LV numurā!