Dārzs un Drava / 2023.gads (PAVASARIS)

Telpaugu neskaitāmajā dažādībā ir atrodami augi, kuros bez zaļās krāsas dominē arī citas, kuras ik pa laikam nosaka telpaugu pieprasījumu, stilu interjerā vai vienkārši izceļ auga savdabību. Zilais, zilganais krāsu tonis telpaugu lapās sastopams samērā reti.

Iekārtojot dažādas nozīmes telpas, izvēlas augus, kuri spēj interjeru papildināt ar savu krāsu, neaizmirstot par temperatūras, gaisa mitruma un apgaismojuma vienādajām vajadzībām. Vienas nokrāsas dzīvie augi, bet dažādi pēc izskata, teicami atdzīvina telpu.

Jau daudzus gadus telpaugu pasaulē virmo tendence – pēc plūstošām, mierīgām, nomierinošām krāsu gammām, kuras ir ciešā harmonijā ar telpas krāsojumu, mēbelēm. Tas izcili darbojas, ļaujot cilvēkiem nesteidzoties radoši strādāt jebkurā jomā, kā arī atpūsties un relaksēties jaunai dienai.

Ģeometriskais mirtillokaktuss

Viens no daudzajiem kaktusiem, kuram raksturīgs zilganais tonējums, ir ģeometriskais mirtillokaktuss (Myrtillocactus geometrizans), kurš savvaļā sastopams Ziemeļamerikā, Meksikas vidienē un ziemeļu daļā. No sēklas audzēts, šis kaktuss ilgi nezarojas, tādējādi to tautā dēvē par zilo sveci. Kad ģeometriskais mirtillokaktuss ir sasniedzis iespaidīgus izmērus gan garumā, gan zaru skaita ziņā, tas uzzied ar sīkiem bālgandzelteniem ziediem, pēc kuriem parādās augļi – ogas ar sēklām 1–2 cm diametrā. Šīs nogatavojušās ogas ir ēdamas, un to izmērs, krāsa atgādina mellenes, kāpēc radies otrs tautas nosaukums ģeometriskajam mirtillokaktusam – melleņu koks. Telpās ģeometriskais mirtillokaktuss var izaugt vairāk nekā 2 metru garumā un izskatā atgādina milzu svečturi ar nesimetrisku zaru izvietojumu. Ģeometriskajam mirtillokaktusam ir vajadzīga smaga augsne, kurā labi daudz ir akmeņu un māls, kas palīdz noturēt kaktusa pamatīgi smago virszemes daļu.

Ģeometriskais mirtillokaktuss labi padodas apgriešanai – ja nu kāds sānzars ir par garu, kāds ne sevišķi glīts, kādā vietā vajadzētu kuplāku zarojumu, tādā gadījumā zaru griešana izprovocēs papildu sānzaru veidošanos. Lai sagaidītu ģeometrisko mirtillokaktusu uzziedam, tad no novembra beigām līdz februāra sākumam kaktusam jāļauj atpūsties 8–10 ⁰C vēsā temperatūrā, ļaujot tam atrasties visgaišākajā vietā telpā, ievērojot superminimālu laistīšanas režīmu un nemēslojot. Gaisa temperatūras samazināšanai jānotiek pakāpeniski – vairāku nedēļu ilgumā. Krasa gaisa temperatūras samazināšana var izraisīt fizioloģiskas dabas traucējumus. No agra pavasara līdz rudenim ģeometrisko mirtillokaktusu bagātīgi laista, mēslo 1–2 reizes mēnesī ar kaktusiem paredzētiem mēslojumiem, nepieciešamības gadījumā pārstāda un ļauj kaktusam bagātīgi saņemt saules gaismu. Nogrieztos dzinumus var apsakņot neitralizētas kūdras un rupjas grants maisījumā, 18–20 ⁰C temperatūrā un gaismā.

Amerikas agave

Viena no visbiežāk telpās audzētām zilganā toņa pārstāvēm sukulentu pasaulē ir Amerikas agave (Agave americana), kuras dzimtene ir Ziemeļamerika. Savas pasakainās sausumizturības dēļ Amerikas agave ir izplatīta visās pasaules tropu un subtropu joslās.

Milzīgo sukulentu stāda sausos pludmales dārzos Floridā, tuksneša stila kaktusu dārzos utt. Viens no vissvarīgākajiem faktoriem veiksmīgai Amerikas agaves audzēšanai ir ūdens režīms, kas strikti norāda, ka starp laistīšanas reizēm augsnei ir kārtīgi jāizžūst. Arī citi audzēšanas faktori nav mazsvarīgi – augsnei jābūt porainai un smilšainai, Amerikas agavei jānodrošina saulaina vieta, telpā jāatvēl liela platība un teicamas svaiga gaisa iespējas gada garumā.

Savvaļā augošā Amerikas agave uzzied reizi 10–30 gados, bet telpās augošai ir neiespējami paredzēt zieda parādīšanos. Pēc daudzu metru garā zieda noziedēšanas Amerikas agaves rozete iet bojā, jo visas barības vielas ir iztērējusi fantastiskā zieda attīstībai.

Pirms zieda formēšanās procesa no saknēm zem zemes attīstās balti stoloni, kuri, iznākot augsnes virspusē, pārtop par mazām, jaunām Amerikas agavēm, kuras turpina augt, līdz tām veidojas ziedi. Lielāka iespēja telpās augošai Amerikas agavei uzziedēt ir tad, ja tā iestādīta ziemas dārza dobē, kur sakņu sistēma jūtas neierobežota. Amerikas agavei ziemas mēnešos vajadzīgs atpūtas laiks ar gaisa temperatūru 10–12 ⁰C. Amerikas agavi visvienkāršāk pavairot ar jaunajiem dzinumiem, kuriem jau ir izveidojušās nelielas saknes.

Kokveida krasula

Zilgani pelēcīgās biezās lapas dekorē iespaidīgo no Āfrikas nākušo sukulentu – kokveida krasulu (Crassula arborescens), kuru reizēm pie mums dēvē par naudas koku, kas nācis no angļu valodas – sudraba dolāra koks. Kokveida krasulai, augot tiešā saulē, lapu malas iekrāsojas sarkanas, un lapu virspuse tad klāta ar sīkiem sarkaniem punktiem.

Ja sukulents nesaņem vajadzīgo gaismas devu, sarkanais tonis lapās neparādās. Kokveida krasula telpās var izaugt par varenu krūmu līdz pat 1,50 metru augstumam. Ar gadiem kļūstot vecākai, kokveida krasulai izveidojas resns stumbrs, kas atgādina koku, tādēļ – kokveida nosaukums.

Kokveida krasula necieš saknēs pat visniecīgāko pārlaistīšanu, sukulents tad labāk jūtas kādu reizi neaplaistīts nekā pārliets. Lieks mitrums pūdē saknes, liek lūzt zariem, masveidā krīt lapas. Ja šie negatīvie procesi netiek laikus pamanīti, tad puve ātri izplatās pa vadaudiem, un kokveida krasula iet bojā. Ja laikus ir pamanīti kokveida krasulas bojājumi, tad ir iespēja nogriezt no auga spraudeni, ar kura palīdzību varam sukulentu atjaunot.

Kokveida krasula zied ziemas mēnešos ar baltiem vai viegli rozā ietonētiem ziediņiem. Ziedu veidošanās notiek vasarā, kad kokveida krasulai ir miera periods, kurā pats galvenais nosacījums ir sausums, tādējādi vasaras mēnešos augu tikpat kā nelaista. Kokveida krasulu var audzēt bonsai, kā arī māla podā (plastmasas pods ir viegls, tam būs grūti noturēt smago augu), neaizmirstot sukulentu pārstādīt, kad tas nepieciešams.

Treleasa krasula

Zilganais lapu tonis rotā arī Treleasa krasulas (Crassula treleasei) . noturīgo, taisno krūmiņu lapas un stumbrus. Arī šis sukulents ziemas mēnešos vēlas vēsu telpu, jo tad ilgāk zied košie, nelielie, dzeltenie ziediņi. Ja pietrūkst saules, ir par daudz mitruma, tad no mazākā pieskāriena krīt lapas. Vislabāk Treleasa krasulu pavairot februārī, martā pēc ziedēšanas, tad spraudeņi labprāt veido saknes, jo vēl nav aizņemti ar nākamā gada jauno ziedu attīstību.

Eševērijas

Eševērijas (Echeveria) ir nelieli sukulenti ar simetriskām lapu rozetēm, kuru lapas ir zilganā krāsu tonī.

Simetriskās lapu rozetes ir eševēriju sugām, piemēram, smalkajai eševērijai (E. elegans). Šis Amerikas sukulents lepojas ar savu sausumizturību, kas nenozīmē, ka augu vispār nav jālaista. Vēlas augt trūdvielām nabadzīgā augsnē, kurai daudz pievienota rupja grants, sīki akmentiņi, kokogles gabaliņi un māls.

Smalko eševēriju pavairo ar galotnes spraudeni, pāris nedēļu laikā iegūstot nelielu augu, kurš atgādina vecākaugu. Var pavairot ar lapu spraudeņiem, uz kuru sakņošanos un jaunu augu izveidi ir jāpagaida 1–2 mēneši.

Kļūstot vecākai, smalkajai eševērijai nokrīt vecākās lapas un stumbrs pie pamatnes paliek bez lapām, bet ar dekoratīviem lapu pamatnes atstātajiem nospiedumiem. Var izvēlēties smalko eševēriju ik pa 2–3 gadiem atjaunot, lai izvairītos no šiem kailajiem stumbriem.

Sedumi

Ar zilganu toni lapās un stumbros ir daudzi sedumi (Sedum) – Zībolda sedums (S. sieboldii), zilganzaļā pundurveida pasugas kristāta formas sedums (S. glauca ssp. pumila f. cristata), skarblapainais sedums (S. dasyphyllum var. dasyphyllum).

Sedumu dzimtene ir gan Amerika, gan Āfrika, tādēļ augu sugām ir atšķirīgi miera perioda laiki, piemēram, Zībolda sedumam miera periods ir ziemā, bet citiem vasarā.

Sedumu miera periodā svarīgs ir sausums, kas obligāti iet tandēmā ar pazeminātu temperatūru. Ja tas notiek, tad noteikti sagaidīsim sedumus ziedam.

Lielākā daļa sedumu sugu ir ar klājenisku dabu, tādējādi atsevišķu sugu sukulentus var izmantot jumtu dizainā, tos apaudzējot ar šiem saules un sausumu bezgala izturīgajiem augiem.

Sedumus pavairo ar stumbra un galotnes spraudeņiem, kā arī ar lapu spraudeņiem. Sedumi jāaudzē trūdvielām nabadzīgā augsnē, lai minerālvielu pārbagātība tos nepadarītu milzīgus un nenoturīgus.

Senēcijas

Savdabīgi sukulenti no Dienvidāfrikas ir senēcijas (Senecio), kuru lielākā daļa sugu ir ložņājoši augi, kuri zied ar margrietiņas izskata nelieliem ziediņiem, zilganas krāsas lapām un stumbriem.

Viens no interesantākiem augiem ir kleinijatgādinošā senēcija (S. kleiniiformis), kura sajūsmina ar savu lapu formu.

Arī senēcijas ir sausmīles un gaismmīles, bez šiem abiem faktoriem nevar ieraudzīt senēciju skaistumu.

Ārkārtīgi viegli sukulenti vairojas ar galotnes un stumbra spraudeņiem. Ar gadiem senēciju ložņājošais stumbrs pie pamata kļūst bezlapains, tādēļ augu ieteicams atjaunot, to pārspraužot. Nogriežot līdz augsnei veco stumbru, sakni neizrauj, jo tā pēc laika izveidos jaunu senēcijas dzinumu.