Kamēr piena lopkopībā genoma testi ir ikdiena, gaļas liellopu audzētāji šo ceļu tikai sāk. Vai esam gatavi atteikties no intuīcijas par labu genoma novērtēšanai. Šajā intervijā Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas ciltsdarba speciāliste un Gaļas liellopu audzētāju biedrības valdes locekle Kristīne Ādama atklāj, kādas kļūdas visbiežāk pieļaujam vaislas materiāla atlasē, ko Latvijas saimnieki var mācīties no Somijas modeļa un kā nodrošināt, lai saimniecība būtu ne tikai dzīvotspējīga, bet arī pievilcīga nākamajām paaudzēm. 

– Kādas ir aktuālākās tendences un pārmaiņas Latvijas gaļas liellopu audzēšanas nozarē pēdējā laikā? 

Kristīne: – Gaļas liellopu nozarē galvenais dzinējspēks vienmēr ir bijis un joprojām ir tirgus mehānisms. Saimnieki ļoti rūpīgi seko līdzi tam, ko pieprasa tirgus un par ko tas ir gatavs maksāt vairāk. Reizēm šajā ceļā nākas saskarties ar klupšanas akmeņiem – tiek izvēlēta viena šķirne, bet saimniekošanas procesā saprasts, ka tā nav piemērota konkrētajiem saimniecības apstākļiem, un tiek pāriets uz citu. Tomēr globāli nekas dramatiski nav mainījies – pamatmērķis joprojām ir ilgmūžīgs, produktīvs un, galvenais, vesels dzīvnieks. Veselība ir pamats visam. 

Ciltsdarba organizācijas ļoti intensīvi strādā, lai mudinātu saimniekus mērķtiecīgi uzlabot ganāmpulka kvalitātes rādītājus. Šobrīd liela uzmanība tiek veltīta tam, lai izglītotu saimniekus, kā pasargāt savus ganāmpulkus, un neielaistu Latvijā nevēlamas infekciju slimības. 

Tāpat arvien skaļāk tiek runāts par dzīvnieku temperamentu – tas ir būtisks faktors gan drošībai, gan darba efektivitātei. Daudzviet ārvalstīs temperaments ir pirmais signāls, vai dzīvnieku vispār paturēt vaislai. Ja saimnieks mana kaut mazāko novirzi no mierīga un labestīga dzīvnieka, govs tiek brāķēta. Savukārt Latvijā bieži redzam, ka saimnieks saņem pirmo un otro brīdinājuma signālu, ka dzīvnieks nav piemērots, bet ir jānotiek kādai traumai, lai saimnieks izlemtu govi brāķēt. 

Raugoties uz nozari kopumā, ir jūtams, ka saimniekiem šobrīd vissvarīgākā ir spēja izdzīvot un attīstīties. Latvijā ir ļoti daudz ģimenes saimniecību, un tur aktuāls kļūst jautājums par pēctecību. Ja saimnieks savā saimniecībā jūtas komfortabli un saredz dzīvotspēju, ir cerība, ka nākamā paaudze to pārņems. Ja šīs pārliecības nav, sākas lēns noriets un ganāmpulku samazināšana. Tikai tad, ja būs skaidra nākotnes perspektīva, saimnieki sāks mērķtiecīgi investēt ilgtermiņa resursos, piemēram, genoma testu izmantošanā...

Pilnu rakstu lasiet maija SAIMNIEKS LV numurā!