Saimnieks LV / 2021.gads (Decembris.)

Ventspils novada Piltenes pagasta ZS Ābolkalni nosaukums esot mantots no iepriekšējās lauku mājas. Saimniecības pamatnodarbošanās ir piena lopkopība un augkopība. Savā pieredzē labprāt dalās jaunais zemnieks Emīls Fetlers, kurš nu jau piecus gadus organizē darbus ģimenes saimniecībā.

– Kā izveidojās saimniecība?
– Mūsu stāsts ir līdzīgs kā daudziem citiem – PSRS bruka, sākās paju dalīšana, tad ome, kura kolhoza laikos strādāja par slaucēju, izveidoja nelielu saimniecību Piltenē. Pēc pāris gadiem par pajām nopirka šo fermu kompleksu un 1994. gadā sākām strādāt šeit. Pēc agronomijas studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē arī es aktīvāk iesaistījos saimniecības darbos, jo tas laiks sakrita ar piena slaukšanas robotu ienākšanu saimniecībā. Tagad saimniekojam kopīgi ar tēti Arti, kurš pārņēma saimniecību no omes ap 2008. gadu, vēl pirms krīzes. Viņš vairāk ņemas ar papīriem un tehniku, es savukārt organizēju darbus.

Jaunā ferma.

– Cik liels ir ganāmpulks?
– Kad saimniekoja ome, bija kādas 220 govis. Kad vecajā kūtī ielikām pirmos trīs slaukšanas robotus, govju skaitu nācās samazināt līdz 180. Pērn atklājām jauno fermu un atkal palielinājām govju skaitu līdz 240. Mūsu mērķis ir – 300.

Ganāmpulks sastāv no Holšteinas sarkanraibajām un melnraibajām govīm. Savulaik mūsu govis bija ar vācu ģenētiku, bet, nopietnāk pievēršoties saimniekošanai, sākām sadarboties ar Vidzemes veterināro servisu, kur pārsvarā ir amerikāņu ģenētika. Gribam pilnībā pāriet uz melnbaltām gotiņām, jo esam novērojuši, ka tās ir izturīgākas un veselīgākas nekā sarkanraibās. Sēklošanai izmantojam gan nešķiroto, gan šķiroto bioloģisko materiālu. Zinot, ka celsim jauno kūtī, biežāk izvēlējāmies pēdējo, lai būtu vairāk telīšu un ātrāk spētu atražot ganāmpulku, jo labākās teles nāk no pašu saimniecības. Mums bija negatīva pieredze ar 40 iepirktām telēm, daļu pat nācās likvidēt. Tu nezini, ko nopērc.

– Kas notiek ar jaunlopiem?
– Telītes paturam ganāmpulka atražošanai, bet bullīšus pārsvarā pārdodam. Dažus, kuri paliek saimniecībā ilgāk par mēnesi, nobarojam – to saucu par atvaļinājumu naudu.

Teliņiem ir uzbūvēta jauna mītne, kurā tie ir sadalīti pa vecuma grupām. Mazākos jaunuļus ar piena maisījumu baro speciāls barošanas robots, kurā piena pulveri sajauc ar ūdeni. Ar teliņiem ir liela noņemšanās, tāpēc esam priecīgi, ka tā varam kaut nedaudz atvieglot darbu.

– Kas motivēja izvēlēties slaukšanas robotus?
– Bija pienācis brīdis modernizēt slaukšanas procesu, un bija jāizvēlas – pirkt jaunu slaukšanas zāli vai robotus. Sākumā bijām skeptiski pret robotiem, tie tomēr ir salīdzinoši dārgi. Ielikām sākumā vienu, lai patestētu. Ar to gan sarežģījām tikai sev dzīvi, jo bija jāorganizē govis gan robotā, gan slaukšanas zālē. Tad iegādājāmies otro un trešo un govis vairs slauca tikai roboti. Tagad varu teikt, ka pareizāk būtu bijis likt visus trīs robotus uzreiz.

– Daudziem arguments ir darba spēks – vai jums arī tas bija svarīgs faktors?
– Ne tik traki, kā citi stāsta. Mums darbinieki turas gadiem. Kopš robotu ielikšanas viņu skaits būtiski nav mainījies. Kopā esam vairāk nekā desmit – četri traktoristi, divas slaucējas, vetārsts un pašu ģimene, kas strādā saimniecībā.

– Kas mainījās saimniecībā ar robotu ienākšanu?
– Krasi mainījās darba organizācija, jo kādreiz mamma trijos naktī un vēlu vakarā veda strādniekus mājās. Divi svarīgākie ieguvumi ir darbaspēka ietaupījums un normāls darba laiks, jo tagad paši uz fermu atbraucam astoņos no rīta un piecos jau varam doties mājās. Fermā paliek tikai naktssargs.

Protams, bija jāapgūst jaunas programmatūras, kas nāca komplektā ar robotu. Sākumā apguvu pats, pēc tam apmācīju darbiniekus. Jaunos slaukšanas robotus var aprīkot ar dažādām papildfunkcijām, kas palīdz attālināti sekot ganāmpulkam, izslaukumiem un robota darbībai. Dati pienāk arī mobilajā tālrunī, un varu redzēt, ja kaut kas nav kārtībā. Lielākas problēmas var notikt, ja robots apstājas uz trim stundām un izveidojas sastrēgums, kas ievērojami ietekmē izslaukumu, jo pēc tam ir atkal grūti ieiet normālā ritmā.

– Pastāstiet par jauno projektu.
– Bija iespēja pieteikties ES naudām. Tēvs no sākumā centās atrunāt, jo tās investīcijas ir pārāk lielas. Viņam jau ir tas vecums, kad pietiek, es savukārt esmu gatavs izaicinājumiem. Diskutējām ilgi un sākām jau zīmēt projektu. Ienāca piedāvājumi, cipari bija iespaidīgi. Tad nospriedām – ja jau tik tālu esam aizgājuši, tad vairs nav, ko apstāties. Projektā bija paredzētas trīs jaunas kūtis un vēl viena lagūnas tipa mēslu novietne. Vienā kūtī ir divi jauni slaukšanas roboti un atnešanās boksi, otra kūts ir jaunlopiem, bet trešā mazākā – teliņiem. Būvniecību iesākām 2019. gada rudenī un pabeidzām 2020. gada septembrī.

– Cik robotu jums tagad ir?
– Pašlaik mums darbojas pieci dažādu modeļu DeLaval slaukšanas roboti. Rēķinu apmēram 60 govis uz vienu robotu. Pirms tam govis arī bija nepiesietā turēšanā un slaucām slaukšanas zālē, kuru savulaik vēl ome bija nopirkusi no pirmajiem SAPARD projektiem.

– Kāda loma ir veterinārārstam?
– Viņš uzrauga ganāmpulka veselību, sēklo un grupē govis. Jaunajiem robotiem komplektācijā ir mininavigators, kas palīdz noteikt govs meklēšanās laiku. Dators tagad ir veterinārārsta sekretārs, pie kura tiek pavadīts daudz laika. Tas sniedz tādus datus un analīzi, ko cilvēka acs nevar uzreiz ieraudzīt.

– Kā govis pierada pie jaunajiem agregātiem?
– Sākumā gāja diezgan grūti, bet tas jau laikam ir visiem saimniekiem, kad govis pirmās reizes gandrīz stumšus jāiestumj robotā. Grūtākā ir pirmā nedēļa, kad jābūt klāt visu laiku. Pēc pirmā mēneša jau ir laiks piezvanīt kādam kaimiņam. Pēc gada ir jau pavisam labi un pēc diviem var analizēt statistiku, jo robots sniedz daudz informācijas, no kuras var veidot datu bāzes un meklēt likumsakarības.

– Kā mainījušies izslaukumi?
– Visiem uzreiz ir jautājums, vai, palaižot robotu, izslaukumi pieauga. Protams, ka, pārejot no piesietās turēšanas mazās, tumšās kūtīs uz lielu, gaišu telpu, izslaukumi pieaugs. Man reiz zvanīja kaimiņš, kurš slauc no govs 40 l dienā un vēlas pāriet uz robotiem. Nedomāju, ka tas krasi kāpinās izslaukumu. Mums izslaukums turas aptuveni 30 l no govs dienā; gadā tas veido 9.5–10 tūkstošus. Jaunajā kūtī gan uzreiz izslaukums pieauga pat par 2 l no govs dienā. Karstajā vasarā pat slaucām 34 litrus.

Teliņiem ir uzbūvēta jauna mītne, kurā tie ir sadalīti pa vecuma grupām.

Mazākos telēnus ar piena maisījumu baro speciāls barošanas robots, kurā piena pulveri sajauc ar ūdeni.

– Kam realizējat pienu?
– Mūsu piens brauc uz Jaunpilī reģistrēto Igaunijas uzņēmuma Piimandusuhistu E-Piim filiāli Latvijā. Savulaik nodevām pienu Jaunpils pienotavas mātesuzņēmums LPKS Piena ceļš, kas tagad ir apvienojies ar minēto Igaunijas uzņēmumu. Zinām, ka no mūsu saimniecības piena tiek gatavots Jaunpils siers. Piena mašīna mūsu sētā iegriežas katru dienu, jo ar 12 t lielais piena dzesētāju divām dienām nepietiktu.

– Kā top barība piena devējām?
– Apsaimniekojam 700 ha zemes, no kuriem vairāk nekā 400 ha ir pašu īpašumā, bet pārējās platības tiek nomātas. Audzējam zālājus un kukurūzu lopbarībai, kā arī ziemas un vasaras kviešus, rapsi, auzas un miežus. Saimniecībā ir visa nepieciešamā tehnika barības vākšanai un sagatavošanai.

Kukurūzu audzējam gan zaļajai masai, gan graudu ieguvei, tos kuļam un placinām. Mums ir plāns turpmāk audzēt kukurūzu tikai graudu ieguvei, kas ir lielisks cietes un proteīna avots. Taču tad būs vajadzīgas lielākas zālāju platības.

Rapsi, auzas un kviešus audzējam pārdošanai. Pamazām pārejam uz ziemājiem, jo secinājām, ka tie tomēr ir vērtīgāki un izdevīgāki par vasarājiem. Piemēram, šogad no ziemājiem nokūlām 8 t graudu, savukārt vasarāji sausuma dēļ bija tikai pāri par 1 t/ha. Graudaugu platības samazinām, jo, pieaugot govju skaitam, palielinās vajadzība pēc zālāju platībām.

Zālājus atjaunojam ik pēc četriem gadiem. Šoziem plānojam pirkt jaunu sējmašīnu, kas mums ļaus pāriet uz bezaršanas tehnoloģiju – nokul un iesēj. Uzskatu, ka augsne vispār nav jāar. Šogad jau pamēģinājām atjaunot zālājus.

Ganāmpulks sastāv no Holšteinas sarkanraibajām un melnraibajām govīm.

– Nākotnes plāni?
– Tuvākais plāns ir piepildīt govju kūtis, lai atmaksātu aizdevumus, jo šogad maksājam tikai procentus. Nākamais solis ir tehnikas nomaiņa, gan fermā, gan uz lauka. Ir jau vēl daudz tādu sīkumiņu, ko vajadzētu sakārtot, lai atvieglotu darbu.

Tāds lielāks sapnis – pilna cikla saimniecība ar biogāzes ražotni no govju mēsliem, siltumnīcām, kas izmantotu biogāzes saražoto enerģiju. Ceru, ka ES, ejot uz Zaļo kursu, kaut ko mainīs saistībā ar biogāzēm, jo patlaban situācija ir ļoti bēdīga. Biogāze atmaksājas tikai, ja tev ir liela saimniecība. Plāni ir, ceru, ka izdosies tos realizēt un īstajā laikā.