Saimnieks LV / 2021.gads (Februāris.)

Zemnieku saimniecība Radziņi atrodas vienā no Dobeles novada nomaļākajām vietām – Zebrenes pagastā. Ierodoties saimniecībā, satiekam saimnieku Juri Rutkovski, sēžot jaunas kūts palīgtelpās un datorā analizējot slaukšanas robota nolasītos datus.  Sākām sarunu par monitoros redzamo.

Juris Rutkovskis: – Sākumā ar robotu jutāmies mazliet nedroši, bet tagad esam iestrādājušies un iemācījušies jau arī atpūsties. Salīdzinājumā ar veco sistēmu tagad redzu informāciju par katru govi – izslaukumus, aktivitāti, cik daudz piena jau ir uzkrājies tesmenī, vai kāda ceturkšņa veselību vajag pārbaudīt un vēl citu. Pašlaik robots apkalpo 63 govis. Kopā ievadīti dati par 266 govīm, bet par tām, kas atrodas vecajā kūtī, informācija vēl nav ievadīta. Šodienas vidējais izslaukums ir 34.2 kg no govs, savukārt septiņu dienu vidējais izslaukums ir 33.6 kg. Kad sākām slaukt ar robotu, bija 26.6 kg piena no govs, vienu brīdi bija pat uzkāpis līdz 36 kg. Diennaktī robots tiek nodarbināts 85 % laika.

– Kā radās vajadzība pēc jaunas kūts?
– Vecajā kūtī vairs nebija vietas. Sapratām, ka jāattīstās un jābūvē jauna vai jālikvidējas. Sadarbībā ar firmu SIA Leveria uzrakstījām projektu Eiropas Savienības atbalstam, bet 750 000 EUR lielajai investīcijai bija jāņem arī kredīts. Kūts celtniecība sākās 2019. gada 1. aprīlī, un gada beigās jau sākām saimniekot jaunajā fermā. Jaunbūve ir paredzēta 140 slaucamām govīm un vēl 30 cietstāvošām. Guļvietas ir 65 katrā pusē, piecu vietu it kā pietrūkst, bet ierēķināts, ka visas govis vienlaikus neguļ, jo kāda slaucas, kāda ēd. Guļvietas aprīkotas ar matračiem, savukārt pakaišiem izmantojam speciālu mitrumu absorbējošu pulveri. Kūti būvējot, paredzējām vietu diviem slaukšanas robotiem,  pašlaik darbojas viens, kas var apkalpot 60–70 govis.
Esam vēl saglabājuši arī veco kūti, kur govis ir piesietajā turēšanā un slaukšana ir piena vadā, jo, samazinoties govju skaitam, tur situācija ir uzlabojusies.

– Kāpēc izvēlējāties tieši piena slaukšanas robotu?
– Citas alternatīvas jau īsti nemaz nebija. Pagaidām vēl var atrast darba spēku, bet nezinām, kā būs nākotnē! Tikko kāds darbinieks iziet no ierindas, jāiet slaukt pašam un jāveic arī pārējie darbi. Tāpēc pieņēmām lēmumu par DeLaval robotu, kuram ir arī teicams serviss.

– Dzīve pirms un ar robotu – kas mainījies?
– Pirms tam katrs darbinieks darīja savu darbu, ar robotu lielāka atbildība uzgūla paša pleciem. It kā jaunā iekārta atvieglo dzīvi, bet sākumā darba ir vairāk. Tagad jau esam pieraduši, bet sākums bija grūts – dažbrīd pat prātā ienāca doma: „Vai to vispār vajadzēja.”

Diezgan sarežģīti bija saprast to kārtību, kādā veidā govis ir jādzen robotā, jo sākumā viņas neiet. Bērni un radi nāca palīgā, tā bija vesela atrakcija, jo bija jāatrod tās govis, kuras pēc robota informācijas nav ilgāku laiku bijušas slaukties, un jāmudina turp doties. Skraidījām pa kūti un pēc numuriem tās meklējām, bet to skaits tikai vairojās. Tad vienā brīdī sapratām, ka vairs nevajag jaukties iekšā, lai viss iet savu gaitu. Pārejas posms ilga apmēram mēnesi. Tās govis, kuras tiešām negribēja iet robotā, aizdzinām uz veco kūti, lai tur slauktu kontrolēti, un vietā atvedām citu. Tagad mums ir tāda iespēja, bet ir pārdomas, kā būs, kad nebūs. Ceram, ka līdz tam laikam jau visas būsim izskolojuši.

– Vai izslaukumi pieauguši?
– Gan vecajā, gan jaunajā kūtī izslaukumi pamazām ir pieauguši. Agrāk izslaucām vidēji četras tonnas no govs, tagad ir tuvu pie desmit. Domāju, ka pieaugumu veicina tas, ka barība tagad ir sabalansēta, jo gatavojam to ar mikseri. Agrāk bija siens, arī klijas, tagad gotiņas ēd skābbarību, kukurūzu, kombinēto lopbarību. Gadā izslaukums no govs palielinājies par tonnu. Tā 2019. gadā bija 8700 kg, bet tagad ir tuvu 10 t – 9700 kg. Ar katru gadu izslaukums lēnām kāpj. Robotam noteikti ir savs pienesums, turklāt var redzēt izmaiņas katrā slaukšanas reizē un ātrāk reaģēt izmaiņu gadījumā. Robotā vidēji katra govs iet slaukties trīs reizes dienā, un katrā slaukšanas reizē iegūstam 11.4 kg.

– Kam realizējat iegūto pienu?
– Pienu jau no saimniecības pirmsākumiem iepērk Tukuma piens. Ir bijuši piedāvājumi no citiem uzņēmumiem, taču mūs apmierina šis sadarbības partneris, jo ir skaidra samaksas kārtība, kas ir svarīgi. It kā kooperatīvi maksā vairāk, bet krīzes laikā Tukuma piens lēnām pazemināja cenu, savukārt citiem tas notika daudz straujāk. Pārbaudījums mums bija, kad izdzīvojām ar 17 centiem par litru Krievijas krīzes laikā. Piena cena ir jutīga pret visādiem apkārtējiem faktoriem, jāspēj tik tikt līdzi. Piena pašizmaksu neesam rēķinājuši – ja kabatā naudas nav, tad tās vienkārši nav.

Pēc piena brauc ik pārdienas, pirms jaunā projekta bija mazāks dzesētājs, tad piena mašīna katru dienu iegriezās mūsu sētā. Tagad mums ir 8 t dzesētājs, kas divās dienās jau pilns. Ja būs otrs robots, tad piena dzesētājs jau būs pa mazu.

– Vai lopbarību gatavojat paši?
– Rupjo barību – zāli un kukurūzu audzējam un sagatavojam paši. Pērkam tikai graudus un piedevas, kā arī gatavo kombinēto spēkbarību robotam. Apsaimniekotā zeme – 70 ha
pašu un 130 ha nomātie – tiek maksimāli izmantota. Gadā nopļaujam trīs ražas. Ganos vairs nelaaižam 4–5 gadus, atstājot govis kūtī, izslaukums uzreiz palielinājās. Secinājām, ka ganībās bieži zāle ir pāraugusi un kļuvusi mazvērtīgāka. Turklāt vasarā laukā 30 grādos govis jau neēd, bet vairāk sauļojas. Tāpēc tagad visu gadu lopiem ir vienmērīga barība. Mikserī pie skābbarības liekam klāt vēl rapsi, graudu maisījumu un citas piedevas pēc receptes. Kopā vienai govij dienā izbarojam 30 kg. Zālājus atjaunojam katru gadu. Laukos ievērojam augu seku – 4–5 gadus, tad aparam. Katru gadu iekopjam jaunus zālājus 30–40 ha platībā. Augu sekā ir kukurūza, kuru katru gadu sējam citā laukā. Mēģinājām otrreiz iesēt tajā pašā laukā, bet neizdevās iegūt labu ražu, iespējams, kaut ko uzlieku par maz vai kaut ko nemāku. Skābbarību gatavojam tranšejās. Pērn bija kādas 12 stirpas, ar kurām vajadzētu pietikt sezonai un nedaudz palikt pāri. Tās, kas paliek pāri, tāpat tiek izbarotas teļiem.

Sienu gatavojam jaunlopiem no pāraugušas zāles, jo skābbarībā tai vairs nav vērtības. Sienam parasti paliek 15–25 ha.

– Kāds ir Radziņu tehnikas parks?
– Saimniecībā ir sava tehnika rupjās lopbarības sagatavošanai. Tomēr, uzbūvējot jaunu kūti, arī tehnikas parks bija nedaudz jāmaina, jo nu jau ar esošo tehniku visus darbus nevar paveikt. Jaunajai kūtij nepieciešams viens traktors, kuram ir piekabināts barības mikseris.

Tāpēc nākas pirkt lopbarības gatavošanas pakalpojumus, pērn pamēģināju kukurūzas novākšanā. Pakalpojuma sniedzēji nopļāva un atveda, mēs tikai blietējām stirpā. Vienā dienā tika novākti 22 ha kukurūzas, domāju, ka tas ir labs rādītājs. Turklāt viņu smalcinātājs Jaguar sasmalcina perfekti, visi kukurūzas graudi tiek pāršķelti, jo tā labāk pārstrādājas govs organismā.

Turklāt pakalpojums nebija tik dārgs – 80 EUR/ha. Turklāt ar savas tehnikas jaudām man būtu tā kukurūza jāvāc apmēram trīs nedēļas, bet ar pakalpojumu sniedzēju atbalstu visu paveicu vienā dienā, otrā tikai kaudzi nomīcījām un apsedzām.

Pakalpojumu pērkam arī mēslu izvešanai – divās dienās izveda visu mēslu krātuvi. Izmaksas bija nedaudz virs eiro par tonnu, kā arī ietaupījās man laiks un tehnikas resursi. Vienīgā problēma bija ar lielo ceļu tīrīšanu.

Šādu pakalpojumu sniedzēju varētu būt vairāk, jo gan pļaušanas pakalpojumu sniedzēji, gan mēslu vedēji bija uz izķeršanu, laiks jārezervē vismaz divas nedēļas uz priekšu. Šogad arī jādomā par skābbarību – paši taisīsim vai pirksim pakalpojumu, vai dalīti.

Jaunbūve ir paredzēta 140 slaucamām govīm un vēl 30 cietstāvošām.

– Kā ar ganāmpulka atražošanu?
– Biomateriālu pērkam no Kurzemes CMAS – sēklotāji brauc pie mums no Jaunpils. Viņi arī piemeklē katrai govij atbilstošu bulli, sēklojam ar nešķiroto biomateriālu. Bullīšus realizējam mēnesi vecus, dažus paturam, lai nebūtu jālej ārā nekvalitatīvs vai nederīgs piens. Savukārt telītes visas saglabājam ganāmpulka atražošanai. Tās atragojam, jo govis ar ragiem bieži mēdz savainot cita citu.

– Saimniecību esat pārņēmis no vecākiem, vai viņi vēl piedalās saimniekošanā?
– Saimniecību no vecākiem pārņēmu, būvējot jauno projektu. Protams, ka viņi joprojām piedalās saimniekošanā, bet vairāk gan konsultatīvā līmenī. Mamma man ir liels palīgs zootehnikas jautājumos, jo viņai ir bagāta pieredze un zināšanas. Viņa ir tā, kas uzmana, kurā brīdī nepieciešama sēklošana. Savukārt Tēvs palīdz uzturēt kārtībā vecās kūts iekārtas, arī elektrība viņam nav sveša. Es darbojos vairāk pa laukiem un ar tehniku.

Saimniecība dibināta 1992. gadā, sākām saimniekot ar divām govīm vecajā kūtī un pamazām esam izauguši līdz vairāk nekā 200 lopiem, no kuriem nedaudz virs 150 ir slaucamas govis. Pārsvarā ir dāņu un zviedru sarkanraibās un Holšteinas Melnraibās. Ir vēl arī kāda Latvijas Brūnā. Plašais ganāmpulks izaudzēts pašu saimniecībā, nekas nav pirkts.

– Vai pēc robota uzstādīšanas nācās kādas govis brāķēt?
– Nācās rūpīgāk pievērst uzmanību tesmenim, jo vairākām govīm ģenētiski aizmugurējie pupi ir saauguši izteikti tuvu, kas apgrūtina robotam uzlikt slaukšanas stobriņus. Govis nebija paredzētas robotam. Tagad sēklošanai meklējam buļļus, kuru pēcnācējas jau būs robota govis. Dažām govīm ir ciešāki pupi, bet nākamajās laktācijās tas normalizēsies. Tām ievadām programmā slaukšanās reizes tikai pēc 10 stundām.

Tagad redzu informāciju par katru govi – izslaukumus, aktivitāti, cik daudz piena jau ir uzkrājies tesmenī, vai kāda ceturkšņa veselību vajag pārbaudīt un vēl citu.

– Un domājot par attīstību?
– Nākamais solis ir otrs robots un skābbarības bedres, lai nav jātaisa pankūkas uz katra lauka malas, jo mums ir problēmas ar ceļiem – netiekam ārā. Agrāk bija ziemas un vienkāršāk, jo zeme sasala un varēja piebraukt pie jebkuras stirpas. Apkārt fermai tagad ir bruģis un betona segums. Nākotnē, domājot par pakalpojuma pirkšanu skābbarības gatavošanai, noteikti ir vajadzīgas speciālas bedres, lai process būtu organizētāks un barība labākas kvalitātes.