Saimnieks LV / 2024.gads (Jūnijs)

Dulbergu ģimene lauksaimniecību uzskata par savu dzīvesprieka un enerģijas avotu. Pašlaik vadības groži ir ģimenes galvas – Aigara Dulberga un viņa dzīvesbiedres Ingas Dulbergas rokās, bet tuvā nākotnē tos pārņems dēls Armands Dulbergs. Intervijā par saimniecības stabilo, mērķtiecīgo attīstību, jauniem eksperimentiem un piemērotiem risinājumiem.

– Kā uzsākāt nodarboties ar lauksaimniecību?
Aigars: – No manas mammas mantojumā palika piecas gotiņas, dažas cūkas un vistas. Tas bija 1996. gadā. Pakāpeniski uzsākām attīstīt saimniecību un uzlabot infrastruktūru. Pēc trim gadiem uzbūvējām vieglā tipa govju novietni un esošās govju turēšanas telpas pārveidojām par slaukšanas zāli – vienas rindas skujiņas tipa. 2006. gadā iegādājāmies padomju gados būvētu liellopu kompleksu, kuru vēlāk pārbūvējām par slaucamo govju novietni. Būve tika nodota ekspluatācijā 2009. gadā, ekonomiskā situācija tad nebija labvēlīga, taču spējām noturēties un neatmest ar roku saimniecības pilnveidošanai.

Tālāk 2013. gadā nodevām ekspluatācijā jaunlopu novietni ar 200 vietām un rekonstruējām govju fermu, lai palielinātu ganāmpulku. Protams, neiztika bez grūtībām un izaicinājumiem, bet tas jau zemnieka dzīvei piederas. Atskatoties uz līdz šim noieto ceļu, ir prieks, ka saimniecība ir tikai augusi – regulāri īstenoti jauni projekti un investēts attīstībā.

Armands: – Pašlaik apsaimniekojam 330 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, no kuriem vairāk nekā puse ir mūsu īpašumā. Audzējam to, kas nepieciešams lopbarībai, jo galvenais ZS Tīrumkalni saimnieciskās darbības virziens ir piena lopkopība – audzējam Holšteinas šķirnes gotiņas.

– Kā izlēmi saistīt savu nākotni ar lauksaimniecību un turpināt tēva iesākto?
Armands: – Jau agrā bērnībā prasījos vecākiem līdzi lopus no ganiem dzīt mājās. Deviņu gadu vecumā pirmo reizi izbraucu ar Belarus traktoru. Tolaik lauku dalīja mazākos nogabalos ar ganu mietiņiem un es – tāds puišelis – piedalījos mietiņu ārā ņemšanas talkā. Kad talcinieki tikuši kādus 100 m prom no traktora, nevienam netikās doties tam pakaļ un sūtīja mani. Es maziņš sukāju atpakaļ, sēdos iekšā un pārlaimīgs braucu. Tā bija tāda sajūta, kā kad saule grieztos ap mani. No tā brīža pakāpeniski sāku palīdzēt saimniecībā aizvien vairāk, 13 gadu vecumā jau ar traktoru devos izlīdzināt skābbarības kaudzi. Visi lauku darbi uzturējuši manī degsmi turpināt strādāt šajā nozarē, esmu ar to uzaudzis, man tas ir dzīvesveids.

– Vai arī pēc izglītības esi lauksaimnieks?
Armands: – Jā, man ir bakalaura grāds lauksaimniecības inženierzinātnē...

Pilnu rakstu lasiet jūnija SAIMNIEKS LV numurā!