Saimnieks LV / 2026.gads (Marts)

Putnkopība ir viena no visstraujāk augošajām lauksaimniecības nozarēm pasaulē. Pieaugot pieprasījumam pēc olām, palielinās arī to ražošanas apjomi, bet līdz ar to arī ievērojams daudzums blakusproduktu. Viens no tādiem ir olu čaumalas. Ik gadu miljoniem tonnu olu čaumalu nonāk izgāztuvēs vai atkritumu poligonos, piesārņojot vidi un radot papildu slogu pārtikas nozarei.

No pirmā acu skatiena olu čaumalas šķiet nekaitīgi pārtikas atkritumi. Taču olu ražošana rūpnieciskā mērogā padara šo blakusproduktu par nopietnu problēmu. Olu čaumalu utilizācija ir saistīta ar nepatīkamām smakām, mikroorganismu vairošanos, augstām transportēšanas izmaksām un oglekļa dioksīda emisijām. Tādēļ arvien biežāk zinātnieki olu čaumalas neuztver kā atkritumus, bet gan kā atjaunojamu un perspektīvu bioresursu ar augstu pievienoto vērtību.

Olu čaumalu ķīmiskais sastāvs un potenciāls

Olu čaumala aptuveni par 95 % sastāv no kalcija karbonāta (CaCO₃) – savienojuma, kas plaši pazīstams un tiek izmantots gan pārtikas, gan farmācijas rūpniecībā, piemēram, uztura bagātinātājos kaulu un zobu veselības uzturēšanai. Jāatzīmē, ka kalcija karbonātam raksturīga salīdzinoši zema biopieejamība, tādēļ tiek meklētas alternatīvas kalcija formas ar labāku uzsūkšanos cilvēka organismā. 

Atlikušo olu čaumalas daļu (aptuveni 3–5 %) veido organiska membrāna – plāns, bet mehāniski izturīgs slānis, kas sastāv galvenokārt no olbaltumvielām, tostarp kolagēna. Tādējādi olu čaumalā ir apvienoti divi nozīmīgi komponenti: minerālviela (kalcija karbonāts) un bioloģiski aktīvas olbaltumvielas. Šī unikālā kombinācija padara olu čaumalas par daudzsološu izejvielu minerālvielu piedevu, biomateriālu un funkcionālu produktu ražošanai...

Pilnu rakstu lasiet marta SAIMNIEKS LV numurā!