Saimnieks LV / 2021.gads (Marts.)

Aitas ir tie dzīvnieki, ar kuriem uzsākt darbību, lai saprastu, vai lopkopība ir īstais virziens saimniecībai. To iegādes un uzturēšanas izdevumi nav tik dārgi kā, piemēram, slaucamām govīm. Aitu fizioloģija ir iekārtota tā, ka tās ātri adaptējas apstākļiem un arī ātri atkopjas pēc sliktākiem periodiem.

Bieži valdošais uzskats, ka aitu var vasarā uzturēt tikai ar zāli un ziemā tikai ar sienu, neatbilst patiesībai. Labi, ja vasarā aitas ganās lielās platībās un atrod ēdamo, bet ziemas periodā to ēdināšanai ir jāpievērš īpaša uzmanība. Aitas ir kustīgas un temperamentīgas, līdz ar to patērē vairāk enerģijas nekā citi dzīvnieki, tāpēc tām ir lielāka vajadzība pēc papildu barības vielām.

Aitu ēdināšanā var būt vairāki modeļi, galvenais, lai barība būtu sabalansēta un daudzveidīga. Barība nedrīkst būt bojāta vai sasalusi, jo, izēdinot tādu, aitām var rasties veselības problēmas. Paēdušas aitas indikators ir tās kondīcija skalā no 1 līdz 5. Kondīciju nosaka ar tausti jostas vietā. Trūcīgi ēdinātai aitai zūd kondīcija, samazinās auglība un pienība, vilnas smalkums, garums, kvalitāte un daudzums. Ja novietnē uz ziemošanas periodu ienāk aitas ar neapmierinošu kondīciju, ir jārēķinās, ka būs vajadzīgs vairāk barības, lai tās nobarotu līdz vēlamajai kondīcijai.

Aitām ir sugai raksturīga uzvedība un instinkti, ko nepieciešams piemērot saimnieka vajadzībām. Tās ļoti labi uztver konkrētus taustes, skaņas un vizuālos signālus, rezultātā izstrādājas refleksi, piemēram, uz elektrisko ganu vai barošanas reizes sākumu. Jebkura novirze no normas – apātija, klibums, savēlusies, netīra vilna liecina, ka aitas cieš.

Ļoti liela nozīme ir dzīves videi. Aitas ir bara dzīvnieki, kas par apdraudējumu uzskata jebkuru svešinieku savā teritorijā. Jebkuras neparedzamas izmaiņas rada stresu ganāmpulkā. Stresa izturība ir atkarīga arī no aitu šķirnes un ģenētikas.

Aitas no visām dzīvnieku sugām ir vispieticīgākās attiecībā uz mītnēm. Latvijas apstākļos aitu mītnēm tiek pielāgotas gan bijušās govju vai teļu fermas, gan izbijuši gateri, gan vienkārši šķūņi.

Nav pieļaujams aitas turēt kopā ar citu sugu dzīvniekiem, ko mēdz praktizēt, lai nodrošinātu, piemēram, putniem vai govīm papildu siltumu. Šāds turēšanas modelis apdraud aitu veselību, jo mītnē rodas pastiprināts mitruma daudzums un citu dzīvnieku izdalījumi, piemēram, putnu spalvas vai sasmakušais kūts gaiss, var aitām izraisīt elpošanas ceļu slimības.

Aitas ir dzīvnieki, kurus pati daba apveltījusi ar biezu vilnu, tās nealkst par katru cenu atrasties augstā temperatūrā un ļoti labi jūtas arī pie mīnus grādiem. Ir saimniecības, kur praktizē aitu turēšanu uz lauka visu gadu. To var darīt, ja aitām tiek nodrošināta pilnvērtīga un bagātīga barošana, dzīvnieki ir veseli un nav paredzēta atnešanās.

Iekārtojot aitu mītni, ir jāparedz vieta barotavām ar tādu vietu skaitu, lai visas aitas vai atsevišķā grupa barībai var piekļūt vienlaicīgi. Jānodrošina piekļuve ūdenim.

Tradicionāli aitu mītnēs tiek praktizēts dziļās kūts princips. Tas nozīmē, ka pakaiši tiek kaisīti uz mēsliem un uzkrāti ilgākā laika periodā. Aitu mēslu uzkrāšana nodrošina papildu siltumu novietnē, taču ir vide, kur vairoties dažādiem mikroorganismiem un parazītiem.

Ļoti svarīgi, lai pie novietnes būtu pastaigu laukums. Aitām, īpaši grūsnajām ir nepieciešamas kustības, kas stiprina iegurņa muskulatūru un atvieglo dzemdības.

Mūsdienās aitu vilnai kā produktam netiek piešķirta liela loma tautsaimniecībā, jo vilnas izstrādājumi ir tikai noteiktu kategoriju apģērbos. Tās ekonomiskais pienesums ir niecīgs, līdz ar to vilnas kvalitātes vērtēšanai nepievērš lielu uzmanību. Vērtē vilnas matiņu smalkumu, izlīdzinātību, biezumu, viļņojumu, tauksviedru daudzumu un krāsu, melno un balto matiņu klātbūtni atbilstoši šķirnei.

Ķermeņa kondīcija

Tauksviedriem ir liela nozīme vilnas īpašību un kvalitātes saglabāšanā. Sviedru dziedzeri izdala sviedrus un palīdz ādai regulēt ķermeņa temperatūru gan aukstā, gan karstā laikā. No tauksviedriem iegūst lanolīnu – ziežvielu, ko plaši izmanto medicīnā un kosmētikā. Mājas apstākļos mazgājot vilnu, lanolīns vienkārši tiek izmazgāts, jo tauksviedri viegli šķīst ūdenī.

Interese par vilnas plašāku izmantošanu gan nav zudusi. Tiek veikti vilnas fizikāli ķīmiskie pētījumi, piemēram, nosakot tās termisko izturību un vilnas šķiedru sorbcijas īpašības, kas var dot iespēju aitu vilnai piešķirt citu formu un nozīmi mūsu dzīvē.

Pašlaik mājas apstākļos no iegūtās vilnas aitkopji vai rokdarbnieki darina filcējumus, spilvenus, rotas lietas u.c. Nemazgātu vilnu izmanto ēku siltināšanai. Lanolīnu iesaka astmas un rinīta profilaksei.

Latvijā aitas pārsvarā tiek audzētas jēra gaļas ieguvei. Tradicionāli aitas cērp vienu reizi gadā. Parasti tas notiek no pavasara līdz vēlam rudenim. Saimnieki paši izvēlas, kad to darīt. Jāseko, lai tās būtu atbilstošas kondīcijas. Vājas aitas (kondīcija 1−2 balles) cirpt nav ieteicams. Badināt pirms cirpšanas 12 stundas ieteicams tikai treknas aitas, kuru kondīcija ir 4−5 balles.

Siltinātās fermās aitu cirpšanu var organizēt arī ziemā. Nav ieteicams cirpt aitas vasaras vidū, kad aktīvi ir aklie dunduri un mušas. Izģērbtai aitai insekti uzbrūk bez žēlastības, tā nabadzīte kasās, bet pat mazākais skrāpējums var izvērsties ilgi ārstējamā brūcē.

Cirpšanas ātrums ir ļoti atkarīgs no aitu šķirnes, veselības stāvokļa, vecuma, laika un darba apstākļiem. Dzīvniekiem cirpšana ir sava veida stress, tādēļ pret tiem cirpšanas laikā ir jāizturas saudzīgi, it īpaši pret grūsniem dzīvniekiem. Aitu nedrīkst celt aiz vilnas, jo tam var būt nopietnas traumatiskas sekas.

Cirpšanu iespējams apvienot arī cita veida darbībām, piemēram, nagu apkopi, attārpošanas pasākumiem, svēršanu, vērtēšanu u.c., lai kādas vienas manipulācijas dēļ aita nebūtu jāķer otrreiz. Bez tam nocirptu aitu ir daudz grūtāk sagūstīt nekā nenocirptu. Piespiedu cirpšanu veic pēc plēsēju uzbrukumiem, ja konstatēta vilnas ēšana un ārējo parazītu invāzijas gadījumos.

Laimīgas aitas ir paēdušas aitas, kurām nav jādzīvo caurvējā, ir sausas kājas un pietiekams apgaismojums.