Saimnieks LV / 2020.gads (Decembris.)

Eitanāzija¹ (no grieķu valodas – laba nāve) parasti tiek lietota nozīmē nesāpīga nogalināšana paša dzīvnieka interesēs. Līdz ar to dzīvnieka nogalināšana gaļas ieguvei (nokaušana) netiek saukta par eitanāziju, lai arī nokaušanai parasti tiek piemērots šis pats nesāpīguma princips. Eitanāzija ir viens no iespējamiem zirga dzīves noslēguma veidiem. Šajā publikācijā apskatīsim vairākus būtiskus aspektus, kas skar eitanāzijas ētisko un tehnisko pusi.

1 Oksfordas vārdnīcā – nesāpīga nogalināšana, kas veikta pacientam, kuram ir neārstējama un sāpīga slimība vai nepārejoša koma. Attiecībā uz cilvēkiem lielākajā daļā valstu likumdošanā nav vārda eitanāzija. Dzīves mākslīgu izbeigšanu apzīmē par slepkavību vai pašnāvību.

Zirga dzīves noslēgums
Zirgam pienākas jauka dzīve un cienījama aiziešana no tās. Latvijā eitanāziju reglamentē gan Dzīvnieku aizsardzības likums, gan veterinārārstu Ētikas kodekss. Eitanāzijas galvenais mērķis ir atbrīvot dzīvnieku no ciešanām, kuras nereti sagādā smaga slimība vai nelaimes gadījums. Likums bez tam arī ļauj eitanizēt gan bezsaimnieka, gan agresīvus dzīvniekus, gan arī atsevišķu sērgu gadījumos.

Pirms aptuveni astoņiem gadiem Eiropas Savienībā kārtējo reizi iesākās plaša domu apmaiņa par zirga dzīves noslēgumu. Iemesls tam – šobrīd zirgs tiek skatīts gan kā produktīvais dzīvnieks (tā gaļu Eiropā diezgan plaši izmanto pārtikā), gan arī kā mīļdzīvnieks. To, kurai kategorijai pieder konkrētais zirgs, izšķir vien tas, kas par to rakstīts zirga pasē. Kāda tad ir atšķirība?
Zirgs – mīļdzīvnieks:
• Zirga pasē obligāti ir jābūt ierakstam par to, ka zirgs nav produktīvais dzīvnieks. Šāds ieraksts ir neatgriezenisks, t.i., nav maināms pat tad, ja zirga īpašnieks to ļoti vēlas.
• Tā ārstēšanai var bez ierobežojuma izmantot jebkuras legālas izcelsmes zāles.
• Tā gaļa nekādā gadījumā nav lietojama cilvēku uzturā. Nekad.

Zirgs – produktīvais dzīvnieks (jebkurš zirgs ir sākotnēji uzskatāms par produktīvo dzīvnieku):
• Tā ārstēšanai var izmantot tikai tās zāles, kuras minētas ES regulā kā atļautas lietošanai produktīvajiem dzīvniekiem. Tiesa, zirgiem ir atļautas vairāk zāles nekā citu sugu dzīvniekiem.
• Tā gaļu (un citu iespējamo produkciju) drīkst izmantot cilvēku pārtikā.
• Ja zirga īpašnieks kādā atsevišķā gadījumā vēlas zirgu noteikti ārstēt, bet nepieciešamās zāles nav atļautajā sarakstā, zirgam pasē tiek veikts atbilstošs ieraksts un zirgs vairs nekad netiks izmantots cilvēku uzturā.

Eitanāzijas lēmums
Eitanāzija parasti nepieciešama, lai pasargātu zirgu no liekām ciešanām un sāpēm.

Sāpes – nepatīkama, grūti panesama sajūta, kas lielākoties liedz zirgam baudīt dzīvi. Sāpes parasti stipri samazina vai pat liedz dzīvniekam sajust pozitīvas emocijas. Piemēram, zirgs, kas agrāk vienmēr priecājās, redzot saimnieku nākam, tagad, kad tam ir stipras sāpes, pat nepaceļ galvu, nebubina, varbūt pat nepagriežas pret staļļa durvīm. Dažas sāpes dzīvnieks izjūt, tikai veicot noteiktas darbības, piemēram, skrienot, apguļoties vai arī košļājot barību. Citas sāpes pavada to visu laiku (kolikas, acs iekaisums, artrīts, kaula lūzums u.tml.).

Ciešanas – lielākoties saistītas ar kādu funkciju apgrūtinātu veikšanu. Piemēram, zirgam grūti piecelties, varbūt neiespējami staigāt bez klupšanas (piemēram, stiegru, saišu kontraktūra) vai arī zirgs pats nespēj izkārnīties (taisnās zarnas paralīze), kļuvis kurls vai arī akls, tāpēc iekļūst nepatīkamās situācijās.

Ir tiešām desmitiem dažādu situāciju, kuras zirgiem traucē dzīvi pilnvērtīgi baudīt jeb, kā saka šajos laikos, samazina dzīves kvalitāti. Pie tam – ne vienmēr visi zirgi ar līdzīgu kaiti cieš vienādi. Esmu redzējis zirgu, kurš zaudējis redzi vienai acij, stipri cieta. Visu laiku bija galēji uztraucies par (acīmredzot) iespējamām briesmām, kas varētu tuvoties no aklās puses. Esmu arī redzējis pietiekami daudz pilnīgi aklus zirgus, kuri izcilā mierā vada savas dienas pat zirgu barā, labi sameklē barību, labi pārvietojas pat samērā šķēršļotā apvidū.

Ir akūtas situācijas, kurās mums jāpieņem lēmums par zirgu, kurš vēl pirms neilga brītiņa bija pilnīgi vesels, bet nelaimes gadījums strauji pārvilcis svītru daudziem nākotnes plāniem. Daudz biežākas ir reizes, kad zirga veselības stāvoklis pasliktinās (strauji vai lēnāk) ilgākā laika posmā. Ir gadījumi, kad dzīvnieka saimnieks atsakās laikus uzklausīt speciālistus par ārstēšanas slikto prognozi un cenšas dzīvnieku glābt – pierunājot uzsākt ārstēšanu samērā bezcerīgā situācijā. Lielākoties tad nākas skumjo lēmumu pieņemt, zirgam esot jau visai bēdīgā skatā.

Dažkārt glābšanā iesaista arī lielus papildresursus, tajā skaitā masu informācijas līdzekļus. Protams, vārda brīvība ir viens no pilsoniskas sabiedrības pamatakmeņiem. Nenoliedzami, dažkārt sabiedrības iesaiste, kaut vai informatīva, ir nepieciešama. Īpaši, ja ir vajadzība pavēstīt par kāda profesionāļa vai valsts ierēdņa patvaļu, nolaidību vai neprofesionalitāti. Taču kopumā ļoti retas ir situācijas, kur liels troksnis palīdz atrast labāko risinājumu. Tā pirms dažiem gadiem kāda patversme tik ļoti bija noskaņojusies glābt kādas ķēves dzīvību, ka iesāka neiespējamo – tiklīdz ārstējošais veterinārārsts minēja eitanāzijas nenovēršamību, saimniece beidza sadarbību un vērsās pie nākamā kolēģa, kurš atkal centās sievieti pārliecināt (neveiksmīgi) par nenovēršamo... un atkal tika meklēts nākamais. Tā pagāja nedēļas, līdz ķēve tika atbrīvota no bezcerīgajām sāpēm. Drīz pēc tam (zināmā mērā – skaļu publisku apspriežu rezultātā) Latvijas zirgu ārsti tikās ar PVD pārstāvjiem, lai pārrunātu šo neveiksmi un meklētu risinājumu. Tika  rasts neliels, bet, šķiet, diezgan labs lēmums. Turpmāk reizēs, kad ārsts iesaka eitanāziju kā situācijas vienīgo profesionāli pareizo risinājumu, saimniekam no eitanāzijas atsakoties, ārsts ziņo PVD vietējai pārvaldei, kura uzreiz ķeras pie lietas valstiskas atrisināšanas. Protams, tāpat kā līdz šim, arī tagad ārsts uzreiz var vērsties policijā, ja saimnieka rīcība ir acīmredzami nepieņemama.

Ne vienmēr ir viegli saprast to, cik labi dzīvnieks jūtas. Tomēr pietiekoši bieži ir skaidri redzama neapšaubāmi zema dzīves kvalitāte. Bieži ir skaidri redzams iemesls dzīvnieka ciešanām. Un nereti skaidrs ir tas, ka ar mūsu rīcībā esošajiem ārstēšanas paņēmieniem maz varam līdzēt. Tādās situācijās nākas apsvērt iespēju beigt dzīvnieka ciešanas ar galēju spriedumu. Apsvērt – tādā nozīmē, ka pirmām kārtām pavēstīt par to dzīvnieka saimniekam. Lielākoties parasti vispirms tiek pieņemts pārejas lēmums. „Ja zirgam nebūs acīm redzamu uzlabojumu tuvākajā laikā (tuvākajās stundās vai dienās, dažkārt pat – nedēļās), nāksies veikt eitanāziju.” Likums prasa dzīvnieka saimnieka piekrišanu², bet veterinārārstu ētikas kodekss liek mums rīkoties dzīvnieka interesēs pat pretēji tā saimnieka vēlmēm³. Taču, kā jau teicu, pilnīgi vienkāršas šīs situācijas ir ļoti reti, un lēmumu pieņemt daudzkārt ir grūti. Neskatoties uz grūtībām un to, ka likumi nesniedz mums neapšaubāmu darbības plānu, lielākoties izdodas veikt visu, lai dzīvnieks ciestu pēc iespējas mazāk.

Bez smaga veselības stāvokļa ir vēl daži citi gadījumi, kuros dzīvnieku nomidzina. Tas ir noteikts Dzīvnieku aizsardzības likumā⁴. Arī saimnieka neesamība dažādu apstākļu dēļ var būt iemesls dzīvnieka dzīves izbeigšanai. Pie tam – likumā ir vien dota atļauja eitanāziju veikt, tā nav noteikta kā obligāta. Īpaši jau gadījumos, kuros iemesls ir saimnieka rūpju trūkums. Ļoti bieži izdodas atrast jaunu saimnieku pat samērā kritiskos apstākļos un īsā laika sprīdī.

2 Dzīvnieku aizsardzības likums.
3 Ārkārtas gadījumos, kad nav medicīnisku līdzekļu dzīvnieka pārmērīgu ciešanu novēršanai (negadījums, pirmās neatliekamās palīdzības u.c. gadījumos, kad dzīvnieka īpašnieks nevar ierasties vai ar viņu nav iespējams sazināties), veterinārārstiem ir jāizvērtē dzīvnieka eitanāzijas iespēja pat bez īpašnieka atļaujas (Veterinārārstu ētikas kodekss).
4 50. pants. Dzīvnieka eitanāziju atļauts veikt, ja:
1) dzīvnieks ir neārstējami slims vai tam novecošanas procesā radušās neatgriezeniskas izmaiņas, kas dzīvniekam sagādā ciešanas;
2) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem;
3) īpašnieks nespēj pildīt šā likuma 5. panta otrajā daļā minētos pienākumus un saskaņā ar šā likuma 5. panta trešo daļu nav spējis atsavināt dzīvnieku citai personai;
4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;
5) klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts tā iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs;
6) klaiņojošs dzīvnieks ir atrasts smagā traumatiskā stāvoklī;
7) 30 dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par dzīvnieka konfiskāciju, neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku;
8) spēkā stājies lēmums par suņa eitanāziju saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suns atzīstams par bīstamu un nosakāma rīcība ar to.

Emocionālie un psiholoģiskie faktori
Daudziem saimniekiem atvadas no drauga ir grūts brīdis. Mums raksturīgais ārējais miers un jūtu neizrādīšana lielākoties palīdz. Taču nereti, vismaz iekšēji, emocijas sit augstu vilni. Man ir gadījies zirgu midzināt meitenei, kura, pieņemot skumjo lēmumu, ne vien bija pilnīgi mierīga, bet arī runāja vienkāršiem vārdiem un lietišķi. Tas bija pat apbrīnojami. Un tad, kad process bija galā, vienā mirklī viņa pilnīgi sabruka ļoti emocionālās asarās.

Šādā mirklī mēs, veterinārārsti, protams, saprotam saimnieku pārdzīvojumus. Redzam viņu ciešās emocionālās saites ar zirgu. Daudziem maniem kolēģiem tieši daudzo emocionālo faktoru dēļ rodas vēlme pēc iespējas vispār izvairīties no eitanāzijas veikšanas. Dažkārt mums vēl nākas just saimnieka (ne sevišķi jaukās) pret mums vērstās emocijas. Ir reizes, kad tiekam vainoti par to, ka tiktāl nonācis. Jo, raugi, tieši mēs neesam spējuši dzīvnieku izārstēt. Kādā austriešu pētījumā secināts, ka notikumi ap zirga eitanāziju bieži atstāj veterinārārstam smagas psiholoģiskas sekas.

Kā tiek veikta zirga eitanāzija
Labi paņēmieni parasti ir divi. Pirmais – nošaušana, otrais – medikamentoza iemidzināšana. Jebkura liela dzīvnieka eitanāzija ir diezgan sarežģīts un arī riskants process. Vispirms par riskiem zirgam (kuram ir jātiek nesāpīgi nogalinātam):
• Pirmkārt – process neizdodas nesāpīgs. Tas parasti ir tad, ja rodas tehniskas problēmas. Vai nu šāvējs netrāpa ideāli, vai neizdodas ievadīt zāles tā, kā tas paredzēts. Runājot par šaušanu, nereti tiek īpaši uzsvērts tas, ka jābūt labam šāvējam. Ja to dzirdu, vienmēr vēlos piebilst: arī injicētājam jābūt prasmīgam. No praksē dzirdētā (neesmu redzējis statistikas datus) biežāk ir neveiksmīgas injekcijas, nevis nopūdelēti šāvieni. Katrā gadījumā, ja ir neveiksme, otram (vai varbūt) arī trešajam piegājienam jābūt izpildītam tiešām augstā līmenī, ņemot vērā arī to, ka jādarbojas daudz bīstamākos apstākļos, pie tam notikuma vietā nu jau ir daudz augstāks stresa līmenis.
• Otrkārt – zirgam nāve neiestājas. Līdzīgi kā pirmajā gadījumā, lai tomēr varētu sekmīgi pabeigt iesākto, parasti nepieciešama augsta profesionalitāte un rāms gars.

Otrais – risks procesā iesaistītajiem cilvēkiem – veselībai, iespējams, pat dzīvībai. Lielākoties zirga neparedzamo aktivitāšu dēļ. Zirgs var tikt sabiedēts, to var izdarīt pat nejauši gaisā uzspurdzis putniņš vai pēkšņa vēja brāzma. Tādēļ visu mūžu nebeidzam sev atgādināt ar lielāko neatlaidību: cilvēka drošība vienmēr ir pirmajā vietā! Ir traki, ja to aizmirstam un par to sākam domāt vien tikai tad, kad kāds cilvēks ir jau savainots!

Nāvējošā šāviena vieta un virziens. Avots: ASV veterinārārstu biedrības vadlīnijas dzīvnieku eitanāzijai.

Nošaušana
Lai arī Latvijas likumos ir minēta vien medikamentoza eitanāzija, protams, ir arī apstākļi, kad zirgs jānošauj. Esmu saticis zirgu īpašniekus (gan ne Latvijā), kuri ar lielu pārliecību teikuši, ka nenovēlētu savam zirgam medikamentozu nāvi. Tikai šāvienu!

Pašam man reiz bija gadījums, kad biju pie zirga, kuram bija trakumsērga. Trakojošā stadija. Arī šodien varu noteikti apgalvot – bez šaušanas tur nevarēja iztikt. Zirgs (kuru līdz tam jau diezgan labi biju iepazinis), bija pārvērties par monstru. Starp pilnīgi nevaldāmām trakuma lēkmēm tam ik pa brīdim bija vecās, tiešām mīļās zirga personības atgriešanās. Kopumā tas radīja sajūtu, ka esmu iekļuvis lētas šausmu filmas uzņemšanā. Vienā no atelpas epizodēm zirga saimniece piegāja tam klāt, un tad... tas savos zobos sagrāba mīlestībā tuvojošās saimnieces delmu (pilnīgi negaidīti sākās kārtējā trakuma lēkme). Pacēla sievu gaisā (iekodies viņas rokā) un vienkārši turēja. Tiešām – atrautu no zemes. Beidzās viss (paldies Dievam!) bez lielas traģēdijas (saimniece gan nonāca slimnīcā, kur pēc tam personāls arī tika vakcinēts pret trakumsērgu⁵).

5 Daudz kur minētas inficēšanās briesmas no jebkura trakumsērgas slima dzīvnieka koduma, tomēr, cik man zināms, pasaulē nav neviena reģistrēta gadījuma, kad cilvēks būtu inficēts ar trakumsērgu no zirga. Tomēr joprojām visi piekopjam piesardzību!

Nāvējoša injekcija
Pašlaik likums prasa, lai, veicot nāvējošo injekciju, dzīvnieka samaņa zustu pirms dzīvībai svarīgo funkciju izbeigšanās. Jau daudz vairāk nekā simts gadus zirgu nogalināšanai izmanto medikamentu injekcijas. Lielākoties tam lietoti narkozes līdzekļi lielās devās. Tiem bija divi trūkumi. Pirmais – cena. Narkozes līdzekļi ir samērā dārgi. Otrais – indīgums. Zirga ķermenis tika piesātināts ar samērā kaitīgiem savienojumiem, līdz ar to nebija izbarojams pat suņiem, kā arī pastāvēja risks, ka saindēsies kāds savvaļas plēsējs. Bez tam narkozes līdzekļi arī tiek īpaši uzskaitīti, to glabāšanai un lietošanai ir īpašas prasības un piesardzība.

Vēlāk sāka izmantot arī citas vielas, katrai lielākoties bija kāds būtisks trūkums. Diezgan ilgu laiku ļoti populāri bija lietot neiroparalītiskas vielas. Pluss bija ievērojams. Process no malas izskatījās lieliski. Zirgs pēc nelielas injekcijas lēnām un mierīgi saļima, un bez nekādām agonijas/krampju pazīmēm tā dzīvība beidzās. Taisnību sakot, arī šobrīd vēl šur tur šīs vielas ir atļauts lietot. Lai arī no dzīvnieka skatpunkta (visticamāk) nāve ir šausminoša, jo apziņa parasti ir saglabāta visu laiku, līdz pašai nāvei. Dzīvnieks faktiski nosmok elpošanas muskuļu paralīzes dēļ. Tagad mēs labi saprotam, ka arī šeit ir sava likumsakarība – ja arī no malas viss izskatās jauki, patiesība var būt samērā briesmīga. Ja tomēr vēlas eitanāzijai lietot šīs indes, to var veikt, vienīgi pirms tam nodrošinot narkozes iestāšanos.

Pašlaik ir risinājums, kurš šķiet vienkāršs un ir ļoti pieejams. Vispirms zirgam ievada īslaicīgu ķirurģisku narkozi. Kad tas guļ pilnā narkozē, tiek veikta nāvējoša injekcija. Lielākoties šādos apstākļos ir iespējams lietot samērā neitrālas vielas, kuras nav bīstamas un kuru uzglabāšanai un lietošanai nav īpašu prasību. Piemēram, kālija hlorīdu vai magnija sulfātu.

Kas notiek pēc tam?
Arī situācija pēc tam ir jārisina. Zirga ķermenis ir liels, un tas ir kaut kur jāliek. Arī te ir valstisks risinājums. Ir organizācijas, kuras nodarbojas ar dzīvnieku līķu savākšanu un utilizāciju likumam atbilstošā veidā. Par savākšanu parasti ir jāmaksā, un samaksa Latvijā lielākoties ir ļoti samērīga. Dažkārt ir pieejami fondi, kuri sedz šīs izmaksas, bet tas ir jānoskaidro, ja vajadzība rodas.

Savākšanas mīnuss ir līķa uzglabāšana, gaidot dienesta pārstāvjus, un termiņi, kuros tas tiek veikts. Dažkārt jāgaida vairākas dienas. Vēl viens mīnuss – šis process nav videi īpaši draudzīgs. Saimnieki nereti vēlas apglabāt zirgu savā īpašumā. Tāda iespēja ir, savā īpašumā drīkst ierīkot dzīvnieku kapsētu. Tai gan ir jābūt atbilstoši iekārtotai, parasti ir nepieciešams izpildīt formalitātes, kuras prasa zināmu laiku un pūles. Tas gan nav saprātīgā laikā paveicams pēc tam, kad dzīvnieks jau nomidzināts.

Daudzās vietās pasaulē beidzamajās desmitgadēs meklē videi draudzīgus risinājumus. Pagaidām (samērā negaidīti) veiksmīgākais – līķa kompostēšana. Par to var daudz lasīt tīmeklī, pat redzēt video, kur atspoguļots, ka pēc pusgada, pareizi kompostējot, faktiski paliek vien kaulu atliekas. Un vēl pēc neilga laika arī tās nozūd. Atšķirībā no apglabāšanas aprokot, kur liela daļa miesas degradācijas notiek anaerobo procesu rezultātā, kompostēšana ir aeroba, un tās laikā strauji paaugstinās temperatūra. Notiek
atlieku sterilizācija. Līķi kompostē, to novieto uz ap 60 cm bieza rupju skaidu paklāja un apsedz arī ar 60 cm biezu skaidu kārtu (svarīgi – ir jāveic arī neliels grieziens vēderā, kur var iziet gāze, ja to nedara, komposta kaudze var uzsprāgt!). Rupjās skaidas nodrošina skābekļa klātbūtni un ļoti efektīvu kompostēšanu. Procesa beigās tiek iegūts mēslojums, ko var izmantot, ierīkojot glītas puķu dobes aizgājēja piemiņai.

Epiloga vietā
Diezgan skumjš, bet svarīgs secinājums – ja esat kļuvuši par dzīvnieka saimnieku, jābūt gatavam ne vien priecāties par tā klātbūtni, bet arī no viņa cieņpilni šķirties, kad laiks (plānoti vai neplānoti) būs pienācis.