Saimnieks LV / 2025.gads (Jūlijs)

Ne reizi ir dzirdēts, ka lauksaimniecībā katram ir sava darbības recepte. ZS Sniedzes šajā ziņā nav izņēmums. Saimniecības teritorija ir paraugs darbu plānošanai un izcilai kārtībai, tā tas ir jau gandrīz 30 gadus. Šis gads ZS Sniedzes veltīts atelpai un domu sakārtošanai, bet tas nenozīmē zvilnēšanu uz lauriem. Intervijā uzzināsi saimniecības dzīves stāstu, kādu biznesa recepti saimniecības vadītājs Uldis Vangalis kopā ar ģimeni – sievu Zani Rozenbahu-Vangali, meitu Alitu Vangali un agronomu Leonīdu Imperoviču atraduši par savējo un kā viņi plāno nākotni.

– Kā sākāt nodarboties ar lauksaimniecību?
Uldis: – Visa mana dzīve ir bijusi saistīta ar laukiem. ZS Sniedzes ir reģistrēta 1996. gadā. Saimniecisko darbību veicām arī pirms tam, bet pienāca brīdis, kad to vajadzēja reģistrēt oficiāli, jo, ko pārdevu vai pirku, vajadzēja uzrādīt un pamatot ar dokumentiem. Sākām ar 3.6 ha zemes, kad saimniecības pašreizējās ēkas vietā bija kolhoza naftas bāze, kurā glabājās degviela. Tāda bija starta pozīcija, no kuras lēnām sākām virzību uz priekšu.

– Ko audzējāt?
Uldis: – Cukurbietes. Šī kultūra tobrīd bija vispateicīgākā, jo cukurfabrikas Latvijā tās pieņēma arī no privātpersonām. Paralēli sāku nodarboties ar graudu audzēšanu. Viegli nebija – par realizēto produkciju – graudiem un cukurbietēm – nauda bija ilgi jāgaida. Jāzvana, jābrauc klātienē un jālūdz to pārskaitīt. Tas bija periods, kad mūsu graudus īsti nevienam nevajadzēja. Bija svarīgi, lai mēs kaut ko varētu darīt un lai būtu kāda kustība ar mūsu saražoto produkciju. Biju gatavs atteikties no subsīdijām, kuras iegulda mūsu graudu nopirkšanā un aizsūta uz tām valstīm, kurām ir grūtības ar pārtiku.

– Ko pašlaik audzējāt?
Uldis: – Tagad audzējam graudus, rapsi, pupas un, netipiski Zemgalei, jau otro gadu auzas, lai dažādotu kultūras.

– Cik lielas platības apsaimniekojat? Vai izmantojat arī nomas zemes?
Zane: – Pašlaik apsaimniekojam 1660 ha, daļa zemes pieder pašiem, daļu nomājam.

Uldis: – Nomas pieredze saimniecībā ir laba. Tiesa, šobrīd zemnieki piesardzīgi uzņemas jaunas saistības, jo zemes nomas un pirkšanas cenas ir kāpušas. Notiek paaudžu maiņa. Ļoti iespējams, ka tu nomā zemi no īpašnieka uz vieniem noteikumiem, bet tad saimniecība pāriet viņa pēcnācējam, kurš vai nu izlemj pats nodarboties ar lauksaimniecību, vai maina nomas noteikumus.

Pastāv reāls risks, ka jaunā paaudze mūsu nomātās zemes var izdomāt pārdot. Ja tā notiek, tad esam zaudētājos. Tādēļ esam izstrādājuši risinājumus, lai tādā gadījumā saimniecība turpinātu pastāvēt un darboties, – kā nekā daudz esam ieguldījuši ilgtermiņa attīstībā, izveidojuši bāzi, lai varētu turpināt pastāvēt...

Pilnu rakstu lasiet jūlijs SAIMNIEKS LV numurā!