Saimnieks LV / 2021.gads (Septembris.)

Zemnieku saimniecība Eglāji Tukuma novada Smārdes pagastā ir ģimenes uzņēmums, kas nodarbojas ar ābolu audzēšanu. 1997. gadā Līga un Guntis Ofkanti uzsāka veidot Latvijā vienu no pirmajiem komercdārziem. Šodien 11.5 ha aug ap 20 tūkstoši ābeļu. Saimniecība ir lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Zelta ābele biedri kopš tā dibināšanas 2008. gadā.

Lauksaimniecībā, bet it īpaši dārzkopībā, panākumus nodrošina ne tikai cilvēku entuziasms un darba mīlestība, bet arī kādas īpašas spējas mācīties no dabas, izprast zemes un dārzu valodu, prasme krāt pieredzi un zināšanas veiksmīgai un tālredzīgai saimniekošanai. Kā tas izdevies Ofkantu ģimenei, kādas vērtības savulaik guvušas virsroku un kādi mērķi tiek izvirzīti šodien?

Iespēju un izvēļu laiks
Kā daudzi, arī Eglāju mantinieki 90. gados uzdeva sev tolaik sarežģīto jautājumu būt vai nebūt, bet galvenais – kā būt? Guntis Ofkants atceras: „Abi ar Līgu tolaik strādājām algotu darbu. Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā bijām apguvuši grāmatveža profesiju. Tur, studējot vienā fakultātē, mūsu ceļi savijās kopā. Līgas grāmatveža prasme arī šodien uztur kārtībā Eglāju saimnieciskās dzīves dokumentus. Pēc augstskolas pabeigšanas abi strādājām Ventspils rajona kolhozā (pēcāk paju sabiedrība Blāzma), bet 90. gados kopsaimniecības juka un bruka.”

Līga papildina Gunta iesākto: „Pamatus mūsdienu Eglājiem ielika mans vectēvs Jānis Gailis, kurš 18./19. gs. mijā strādāja slavenajā Vāgnera dārzniecībā Tukumā. 1902. gadā viņš no Raudas barona nopirka 30 ha zemes. Katra paaudze šo vietu kopusi ar tiem līdzekļiem, kādi tai bija. Lai arī ar izsūtījumā iedragātu veselību, tēvs vienas vasaras laikā 1958. gadā nojauca veco dzīvojamo ēku un uzbūvēja jaunu. Mamma strādāja smagos darbos lauku brigādē un visus atlikušos spēkus veltīja savam dārzam un mājai. Jau kolhoza laikā vecāki stādīja ābeles, ķiršus un ogulājus. Kad varējām atgūt īpašumu, tēvs Kārlis jau bija gadu un darba saliekts. Mēs savu roku mājas pārbūvei pielikām 2008. gadā.”

Līga un Guntis izaudzinājuši dēlu Kasparu un meitas Ilzi un Inesi. Inese pēc studijām LLU dzīvo un strādā Ventspilī, Ilze – Rīgā. Kaspars ar ģimeni – sievu Sintiju un bērniem Albertu un Līvu dzīvo Eglājos un saimnieko plecu pie pleca ar vecākiem. Dēls jau agri apzinājies, ka vēlas kopt dārzus Eglājos, un LLU ieguvis agronoma specialitāti.

Kad pārstaigājam ābeļdārzu, Guntis norāda uz augļu kokiem mājas tuvumā: „Rau, ābelei ‘Baltais Dzidrais’ varētu būt ap simts gadu, ražo ik pa diviem gadiem, līdzās bumbiere, arī tikpat sena... Mums ar Līgu savulaik nācās daudz domāt, ar ko nodarboties tik gleznainā, egļu mežu ieskautā vietā ar stāvām nogāzēm un gravām, pa kurām, piemēram, graudkopības tehnikai nepabraukt. Saimniecība atrodas ap simts metrus virs jūras līmeņa. Apsvērām gan aitkopības iespējas, gan vēl šo to... Galu galā 90. gadu vidū devāmies pie Māras Skrīveles uz Pūri pēc padoma. Kā būtu ar ābeļdārzu?”

Lauku atbalsta dienests (LAD) par zemnieku saimniecību Eglāji
Ar LAD atbalstu saimniecība īstenojusi investīciju projektus, ir veikta augļu pārstrādes ceha rekonstrukcija; iegādātas dārza pļaujmašīnas – smalcinātājs un miglotājs. Dienests šīm aktivitātēm kopumā ir izmaksājis publisko finansējumu vairāk nekā 27 tūkst. EUR apmērā. Saimniecība aktīvi iesaistās arī citu atbalsta pasākumu īstenošanā. Piemēram, laistīšanas sistēmas izveide ļaus iegūt labu ražu arī gados, kad ir liels sausums.

Vienkārši – jādara
Uz jautājumu, kas sākumā bija visgrūtākais, Guntis tikai noteic: „Vienkārši bija jādara! Māra apskatīja mūsu apkārtni, un viņas ieteikumi bija ļoti noderīgi un iedrošinoši, bet darāmais taču pašu rokās. Pirmos stādus pirkām no dārzkopja Andra Vilka Ventspils rajonā. Aizvedu viņam potzarus, un pārējo viņš paveica. Izcils darbarūķis, apveltīts bagātām zināšanām, pedantiski rūpīgs profesionālis, nu jau krietnos gados. Stādu audzēšanu no Andra pārņēmis viņa brālis. Sākumā pirkām Māras Skrīveles ieteiktās šķirnes, pēc tam potzarus ņēmām no tām, kas labāk patika.

Protams, gāja visādi. Pirmo ražu no katras ābelītes likām konfekšu kastītēs, saudzīgi kā olas... Vispirms bija jāsaprot, kādas šķirnes konkrētajai vietai piemērotas, kas tām svarīgākais, kas der vai neder. Nejauks pārsteigums vienugad bija peļu nodarītie postījumi. Vairāk nekā 400 ābeles apgrauza, sevišķi, kur sniegs ilgāk saglabājās. Jaunos stumbrus zem sniega visriņķī bija apstrādājušas – to nespēj paveikt ne zaķis, ne stirna! Vislabākais dārznieka draugs ir lapsa – izķer peles, aiznes kritušos ābolus – vai tos apēd, nezinu, bet spēj reizes padsmit atstaigāt un pa ābolam aizstiept. Domstarpības ir vien ar stirnu buku, ja satiekas pie vienas kaudzītes.”

Guntis turpina: „Šogad iestādīts ap 800 jauno ābelīšu – lielākoties šķirnes ‘Tiina’ un ‘Ligols’. Vecos dārzus atjaunojam pakāpeniski, īpaši, ja mainās ražība, kad vienā gadā āboli ir, nākamajā nav. Patiesībā to vajadzētu darīt agrāk, nevis reizi 20 gados... Polijā šādu komercdārzu vecums ir 12 gadi.”

Skats no Eglājiem uz Tukuma pusi.

Roku rokā ar zināšanām
Guntis Ofkants apgalvo, ka īstās atziņas iegūstamas savas pieredzes ceļā. Viņš teic: „Svarīgi ābolus ne tikai izaudzēt, bet arī gūt iespējami labāko un kvalitatīvāko ražu. Ar Dārzkopības institūtu Dobelē esam parakstījuši piecu gadu sadarbības līgumu, kura laikā tiks veikti dažādi mērījumi un uzskaite par novērojumiem tam atvēlētajā 20 gadus vecajā dārzā 2.9 ha platībā. Projekta vadītājs ir Edgars Rubauskis, institūta vadošais pētnieks, bet projekta vadošais partneris ir Latvijas Augļkopju asociācija. Pagaidām rit tikai otrais pētījumu gads, tā kā uz nopietnākiem secinājumiem vēl jāpagaida.”

Sūkņu māja.

Ar īstā brīža izjūtu
Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Zelta ābele valdes priekšsēdētājs Gints Neimanis, komentējot sadarbību ar vienu no 8 kooperatīva biedriem – Ofkantu ģimenes uzņēmumu, stāsta: „Ikvienam kooperatīva dalībniekam ir iespējas investēt attīstībā. Koleģiāli apspriežam projektus un savu iespēju robežās cenšamies katram palīdzēt īstenot kādu lielāku vai mazāku projektu. 2020. gadā atbalstījām laistīšanas sistēmas izveidi daļā dārza platības Eglājos.

Projekts kopumā ir vērienīgs, un investīcijas nopietnas. Taču, ņemot vērā arvien izteiktākās klimata kaprīzes, kad sausā vasarā šajā dārzā var krasi samazināties veģetācija vai slapjā gadā mitruma kaut kur atkal būt par daudz, pilienveida laistīšanas sistēma ir labs risinājums. Tā tomēr ļauj uzturēt pastāvīgu nepieciešamā mitruma daudzumu.”

Guntis Ofkants atzīst: „Klimats mums tiešām neaprakstāms. Lietus mākoņi bieži aiziet pa vienu, pa otru pusi garām, izņemot, protams, kad kaimiņiem siena laiks... Augļu kokiem bīstamākais ir dienvidu vējš, kas nes aukstumu un salnas. Mūsu termofors ziemeļaustrumu pusē ir Rīgas jūras līcis, kas klimatu dara siltāku un maigāku (īpaši rudeņos un pavasaros).

Kad pieņēmām lēmumu par laistīšanas sistēmas izbūvi, likās, esam pieķērušies kosmosa kuģim. Plānu, kā mūsu reljefā iekārtot laistīšanu, izstrādāja firma un iesniedza arī nepieciešamo materiālu sarakstu – no mazākās skrūvītes līdz pat 55 m3 jaudīgajam ūdenssūkņa motoram. Tā kā apņēmāmies sistēmu būvēt, likt kopā saviem spēkiem, daļu nepieciešamo materiālu meklējām pa dažādiem ceļiem. Sākumā atbrauca Netafim firmas pārstāvis, visu apskatīja, paņēma ūdens paraugus, samērīja teritoriju – reljefu, augstumu utt., izstrādāja detalizētu plānu un nepieciešamo materiālu un citu agregātu specifikāciju. Pēc tam atbilstoši šai specifikācijai tika veikts pasūtījums.

Materiālu iegādei gatavojām un iesniedzām projektus gan Lauku atbalsta dienestam, gan Dārzkopības institūtam, gan kooperatīvam Zelta ābele; par saņemto atbalstu esam pateicīgi. Protams, bija nepieciešami arī saimniecības līdzmaksājumi.”

Eglāju saimnieks atzīst, ka reljefam ir savas priekšrocības – grava starp nokalnēm ir bagāta ūdeņiem. Aizaugušās slīkšņas, kur jau veidojās dīķa aizmetņi, tika padziļinātas, bet galvenajā, lielākajā dīķī uzbūvēts dambis un ūdens uzpludināts; tas, no visām pusēm koku ieskauts, ātri uzsilst.

Guntis skaidro: „Daudzi jautā, cik tas izmaksāja? Mēs to izdarījām 2020. gada pavasarī apmēram trīs mēnešos. Viena hektāra izmaksas, ieskaitot mūsu darbu, bija ap 10 000 EUR.

Sākumā gāja kā pa celmiem. Jautājumu, neskaidrību brīžos saziņa bija iespējama tikai ar viedierīcēm. Izraēlas firmas konsultanti atradās dažādās pasaules valstīs, bet tāda gatava parauga jau nekur nav, un daudzi knifi bija jāatrisina pašiem sadarbībā ar Latvijas firmas SIA AM Ozoli pārstāvjiem un speciālistiem. Ja šo darbu mēs būtu pasūtījuši kādai firmai, tas maksātu tiešām kosmiskas summas, bet materiālu cenas šogad ir vismaz dubultojušās... Laistīšanas cauruļu kopgarums vien ir 29 km. Apgādes intensitāte 1.6 l/h, ūdens izplūde ik pa pusmetram. Sistēmai darbojoties mērenā režīmā, dienā vajag 300 kubus. Mitruma līmeni iekārta nosaka automātiski, bet ieslēgšana/izslēgšana ir mūsu ziņā. Ir pārliecība, ka īstajā brīdī esam izdarījuši pareizās lietas. Ticam, ka arī rezultāti neizpaliks.”