Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Aristolohijas (Aristolochia) ir daudzgadīgi, mūžzaļi, daudzus metrus gari tropu mežu kāpelētājaugi – liānas, kuru sugas, pie mums Latvijā visu gadu aug tikai telpās. No subtropu joslas nākušās liellapu aristolohija (A. macrophylla), Mandžūrijas aristolohija (A. manshuriensis) u.c. ir vasarzaļas un diezgan labi aug mūsu zemes siltākajos rajonos, vienīgi ļoti bargās ziemās apsalst, taču tas netraucē augiem ataugt un uzziedēt, jo ziedi veidojas uz jaunajiem dzinumiem. Vasaras mēnešos, sargājot no pavasara un rudens salnām, telpās augušās aristolohijas var izvietot ārā, dārzā, uz lodžijas, pakļaujot saulei, lietum un vējiem, kuri stiprina augu attīstību.

Dažādi vārdi un skaidrojumi
Aristolohijas bieži sauc par pīpju kokiem, jo augu neatvērušies vai nedaudz pavērušies ziedpumpuri atgādina tabakas pīpi. Apskatot aristolohijas ziedpumpuru no sāniem, tas līdzinās laternai, tādējādi tautā tiek saukts par laternsmirdeni. Te jāpiebilst, ka ziediem ir ne pārāk tīkama smarža. Grieķu filozofs un botāniķis – viedais Teofrasts skaidroja, ka auga nosaukums cēlies no grieķu vārdiem aristos – labākais un locheia – dzemdības, jo mežvīteņu aristolohijas (A. clematitis) sakne lietota dzemdību veicināšanai Savukārt Romas orators Cicerons apgalvoja, ka augs savu vārdu ieguvis no nezināma cilvēka vārdā Aristolohs, kurš spējis atvairīt indīgu čūsku uzbrukumus, nēsājot līdzi aristolohijas resnā stumbra daļu. Pārbaudīti fakti liecina, ka tur, kur aug A. serpentaria, apkaimē lielā rādiusā neviena čūska nedzīvo.

Ziedi brūnos toņos
Aristolohiju (Aristolochiaceae) dzimtas aristolohiju ģintī ir aptuveni 500 sugu, no kurām lielākā daļa aug Brazīlijā, Meksikā, Argentīnā, Bolīvijā, Paragvajā un citur. Savvaļā aristolohijas izaug vairāk nekā desmit metrus garas, telpās tik garas var būt arī īsākas. Telpās audzē Brazīlijas aristolohiju – A. brasiliensis, stumbrziedu – A. cauliflora, smalko – A. elegans, bārkstaino – A. fimbriata, lielziedu – A. grandiflora, milzu – A. gigantea, trīsastu – A. tricaudata, uzpūsto – A. inflata, mūžzaļo – A. sempervirens, trīsdaivu – A. trilobata, Lindnera – A. lindneri, dīvaino – A. Ridicula u.c. Tās atšķiras pēc lapu un ziedu lielumiem, krāsas un formas.

Aristolohijas zied gandrīz visu gadu ar dažādu brūnu nokrāsu ziediem, kuriem grūti atšķirt kausu un vainagu un kuros visos tīklojuma veidā vairāk vai mazāk ir brūnā krāsa visneiedomājamākajos toņos. Aristolohiju ziedu lielums ir atkarīgs no sugas, sākot no 1,5 cm diametrā (piemēram, A. Sempervirens) līdz 30 cm un vairāk (A. Gigantea).

Aristolohiju ziedi izceļas ar tikai šiem augiem raksturīgu ziedu formu un krāsu. Ziedošajām aristolohijām ziedi attīstās katrā lapu žāklē, atkarībā no sugas tie var būt pa vienam vai vairāki kopā.

Aristolochia sempervireus

Lapām sirdsveida forma
Aristolohiju lapas ir sirdsveida, tās mēdz būt izstieptas, ovālas, saspiestas, apaļas. Atkarībā no sugas lapas ir gaiši līdz tumši zaļas, ar izteiktu dzīslojumu un atšķirīgu krāsu lapu virspusē un apakšpusē.

Augs ar savdabīgu smaržu
Aristolohiju saknēm, stumbriem, lapām un ziediem ir īpatnēji asa, ne īpaši patīkama smarža. Savdabīgi smaržojošie ziedi ar savu raksturīgo apputeksnēšanas mehānismu piesaista dažādus kukaiņus. Aromāts pastiprinās, ja pakustina dzinumus, paberzē lapu, pārstādot aizskar saknes.

Aristolohijas kāpelē, pateicoties vītēm, kuras veidojas pie lapu kātiem, tādējādi spējot savus garos dzinumus nostiprināt pie jebkura balsta – gan horizontāli, gan vertikāli. Aristolohiju daudzgadīgie stumbri ir 2–3 cm diametrā, gaišpelēkbrūni, bet daudzmetrīgie zari, uz kuriem attīstās ziedi, ir tievi un zaļi.

Aristolochia littoralis stumbri.

Piemērotākie augšanas apstākļi
Telpās aristolohijām piemērota gaiša un saulaina vieta, bez karsējošiem tiešiem saules stariem. Augi labi jūtas istabas temperatūrā – 18–22 °C. Ziemas mēnešos ziemasdārzos vai citās līdzīgās stikla būvēs aristolohijām aptuveni divus mēnešus pieļaujama pazemināta – 8–10 °C temperatūra. Zemo gaisa temperatūru aristolohijām apvieno ar miera periodu, bet tas šiem augiem var arī izpalikt, ja telpā ir silts. Aristolohijas labi aug kā sausās, tā paaugstināta mitruma telpās.

Apgriešana palīdz atjaunoties
Neiedomājami ātri augošās aristolohijas izcili padodas apgriešanai. Ja vairākmetrīgai aristolohijai gadās kāda ķibele – uzmetas tīklērces, lapas apsvilina saule, no sausuma augsnē nobirst lielākā daļa lapu, augot tumšā vietā, tā izstīdz, tad augu var apgriezt, atstājot bezlapu stumbrus tikai 40–50 cm garus. Pēc šādas apgriešanas nebūs jāgaida pat pusgads, kad aristolohija izaudzēs jaunus zarus, kuru galotnēs parādīsies ziedi. Šādi apgriezt varam arī veselīgu aristolohiju, lai atjauninātu daudzgadīgo augu, kas varbūt sācis slinkāk ziedēt, mazāk dzīt dzinumus. Nereti ar šādu pamatīgu apgriešanu varam augam iedot otru jaunību, dažkārt palīdzēt iziet no stresa situācijas (piemēram, pret kaitēkļu uzbrukumu lietoti daudzi insekticīdi, fungicīdi), kad augs stāv uz vietas – neiet bojā un arī neaug.

Regulāri jāmēslo
Aristolohijas audzē viegli skābā vai neitrālā, pasmagā, trūdvielām bagātā augsnē, kam ir teicama ūdens un gaisa caurlaidība. Lai arī augsne ir bagāta trūdvielām, augus katru nedēļu mēslo ar 0,2–0,3% pilnmēslojuma šķīdumu. Šīs liānas vislabāk pārstādīt agri pavasarī vai rudenī, vasarā ziedēšanas laikā tas nebūtu ieteicams, bet, ja pārstādīšana ir ļoti aktuāla, piemēram, saplīsis pods, tad augu pārveļ citā, nedaudz lielākā podā, neizjaucot sakņu kamolu. Tā kā aristolohijas ir pieskaitāmas pie lieliem telpaugiem, tām noteikti vajadzīgi pamatīgi podi. Daudzgadīgas aristolohijas noteikti nepārstāda katru gadu, to dara, kad tas ir nepieciešams. Taču katru gadu ieteicams atjaunot augsnes virskārtu, uzberot uz daļēji atkailinātām virsējām saknēm jaunu, svaigu substrātu.

Augi savu lapu un ziedu krāšņumu visefektīgāk izrāda gaišās, saulainās, bagātīgi stiklotās (no sāniem, jumtā), plašās telpās, kurās aristolohiju apaudzētās sienas, arkas un citādas augu turēšanas konstrukcijas ir labi pārskatāmas.

Aristolochia trilobata

Bagātīgi jālaista
Daudzmetrīgie kāpelētājaugi patērē daudz ūdens, tātad bagātīgi jālaista, lai neiekalstu saknes, bet nedrīkst pieļaut arī pārmērīgu laistīšanu, kad saknes ilgstoši mirkst ūdenī. Karstā laikā ieteicams ar mīkstu, siltu ūdeni miglot vai rasināt aristolohiju lapas. Tas vismaz daļēji ļauj izvairītos no kaitēkļiem – laputīm, tīklērcēm.

Izmanto ārstniecībā
Aristolohiju ārstniecisko īpašību pētījumi uzrāda, ka šie augi satur letālu toksīnu – aristolohskābi. Pret indīgu čūsku kodumiem lieto serumus, kuru sastāvā ir vielas, kas ņemtas no A. triloba, A. rugosa, A. pfeiferi. Tāpat dažādas aristolohiju sugas tiek izmantotas noteiktu artrīta formu un tūsku ārstēšanā. Dažādu valstu medicīnā izmanto šādas aristolohiju sugas – A. longa, A. indica, A. triangularis, A. chilensis, A. debilis, A. anguicida, A. baetica, A. albida u.c.

Kā pavairo
Aristolohijas pavairo ar sēklām, lapainiem galotnes, stumbra spraudeņiem un zaru noliektņiem. Sēklas sēj februārī, martā. Tās bagātīgi ienākas pēc noziedēšanas. Vienlaicīgi uz auga var redzēt ziedpumpurus, atvērušos ziedus un auglīšus, pilnus ar dīgstošām sēklām. Spraudeņus var spraust no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Aristolohiju spraudeņi labi sakņojas kūdras un perlīta (1:1) maisījumā, siltumā, gaismā un noteikti zem polietilēna plēves seguma. No vecākauga augošo zaru noliec pie zemes un piestiprina ar metāla stiepli, lai vismaz pāris zara lapu mezglu būtu apbērti ar substrātu. Kad šādam noliektnim izveidojušās saknes, to nogriež no vecākauga un stāda atsevišķā podā.

Aristolochia elegans sēklas.

Iederas plašās telpās
Aristolohijas ar milzīgo lapu skaitu ir fantastiski ātri augoši vīteņaugi. Tie vislabāk iederas lielās, plašās telpās, kur var labāk novērtēt šo augu skaistumu. Ikvienam telpaugam ir savi plusi un mīnusi, aristolohiju netīkamā puse ir savdabīgā smarža, kas var nepatikt.

Iespaidīgā lieluma dēļ aristolohijas audzē vienas pašas, atsevišķos podos, taču tās neprotestē un labprāt aug gan blakus, gan kopā ar dažādiem citiem tropu augiem, kam ir līdzīgi augšanas un kopšanas apstākļi.