Saimnieks LV / 2021.gads (Novembris.)

Jau 24 gadus Kuldīgas novada Padures pagastā, ZS Smilškalni 10 hektāros plešas augļu un ogu dārzi, un 21 gadu to ražu saimnieks Alvils Elksnis pārvērš vīnā. Gadu gaitā, mācoties no savām kļūdām un veiksmēm, gūta liela pieredze. Ne velti Smilškalnu augļu un ogu vīni Latvijā ir ļoti iecienīti.

Vīns nav pašmērķis
„Esmu dzimis kuldīdznieks. Savulaik izmācījos par dārzkopi Bulduru dārzkopības vidusskolā. Turp devos, romantiski noskaņots. Uzskatīju, ka dārzkopība ir veselīga, visu laiku esi svaigā gaisā. Turklāt Bulduros meiteņu bija vairāk nekā puišu,” pasmej Alvils un teic, ka dārzkopību iemīļojis jau pirms tam, paticis kopt puķes un veidot kokiem vainagus vectēva dārzā.

Tomēr pēc Bulduriem viņš iestājies Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē apgūt latviešu valodu un literatūru. Alvils Elksnis: „Vēlāk gan sapratu, ka par skolotāju negribu strādāt un arī muzeju fondus nevēlos kārtot. Pēc dažiem darba gadiem lielpilsētā un žurnālistikā Kuldīgas avīzē Kurzemnieks atgriezos sākotnējā profesijā. Domāju, katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad jāizšķiras – strādāt algotu darbu vai būt pašam sev saimniekam. Tā 1997. gadā no tēva mantotā zemē, ZS Smilškalni sāku stādīt dārzu. Tagad īpašumam esmu pievienojis no mātes mantoto zemi un vēl piepircis klāt.” Lauvas tiesu šīs platības aizņem avenes, bet ir arī kazenes, upenes, aronijas, smiltsērkšķi un ķirši. Alvils audzē ogas svaigam patēriņam un ved uz tirgu, bet ir arī pastāvīgie klienti, kas paši brauc uz saimniecību pēc ogām.

„Ja kāda iemesla dēļ (piemēram, vairākas dienas no vietas līst vai ir karsts laiks) nepagūstu kvalitatīvi novākt ražu, tad ogas izmantoju vīna darīšanai. Vīns man nav pašmērķis, bet gan blakusprodukts, bez kura augļkopībā, īpaši ogu audzēšanā, būtu grūti iztikt. Avenes pēc novākšanas jārealizē 24 stundu laikā. Vīns dod iespēju līdzsvarot biznesu,” klāsta uzņēmējs. Doma par vīna darīšanu viņam esot ienākusi prātā jau studiju laikā, kad vasarās ar draugiem lasījuši ogas pārdošanai. Tirgū tās bijušas labi pieprasītas, vakaros vienmēr kabatās bijusi lieka nauda. Vienīgi jautājums – ko darīt ar neizpirktajām ogām?

Visvairāk zemnieku saimniecībā Smilškalni aug avenes.

Pareizais ceļš
„Prātoju, ka varētu būt divi risinājumi – ievārījums vai vīns. Es vairāk sliecos par labu vīnam. Studēju taču latviešu valodu un literatūru, bet dzejai, literatūrai šis burvīgais dzēriens ir jauks papildinājums,” atceras Alvils. Sācis pamazām darīt vīnu. Kad valstī pēc trīs gadus ilgušām Latvijas Augļkopju asociācijas diskusijām ar ministrijām 2010. gadā likumdošanā tika veiktas mazajiem ražotājiem labvēlīgas izmaiņas, Alvils Elksnis bija jau nelegāli saražojis 4000 l aveņu vīna.

„Redzot, kāda interese ir par vīnu, bija skaidrs, ka šis produkts varētu ieņemt nozīmīgu vietu mūsu kultūrtelpā. Pieprasījums bija, tāpēc pamazām vīna apjomu palielināju līdz 15 tūkst. l gadā. Apmēram pusi no tā pārdodu, atlikušo izturu, lai būtu divgadīgs vīns, kad tam ir jau noteikts raksturs un garša,” stāsta uzņēmējs. Sākotnēji tapis tikai aveņu vīns, vēlāk tam pievienojies vīns no upenēm. Viens variants bijis piepildīt veikalu plauktus ar savu vīnu, otrs – piedāvāt to degustācijās, ielu tirdzniecībā, pilsētu svētkos un nelielos zemnieku tirdziņos. Izrādījies, ka izdevīgāks ir otrs variants: „Veikalos vīns labi izskatās, bet apgrozījums ir salīdzinoši neliels – uzticība pudeles saturam pilnībā vēl nav nobriedusi. Vīna kultūra pie mums ir salīdzinoši jauna. Pašķirstot bibliotēkā 1920.–1930. gados izdotos laikrakstus, var atrast sludinājumus par iespēju konkrētā Rīgas kafejnīcā iegādāties mājas vīnu. Padomju laikā veiksmīgās dārzkopības saimniecības nonāca kolhozu pārziņā un daudzos no tiem tika ražots vidējas kvalitātes ābolu vīns,” atceras Elksnis un piebilst, ka nu jau desmit gadus mūsu zemītē vīnkopība atkal atgūstas.

Alvils allaž ir pirmais, kurš nogaršo jauniegūto dziru.

Katram gadalaikam savs
Tagad Smilškalnu vīna ražotnē, kas atrodas Kuldīgā, Tehnikas ielā 12, top aveņu, brūkleņu, upeņu, kazeņu, aroniju, ķiršu un visiecienītākais aveņu–smiltsērkšķu vīns. Gribētu ražot vairāk ķiršu vīna, diemžēl to ražas Kurzemē un Latvijā kopumā ir vidējas. „Man ir tikai sešus gadus vecs ķiršu dārzs, bet vairāk par 100 l ķiršu vīna no tā neizdodas iegūt. Skābos ķiršus stādīju tieši vīnam. Brūklenes iepērku, to pašizmaksa ir zemāka kā paša audzētajām avenēm. Aveņu pašizmaksa ir 2.20–2.50 EUR/kg, brūkleņu – 1.50–1.70 EUR/kg,” stāsta Alvils. Pieprasījums pēc konkrētiem vīniem esot atkarīgs no sezonas. Piemēram, brūkleņu vīnu vairāk pērk vasarā, tas ir veldzējošs galda vīns, lieliski der pie liesas vai medījuma gaļas. Vēlā rudenī un ziemā ļoti pieprasīts ir aveņu karstvīns ar kadiķogām. Alvils ražo arī 50 grādu stipru degvīnu. Tas tapis sadarbībā ar dziedātāju Igo – viņš šai dzirai veidojis ekskluzīvas dizaina pudeles.

„Mazāk apmeklētāju pandēmijas laikā bija no mūsu jaukās kaimiņvalsts Lietuvas – palielas grupas savulaik brauca ciemos ceļā uz Ventspili vai atceļā. Toties sasparojušies pašu ļaudis, kas apceļo dzimto zemīti un skatās, ko interesantu piedāvā uzņēmēji. Pamatā brauc rīdzinieki, kuri alkst izkustēties un ieelpot svaigu gaisu, jo pavasarī nosēdējušies mājās, Covid iesprostoti. Dažkārt ar ciemiņiem mums veidojas atgriezeniskā saite – vedu viņiem uz galvaspilsētu ogas, jo uz tirgiem praktiski vairs nebraucu. Gadu gaitā nostabilizējies savs klientu loks. Pirms sešiem gadiem bija iespēja uzņemt viesus arī Kuldīgas pils pagrabiņā – vienīgajā velvē, bet nu jau vairākus gadus tā atzīta par nedrošu un gaida kārtējo rekonstrukciju,” teic Alvils Elksnis un informē, ka tagad apmeklētājus un vīna baudītājus uzņem Tehnikas ielā 12, kur iekārtota jauka atpūtas vieta un vasarā acis priecē puķes. Vasarā šajā atpūtas vietā noticis arī dziesminieka Haralda Sīmaņa koncerts, sanākuši 35–40 cilvēki. Saimnieks pauž, ka tepat Kurzemē notiek daudz pasākumu, kuros piedalās Smilškalnu vīna darītava, tāpēc viņš nedodas uz tālākiem novadiem. Kuldīgā ir jauki, tāpat Liepājā, un tūristu netrūkst, labi sokas tirdzniecība pie Ventas rumbas. Izbraukuma tirdzniecība bijusi arī Valmierā, Kuldīgas vīnus var iegādāties Balzamiko veikalā Liepājā, Elkor plazā Rīgā un citur.

Perspektīvā vīnogas
Ziemas mēneši ļauj nedaudz atvilkt elpu no darbiem. Tiesa, tas īsti izdodoties tikai janvārī.

„Klimats Latvijā kļūst tropiskāks, vasaras garākas, augi var baudīt saules gaismu ilgāk un vairāk. Agrāk saulainas bija 150 dienas gadā, nu tādu kļūst ar katru gadu vairāk. Rudeņi ieilgst, līdz ar to perspektīva kultūra kļūst vīnogas. Nedaudz vīnogulāju esmu iestādījis, bet par šķirņu klāstu vēl jāpadomā,” saka Alvils un neslēpj, ka viņa mērķis ir panākt, lai vīns būtu harmonisks, tāds, kur līdzsvarā ir garša, aromāts, pēcgarša, smarža, krāsa. Ja tā ir, tad nav tik svarīgi, kādu ogu vīns tas ir. Tomēr, ja kādam negaršo kādas konkrētas ogas, tad arī vīns no tām neies pie sirds. Alvils reiz iedevis pagaršot smiltsērkšķu vīnu, un cilvēks izsaucies – tas jau smaržo pēc slapja suņa! Cits pagaršojis tūdaļ sakot – jā, es ņemšu piecas pudeles, tas ir labs. Gaumes ir ļoti dažādas.

„2015. gadā biju uzaicināts uz vīna izstādi – tirdzniecību Toskānā, Itālijā. Nokļuvu starp lielajiem alkohola vairumtirgotājiem, kas bija sabraukuši stiprināt vecos un dibināt jaunus kontaktus. Pajautāju kanādietim un dānietei: „Vai pie jums pircējus interesētu augļu un ogu vīni?” Dāniete atteica, ka par aveņu vīnu viņai esot grūti spriest, bet ķiršu vīns ir iecienīts. Savukārt kanādietis lietišķi noprasīja: „Cik tev ir?” Tobrīd man varēja būt kādi 10 tūkstoši pudeļu aveņu vīna. Tad kanādietis teica: „Es šīs pudeles no tevis paņemšu tāpat vien, lai izdalītu un radītu cilvēkos interesi, tikai pēc tam sāksies bizness, bet tev jau vairs nav, ko pārdot.” Ar to arī mūsu saruna bija galā,” piedzīvoto mācību atceras Alvils. Viņš sapratis, ka sadarbība ar citām valstīm ir nopietni izvērtējama un līdz iespējai eksportēt savu produkciju vēl jāizaug. Tikmēr jākrāj pieredze un jāpēta, kā strādā vīndari citās valstīs. Tādēļ Alvils Elksnis ir apmeklējis vīna darītavas Spānijā, Toskānā un Gruzijā.

Vīns nogatavojas īpašās tvertnēs.

Saldu arvien mazāk
Viņaprāt, vīna darīšanā nekas nav vieglāks kā darīt saldu vīnu. Cukurs palīdz noslēpt dažādas neveiksmes vīnā. Savukārt nesaldināts vīns – kāds ir, tāds ir, neko nenoslēpsi.

„Pirmajos darbības gados, kad sāku piedāvāt degustēt vīnu, dzirdēju komentārus: „Jums ir garšīgs vīns, bet manai vecmāmiņai bija labāks – saldāks.” Tagad cilvēki saldu vīnu izvēlas aizvien mazāk. Šogad esmu uzdrošinājies daudzus saldos vīnus izbrūvēt kā pussaldos. Tajos cukurs pievienots vien tik, lai saglabātos vīnam nepieciešamā pēcgarša un salduma mīļiem nebūtu gluži jāviebjas,” amata noslēpumus pauž pieredzējušais vīndaris.

Pirmais sava vīna vērtētājs ir pats saimnieks. Ja pašam šķiet baudāms, tad ir cerība, ka citiem būs tāpat.

„Vīnu var baudīt pēc noskaņojuma. Vēsākā vakarā – upeņu vīnu, karstā dienā – brūkleņu. Aveņu vīns ir mans ilgākais rūpju bērns, es to darinu jau 21 gadu. Savulaik domāju, kur lai gūstu tādu recepti, pēc kuras izgatavot interesantu un no citur piedāvātajiem atšķirīgu vīnu. Ilgi tāda nedevās rokā, līdz Nacionālajā bibliotēkā atradu 1920. gadā pārpublicētu cara laiku aveņu vīna recepti. Tur bija trīs sastāvdaļas vienādās devās – aveņu sula, cukurs, ūdens. Sanāca gana savdabīgs vīns,” par saviem meklējumiem pastāsta enerģiskais vīndaris un teic, ka šo gadu gaitā pamazām mainījis sastāvdaļas.

Pašlasītāju gads
„Dārzus esmu ierīkojis savas vecāsmātes mājās, Padures pagasta Strēļos. Saimniekojot 10 ha, ar augļkopību un vīna darīšanu varu saimniecību ne tikai uzturēt, bet arī attīstīt. Tāpat kā daudzi manas paaudzes cilvēki, esmu mantojis no vecvecākiem mājas, kurās jāiegulda vēl ļoti daudz darba, laika un līdzekļu. Mūsu pienākums ir turēt cieņā savas saknes un zemi, kurai vecvecāki atdevuši savu sirdi,” uzskata Alvils.

Viņš savulaik piedalījies vairākos projektos. Tā par atbalstu mazajiem lauksaimniekiem saimniecības vajadzībām iegādāts Mercedes Benz busiņš, bet 2005. gadā par atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem – laistīšanas iekārtas un traktortehnika. Pašlaik viņš vairs nevēlas piedalīties projektos, jo tas nozīmētu palielināt darbavietu skaitu. „Mākslīgi sasolīt, ka palielināšu apjomu, nodrošināšu jaunas pastāvīgas darbavietas, negribu. Ja vīnu cilvēki pērk, tad viss ir kārtībā. Smilškalnos visu gadu ir viens algots darbinieks. Sezonas laikā ir ogu lasītāji. Šovasar karstuma dēļ vasaras šķirnes ražoja tik strauji, ka baidījos, vai varēšu visu uzreiz realizēt,” Alvils atceras, ka tādā svelmē, kad saulē ir pāri par 30 grādiem un cilvēkiem tā vien gribas baudīt atvaļinājumu kaut kur pie ūdeņiem, ogu lasītājus nav bijis viegli sameklēt. Lai nebūtu jālaiž raža zudumā, nācies izsludināt pašlasīšanu. Parasti saimniecībā to praktizējot nelabprāt, jo pašlasītājiem darbs nevedas tik kvalitatīvi, turklāt atbraucējam, kurš ir arī tavs ciemiņš, neklājas spiest mācīties strādāt.

„Lai jums ir vairāk laika un iespēju baudīt labu vīnu!” noslēdzot sarunu, visiem novēl Kuldīgas Smilškalnu vīna ražotnes īpašnieks Alvils Elksnis.

Ogu nogatavošanās sezonas laikā šogad Smilškalnos aicināja arī pašlasītājus.