FOTO: no Raimonda Leita personīgā arhīva, Imants KAZIĻUNS no laikraksta Staburags.

Saimnieks LV / 2023.gads (Novembris)

Neretas pagasta Čaidānu attīstības stāstu var dēvēt par gana veiksmīgu – 90. gados sākuši ar pussabrukušām ēkām, nu saimnieki var priecāties par diviem slaukšanas robotiem labiekārtotā govju kūtī. Raimonds Leitis ir gandarīts, ka vadības grožus var jau uzticēt dēlam Kristapam un Čaidānu darbos iesaistījusies teju visa ģimene.

– Esat saimniekojis jau daudzus desmitus gadus, bet kur meklējams aizsākums jūsu interesei par lauksaimniecību, veterināriju?
Raimonds Leitis: – Es izaugu pie vecātēva un vecāsmātes Talsu rajona Lībagu pagastā, kur mājās vienmēr bija lopiņi, slaucamas govis pašu vajadzībām. Kā jau tas bija ierasts kolhoza laikos. Ar tādu ļoti profesionālu lauksaimniecību neviens manos rados nebija nodarbojies, toties Lībagos bija ļoti labs veterinārais feldšeris, kas bija mans draugs. Droši vien tas arī ietekmēja manu izvēli, un 1974. gadā uzsāku veterinārmedicīnas studijas toreizējā Lauksaimniecības universitātē. Mācību laikā iepazinos ar savu sievu Aiju, arī veterinārārsti. Pēc tam strādāju Smiltenes tehnikumā, vēlāk atnācām uz Neretu, sievas dzimto pusi, kur strādājām kolhozā par veterinārārstiem.Arī pašiem savā saimniecībā bija mājlopi, tā pelnījām klāt otru algu.

Kad kolhozu laiks gāja uz beigām, arvien nopietnāk sākām domāt par saimniecības paplašināšanu. Arī kolhoza priekšsēdētājs, kas man bija labs draugs, meklēja sev kādus īpašumus un atrada, arī man. Čaidāni tolaik bija pamesta, izpostīta saimniecība, mūra kūts bez jumta, kurā auga ābeles... tur arī sākām saimniekot praktiski no nulles. Ar radu palīdzību pašu rokām cēlām kūti no jauna. Tas laiks nebija viegls, no kolhoza aizgājām, dzīvojām gandrīz tikai no sievasmātes pensijas, bija četri skolas vecuma bērni – mums ir trīs meitas un dēls.

Sākām ar 14 govīm, slaucām ar rokām. Kā jau 90. gados, tas bija trauksmains laiks. Pienu nodevām apkaimes pienotavām, dažas tā arī palika parādā.

– Kas bija pagrieziena punkts tālākai saimniecības attīstībai?
– Viens no nozīmīgākajiem brīžiem bija 2006. gadā, kad dēls vairs negribēja mācīties un strādāt Rīgā, mēs jau bijām sākuši kopīgi saimniekot, viņš bija apprecējies, taču sapratām, ka divas ģimenes ar kādiem 40 lopiņiem būs grūti uzturēt...

Pilnu rakstu lasiet novembra SAIMNIEKS LV numurā