Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs

Mūzikas skolotāju un kaislīgo puķkopi Ritmu Kluci pazīstu jau ļoti sen. Savulaik toreizējā E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā pie viņas apguvu klavierspēli. Ritma bija stingra, laba skolotāja. Pēc gadiem kā jauna žurnāliste ierados Lūšu mājās Nīcas pagastā, kur skolotāja ar dzīvesbiedru Voldemāru (viņš nu jau mūžībā) bija iekopuši krāšņu puķu valstību. Ritma ir apskaužami bagāts cilvēks – pilns mīlestības uz cilvēkiem un visu daiļo, ko dāsni dāvā saviem līdzcilvēkiem. Lūk, viņas stāsts.

Frēzijas, kuras Lūšos zied daudz un daudzkrāsainas, arī ir vienas no Ritmas mīļākajām puķēm.

Atzīst arī lietuvieši
– Esmu dzimusi liepājniece, caur un cauri pilsētas meitene. Izmācījos par mūzikas skolotāju un strādāju toreizējā E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Kopāar dzīvesbiedru Voldemāru mums Liepājā, Rucavas ielābija māja ar nedaudz zemes – 600 m². Kaimiņos dzīvoja Zihmaņi – ļoti sirsnīgi, strādīgi cilvēki. Dzejnieks Modris Zihmanis audzēja rozes. Viņam ar sievu Anniņu bērnu nebija, mums viņš bija kā otrs tēvs.

Mēs ar vīru toreiz vēl bijām jauni, ar abu algām tik vien, kā galus savilkt kopā. Iegājām pie kaimiņa prasīt, ko siltumnīcā stādīt, lai varam dzīvē nedaudz atsperties un pabeigt būvēties. Viņš ieteica audzēt puķes, tās vairojot enerģiju un dzīvesprieku. Pirmās iestādījām neļķes, bet siltumnīca visu ziemu bija jākurina. Nespējām tikt ar visu galā. Tad ķērāmies pie rozēm, arī potējām – tā gadiem. Pamazām veidojās savs klientu loks, neizpalika arī ienākumi.

Ziedus vedām arī uz Lietuvu, uz Kretingu. Lietuvieši mūs ļoti gaidīja, teica – no savējiem pat vairs nepērkot, jo viņi mānoties. Redz, godīgs darbs atmaksājas.

Drīz sapratām, ka ar dārziņu pilsētā nepietiek. Gribējās bez puķēm vēl gan zālienu, gan vietiņu, kur iestādīt kādu burkānu, kāpstu, vēl šo to. Bērni Ansis un Zane paaugās, aizgāja uz Rīgu studēt – vajadzēja līdzekļus. Voldemāra dzimtā puse bija Nīca. Sākām raudzīt, vai tur nav kāda iespēja iegādāties māju ar zemi.

Un vēl viens sakopts Latvijas stūrītis
Vai nu tas bija likteņa pirksts, vai vienkārši sakritība. – Lūšu saimniekam bija nomirusi sieva. Viņš nevēlējās vairs Nīcā palikt, pārāk daudz sāpīgu atmiņu par aizgājušo dzīvesbiedri, tāpēc devās atpakaļ uz savu dzimto pilsētu Jelgavu un īpašumu pārdeva mums. Man patika, ka būve vēl nebija pabeigta, jo paši varējām darīt, kā vēlamies. Turklāt nu varējām izpausties 4 ha zemes; nezālēm aizaudzis lauks. Tīrījām, stādījām kartupeļus, bietes, burkānus... iztikai. Liepājā darba vairs īsti nebija, līdz ar to neko nevarēja nopelnīt.

Pirmie trīs gadi Nīcā nebija viegli. Sākām pamazām, bez neviena palīga. Ļoti jau gribējās sakopt to zemes stūrīti. Slavenā Liepājas daiļdārzniece Marta Minka reiz par mūsu paveikto tā arī pateica: „Atkal viens sakopts Latvijas stūrītis, par kuru liels prieks.”

Izaudzētās saknes vedām uz Pētertirgu Liepājā, pati arī stājos pie letes, jo maksāt pārdevējai nevarējām atļauties.

Algotas mūzikas skolotājas darbam tika pārvilkta trekna svītra. Vienubrīd mani aicināja uz Vaiņodes mūzikas vidusskolu. Padomāju un nospriedu – kas pārtraukts, tas pārtraukts. Jāiet citā virzienā.

Nīcā sākām darboties ar puķuzirņiem. Bija ļoti krāšņi. Stādījām arī tulpes, narcises un rozes. Padevās, Voldemārs jau ar puķēm ņēmās kā ar maziem bērniem. Lai būtu iztikšana, abi strādājām dienām un naktīm. Vīrs arī Liepājā par šoferi. Rozēm materiāls ik pēc pieciem gadiem ir jānomaina, un esam braukuši arī uz Poliju pēc stādiem, vīrs pats potēja. Ar laiku tas kļuva par grūtu, turklāt ieguldīt nācās milzu naudu. Iedomājos, ka varētu pamēģināt audzēt rožu lilijas. Sapirku sīpolus (tie arī nebija lēti) un sastādīju starp rozēm. Sanāca interesanti un skaisti. Ziedi bija ļoti pieprasīti.

Valentīna dienā rosīgā puķkope skaistas, pavasarīgas tulpes piedāvāja Liepājas Pētertirgū.

Lūšu saimniecībā puķuzirņi zied viskošākajās krāsās.

Pie eksprezidenta Andra Bērziņa
Pērn iestādīju lizantes, kas ir ļoti līdzīgas rozēm. Tās gan ir grūti audzēt. Iestādīju arī frēzijas, puķuzirņus, mārtiņrozes un saulespuķes. Man neder kaut kas pa pusei, vajag visu vai neko. Un lai ir sirds klāt. Ar savām puķītēm visu laiku domās esmu kopā, sarunājos ar tām, piedomāju, vai kāds kaitēklis nav iemeties. Laikam jau Dievs mani mīl, ka darbs sokas.

Lūšu skaistajā dārzā savulaik notikuši Puķu draugu saieti. Ritmas kundzei ir arī tagadējās Latvijas vēstnieces Itālijā, Maltā, Sanmarīno un Albānijā Solvitas Āboltiņas dāvāti diplomi. 2014. gadā Kluču ģimene kā pārstāvji no Kurzemes viesojušies Rīgas pilī pie toreizējā Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa.

Gluži atmetusi mūzikai ar roku neesmu. Divreiz mēnesī aizbraucu uz Jūrmalciema Nācaretes evaņģēliski luterisko baznīcu, kur spēlēju – ne jau par naudu, jo uzskatu, ka tā ir kalpošana. Dievs to desmitkārtīgi atdarīs. Mūzika vairo enerģiju. Savukārt puķes ārstē visas slimības, tās, kā teikusi dzejniece Ārija Elksne, „ir visa mana dzīve”. Man ir mūzika, puķes, bērni un mazbērni. Pie mājas slejas trīs siltumnīcas ar kopējo platību 600 m², vienai šogad plānots remonts.

Prot sevi nest
8. marta sieviešu svētkos man būs daudz pašas a udzētu tulpju visdažādākajās krāsās. Tirgošu Liepājas Pētertirgū un mazliet reklamēšos feisbukā. Arī tepat Nīcā daudz ziedu iegādājas. Mani daudzi uzslavē – patīkot iepirkties pie tādas pārdevējas, kurai skaistas puķes un kura prot sevi nest un pasniegt. Es nekad necenšos iemānīt sliktu preci. Ja redzu, ka cilvēkam nav naudiņas, varu ziediņus iedot lētāk vai uzdāvināt.

Pērn kāda sieviete gribēja mārtiņrožu stādus, bet nebija naudiņas. Teicu, ka uzdāvināšu. Man dzīvē nauda nav galvenais. Svarīgākais ir radīt un sagādāt prieku. Dažreiz prasa 15 vai vēl vairāk ziedus, bet naudas nav un kaulējas. Labi, varu iedot lētāk.

Es arī sīpoliņus pārdodu par ļoti lētām naudiņām, un cilvēki apmierināti. Vēl kādu sīpoliņu uzmetu pa virsu. Un saku: „Ja neizaug, pavasarī iedošu jums citus.” Man ir ļoti laba klientūra. Daudzi mani pazīst vēl no Liepājas mūzikas skolas laikiem, 15 gadus darbojos Nīcas kultūras namā, tad vēl ar dziedošajiem Liepājas pensionāriem. Kad Liepājas Pētertirgū biju ar rozēm, citi tirgotāji nelaimīgi teica: „Nevar saprast, kā kurš nāk pa vārtiem, tā tieši pie tevis.”

Dāvā tortes, raušus, šokolādes
No cilvēkiem saņemu pretī tik daudz mīlestības. Ar ko tikai neesmu tikusi apdāvināta – gan ar dziedinošu augu ziedi, gan tortēm, gan šokolādes tāfelītēm, gan raušiem. Man atkal prieks kādu ziediņu vairāk iedot. Abi esam laimīgi, un klients atkal nāk iepirkties. Šogad sortimentā bez tulpēm būs vēl lilijas, lizantes, puķuzirņi, frēzijas, asteres, dālijas – no visa pa druskai.

Diena man bieži sākas četros no rīta. Līdz diviem pēcpusdienā esmu Liepājas Pētertirgū. Kā mājās, tā siltumnīcās iekšā! Meita Zane pēc profesijas ir skolotāja un dzīvo tepat Nīcā. Viņa man daudz palīdz. Citus pie puķēm nevar laist, tad vajag agronomu, bet es viņam nevaru samaksāt. Viss ir pašai jāiemācās. Man daudzas klades pierakstītas, arī internetā zināšanas pasmeļos.

Šīs tulpes uzziedinātas Lūšu pagrabstāvā ziemā. Saimniece ar tām apgājusies kā ar maziem bērniem, pat sarunājusies.

Smaržīgie puķuzirņi.