Saimnieks LV / 2021.gads (Marts.)

Dobeles novada Penkules pagasta zemnieku saimniecībās Straumēni un Jaunzemgaļi žurnāls Saimnieks LV ir ciemojies pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tāpat kā toreiz, arī šodien tur plecu pie pleca saimnieko Ivars un Uldis Stangas. Viņu lauciņš jau no 90. gadu sākuma ir graud­kopība.

– Pirms desmit gadiem apsaimniekojāt 670 ha, audzējāt ziemas kviešus un ziemas rapšus, un nedaudz miežu. Kā ir tagad?
Ivars: – Nekas daudz nav mainījies. Kopā pa abām saimniecībām apsaimniekojam ap 700 ha – ap 450 ha ir pašu īpašumā, bet pārējo nomājam. Strādājam kopā, jo tā mums ir vieglāk. Ar ziems kviešiem apsēti 400 ha, ar rapsi un pupām –  200–250 ha, tad, kur nepieciešams, ieliekam starpkultūru. Šogad pēc Dobeles dzirnavnieks ieteikuma 10 ha sēsim cietos kviešus. Tie ir diezgan viltīgi – ir savlaicīgi jānokuļ un nevar turēt uz lauka, bet izmēģināsim, lai dzīve interesantāka.

Ulda sieva Ilona tepat blakus audzē stādus siltumnīcās z/s Dārzniecība.

– Kāds bija pagājušais gads saimniecībā?
Uldis: – Pagājušajā gadā raža bija ļoti liela, bet proteīna daudzums ne tik ļoti. Toties aizpagājušajā bija otrādi – kva-litāte visiem bija ļoti laba, proteīns pāri  14 %, bet raža mazāka.
Ivars: – Nodotā vidējā raža, rēķinot visām kultūrām un laukiem, bija 8 t/ha.  Aizpērn gadā nokūlām 5–6 ha/t. Pagājušajā gadā pa ilgiem laikiem, kad pienāca Ziemassvētki, neskatījāmies kontos, jo zinājām, ka pietiks gan bankai, gan pašiem.

– Kādu tehnoloģiju pielietojat saimniecībā?
Uldis: – Pamatā izmantojam bezaršanas tehnoloģiju. Aram tikai pavasarī augsni pupām – 40–50 ha.
Ivars: – Jau vismaz 15 gadus tā strādājam – vienkārši fiziski nepaspējam uzart visus laukus. Reizēm, kad uznāk sausums, veidojas lielas māla klimpas un nevaram augsni sastrādāt, tad raža ir daudzreiz zemāka. Tāpēc mēs ar diskiem sajaucam tikai virsējo kārtu līdz 10–15 cm dziļumam. Domāju, ka tā fīča slēpjas tajā, ka trūdvielas paliek virspusē un auga sakņu sistēmai ir, ko ēst. Arot un apgriežot zemi otrādi, izjauc arī kapilāru sistēmu, līdz ar to arī dabīgo apūdeņošanas sistēmu. Nu jau šo metodi izmanto arvien vairāk.
Uldis: – Aizpērn šim nolūkam nopirkām sējmašīnu, tā gan ir vairāk paredzēta rapsim, bet sējam arī graudus.
Ivars: – Bezaršanā, protams, ir vairāk jāuzmana slimības, bet, arī aparot, to nav diez ko mazāk. Nepieciešami kādi 5 gadi, līdz zeme ieiet pareizā ciklā un var iegūt ļoti labas ražas, turklāt uz lauka nedrīkst būt nezāles.

– Kā risināt augu sekas jautājumu?
Uldis: – Ievērojam, jo nav jau variantu – slimības pastiprinās.
Ivars: – Sējam pupas. Tur, kur audzējam rapšus, kad parādās slimības, sākam sēt pupas. Zaļināšanai sējam zālāju. Jāņem gan vērā, ka rapsim neder maisījumi ar tauriņziežiem. To sākumā nezinājām.

Ulda dēls Gatis ir liels palīgs saimniecībā.

– Kādas graudu šķirnes izvēlaties?
Ivars: – Ik pa laikam cenšos pamēģināt ko jaunu. Uldis par to gan dusmojas.
Uldis: – Viņš pērk visādus eksperimentālos variantus.
Ivars: – Bija 4–5 šķirnes, bet tad pa laikam kādu atmetam. Pašlaik esam ļoti apmierināti ar ziemas kviešiem ‘Skagen’. Pagājušajā gadā sākām izmēģināt vairākas citas šķirnes, skatīsimies vēl šogad, kādi būs rezultāti.
Uldis: – Visi prasa augstu kvalitāti un proteīna daudzumu, tādas šķirnes arī izvēlamies.
Ivars: – Rapšiem ir ļoti daudz šķirņu. Pagājušajā gadā mums bija iesētas divas rapšu šķirnes – viena no tām ar dubulto aizsardzību pākstīm. Vasarā laukam pārgāja pāri krusa – no vienas šķirnes apmēram puse tika izsista, no dubultās aizsardzības – varbūt kāda pāksts tik sabojāta. Jebkurā gadījumā laukus apdrošinām. Vienā gadā, kad kviešu lauki bija bojāti, atbrauca pārstāvji no LATRAPS, ar dronu apsekoja laukus, kurus bijām apdrošinājuši, – vienā vietā zaudējumi bija ap 50 %, citur 70 %. Samaksāja, tā kā cepuri nost!

– Kā izlemjat iegādāties zemi un tehniku?
Ivars: – Pērkam tad, kad ir nauda. Skatāmies tā, lai katrai saimniecībai sanāktu aptuveni vienādi. Jo ģimene ir ģimene – kad mūsu te vairs nebūs, lai palicējiem pēc tam nebūtu jākaujas. Ir ļoti labi, ka ir divas saimniecības, jo varam sadarboties – reizēm ko vajag vienam, reizēm otram.

Cik iespējams, cenšamies izpirkt zemi, ko apsaimniekojam, jo nomas maksas ir augstas un turpinās augt. Arī pērn nopirkām vienu gabalu, kura iegādei gatavojāmies jau ilgāku laiku. Nepretendējam uz zemi, ko izmanto citas saimniecības. Mums pietiek ar to, kas jau ir. Ja būs tepat apkārtnē kāds labs piedāvājums, tad padomāsim, bet tā, lai neviens nebūtu apbižots. Vienu gabalu, ko ilgus gadus nomājām, nopirka citi, bet parādījās labs piedāvājums nomāt 40 ha Naudītē, tā nu turamies tāpat pie 700 ha.

Daudz esam izmantojuši kredītus gan zemes, gan tehnikas iegādei. Bankās skatās ne tikai segumu, bet arī izdzīvošanas spēju – vai rudenī būs, ko atdot bankai, un vai saimniecībai arī kas paliks. Ar kredītiem gan ir tā – ja nav savas zemes, var viegli aiziet pa burbuli.

Piesaistot ES fonfu finansējumu, pirms diviem gadiem tika iegādāta jauna tehnika.

– Vai izmantojat Eiropas projektus?
Ivars: – Ilgu laiku nebijām piedalījušies nevienā projektā – pēdējais bija Sapard projekts (pirms bijām iestājušies Eiropas Savienībā). 2006. gadā dabūjām divus kombainus par valsts atbalstu, kur atbalsta intensitāte tam bija 25 %.

Pirms trim gadiem mēģinājām iesniegt projektu par brāļa saimniecību, bet pietrūka punktu. Pirms diviem gadiem iesniedzām manai saimniecībai domātu projektu par gandrīz pus miljonu – piecām tehnikas vienībām. To apstiprināja. Nopirkām 9.5 rotoru Case kombainu, un ir ļoti labi. To, ko sešmetrīgais Class kombains darīja, šis var paveikt divreiz ātrāk. Class tagad izmantojam vairāk tieši stūros. Paņēmām arī sešmetrīgo Horsch Focus tiešsējas sējmašīnu, kas paredzēta rapsim, bet var sēt arī graudus. Tagad mums ir divas, jo pirms tam izmantojām sešmetrīgo Vaderstad sējmašīnu. Rudenī mēs ļoti ātri iesējām. Vēl nopirkām minerālmēslu izkliedētāju ar sešām lāpstiņām – arī ar to ātrums palielinājies divreiz.

– Kā izvēlaties augu aizsardzības līdzekļus?
Ivars: – Mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Bayer vēl no cukurbiešu laikiem. Pārsvarā visus augu aizsardzības līdzekļus ņemam no viņiem. Protams, ja kaut ko viņi nepiedāvā, tad meklējam kādu citu. Ja ņemam no Bayer, esam droši, ka produkts ir kvalitatīvs. Speciālists arī atbrauc un izstāsta, ko un kā labāk darīt.
Uldis: – Vienreiz paņēmām lētāku produkciju no cita pārdevēja, tad kādi 40 ha biešu aizgāja postā.
Ivars: – Patīk arī tas, ka rudenī mūs visus aizved nedēļu atpūsties uz siltām zemēm – pa šiem gadiem izveidojusies ļoti laba kompānija. kvalitatīvs.
Uldis: – Ar rapsi tagad nezinām, kā būs. Raža noteikti būs mazāka – daļu kukaiņi noēdīs.
Ivars: – Graudaugiem paredzēto sistēmas insekticīdu Proteus aizliedza. Kaut kādi līdzekļi vēl ir, bet pret kukaiņiem tie nav tik efektīvi. Mēs miglojam vakarā, pēc visiem noteikumiem, un neviens saimnieks nav sūdzējies.
Uldis: – Mūs uztrauc arī ideja par to, ka vienu kilometru ap apdzīvotām lauku mājām augu aizsardzības līdzekļus nedrīkst lietot. Mūsu saimniecībā nav reāli to izpildīt. Mums zeme ir ļoti kompakti apkārt saimniecībai.
Ivars: – Ja tiks pieņemts tāds lēmums, no visiem mūsu laukiem pāri vairs nekas nepaliks, jo ēkas ir ik pa gabalam. Būs jābeidz saimniekot. Piekrītu, ka pie grāvmalām jāveido aizsargjoslas, to arī mēs darām.
Uldis: – Var jau sēt nemiglojot, bet kurš pirks trīs reizes dārgākus graudus.

Ivars Stanga iznomā arī 3 kemperus.

– Kur nododat graudus?
Uldis: – Tur, kur mums ir izdevīgāk.
Ivars: – Mums uzglabāšanas vietas ir tik, cik ir, – divi šķūņi un laukums pie kaltes. Mitrākos savā kaltē izkaltējam. Uz Dobeles dzirnavnieku aizvedam kādas 500–600 t. Pārējo vedam uz Agerona un Elegtro Trade. Citas nodošanas vietas mums ir pārāk tālu.

– Vai fiksējat graudu cenas?
Ivars: – Spēlējamies, bet saprāta robežās. Ir bijis arī tā, ka knapi saražojam nepieciešamo.
Uldis: – Pārsvarā fiksējam uz konkrētu gala cenu, ne pēc formulas. Vienā gadā, fiksējot pēc formulas, dabūjām atmaksāt daļu naudas atpakaļ, jo cena kritās.
Ivars: – Arī šogad esam jau kaut ko pieslēguši, bet vēl nevar zināt, kas ir zem sniega kārtas – zeme nav sasalusi un sniega sega liela. Ja tagad nofiksēšu un pēc tam nebūs, ko atdot, tad būs zaudējumi.
Uldis: – Ar kviešiem ir nedaudz drošāk, bet rapsim fiksējam tikai 1 t/ha, jo rapša ražu nevar paredzēt līdz pat kulšanas brīdim. Atnāk šefs ar krusu, un varam zaudēt visu ražu. Tad kompensācija, ko saņem par apdrošināšanu, būtu jāsamaksā sodā par nepiegādāto graudu daudzumu.

Mitrākos graudus saimnieki kaltē paši savā kaltē.

– Vai ģimene iesaistās saimniecības darbā?
Ivars: – Brāļa sievai Ilonai tepat pieder z/s Dārzniecība, kur siltumnīcās audzē stādus. Brāļa dēls Gatis ir liels palīgs saimniecībā. Pats audzē cukurbietes mednieku vajadzībām. 7–8 ha bija iesējis, un raža pagājušajā gadā bija ļoti laba. Tajos laikos, kad mēs audzējām, 30–35 t/ha jau bija labi, šogad viņš novāca kādas 50 t. Tagad Betanal, kas ir herbicīds īsmūža divdīgļlapju un dažu viendīgļlapju ierobežošanai, aizliedza, tad nezina vairs, ar ko bietes apstrādāt.

– Ko novēlat lauksaimniekiem Latvijā?
Ivars: – Rast mieru, nekašķēties savā starpā. Visiem pietiek!

Saimniecībām ir plašs tehnikas parks.