Dārzs un Drava / 2024.gads (RUDENS)

Foto: personīgais arhīvs

Ai, ai – nu kas tad interesē mūsdienu bērnus? Tik braukāt ar pirkstu pa viedierīces ekrānu... Un ko gan viņi prot un saprot... Piens no paciņām, kartupeļi no lielveikala. Veselīgākais ēdiens šokolādes krēms, pusdienās, bez šaubām, pelmeņi un makaroni.

Stereotipi vai tomēr ne
Vienmēr jau var veikt aptaujas, bet, manuprāt, lietderīgāk spēkus veltīt kam labākam. Šādu ceļu izvēlējies LLKIC Pierīgas konsultāciju birojs kopā ar Laurenču sākumskolu, pieaicinot talkā ZS Zutiņi un Slow food kustības aktīvisti Rūtu Beiroti. Mērķis – izveidot skolā dārzu, kur audzēt pārtiku, iesaistot 1. un 2. klašu audzēkņus. Projekts sākās agrā pavasarī ar teorētiskajām nodarbībām, kurās bērni kopā ar audzinātājām izzināja augu dīgšanas un augšanas procesus, stāstīja, kas ir viņu iecienītākie augļi un dārzeņi, kas aug viņu ģimenes dārziņos vai uz balkona.

Bērni izvēlējās audzēt pupas – kā tās lielās, garās, pa kurām latviešu tautas pasakās sērdienīte debesīs pie Dieviņa kāpa, un zemās, raibās, kurām ziedi raibi kā dzeņa vēders.

Kas pupām kopīgs ar matemātiku
Pupas aug ātri un uzskatāmi, līdz ar to bērni var vienkārši izpētīt dīgšanas procesu. Tās sāk dīgt jau pāris dienas pēc iesēšanas un debesīs stiepjas ar milzu ātrumu. Šeit vieta matemātikas stundas praktiskajai daļai. Aprēķinot, ka pupa aug ar ātrumu 1 m mēnesī, bērni aši vien piemeta, ka septembrī, atgriežoties skolā, pupām vajadzētu būt teju 5 m garām. Līdz debesīm vēl pa tādām neuzkāpt, bet līdz skolas jumtam gan!

Vai burkāni arī agrāk bija oranži
Šis palika kā mājas darbs līdz rudenim uzzināt, kam par godu pirms 300 gadiem, krustojot sarkanos un dzeltenos burkānus, selekcionēti oranžie burkāni. Kā sanācis, ka oranžas krāsas burkāni laika gaitā izkonkurējuši savus vecvectētiņus – baltos, violetos un sarkanos burkānus, kas radušies pirms tūkstoš gadiem un ko tagad nez kāpēc savā ēdienkartē iekļaujam reti. Skolas dārzeņu kastē rudenī gan būs izauguši arī krāsainie burkāni.

Kartupeli, kartupeli,
Kādi tavi brāļi?
Lieli, resni apaļīgi ‒
Tādi mani brāļi.

Vesela dobe pirmklasnieku aprūpē nodota arī kartupeļiem. Vai zinājāt, ka tie pie mums atceļojuši no Andu kalniem, kur nav tikai gludi un balti, bet ir arī dzelteni, sarkani un zili. Redzēs, kādi būs izauguši bērnu lolotie. Kuri izrādīsies ražīgākie, kuri – košākie. Audzēt un ēst tikai dzeltenos kartupeļus taču būtu garlaicīgi.

Vēl pirmklasnieku dobēs gozējas garšaugi, piparmētras tējai, ķirbji, kabači un melones, arbūzi un pat zemenes.

Savukārt otro klašu meistardarbs ir garo pupu piramīdas. To plānošanā un izveidē iesaistījies arī skolas tehniskais personāls. Rezultāts ir ļoti skaists: četri statīvi jau savijušies kopā, veidojot ziedošas kaskādes, ko rudens pusē rotās ne tikai ziedi, bet arī raža.

Darbiņš rudenī
Novākt ražu, pagatavot brangu maltīti. Mielojoties nepiemirst savākt un noglabāt sēklas nākamajam gadam. Arī to būs jāmācās darīt pareizi un noskaidrot, kādēļ tas ir svarīgi. Jau zināms, ka Laurenču dārzeņu dobes būs ilgtermiņa projekts.

Lai projekts skolā izdotos
Skolotājiem un pārējiem darbiniekiem jāgrib darīt mazliet vairāk, dziļāk, citādi nekā ierasts. Nepieķerties domai, ka visu procesu bērni tik un tā nepaspēs izbaudīt, jo vasarā, kad jālaista un jāravē, būs brīvlaiks un to nāksies darīt personālam. Tā vietā koncentrēties uz misiju bērniem parādīt un ļaut piedzīvot ēdiena tapšanas procesu ne tikai virtuvē.

To jau praktizē ārvalstu skolās un arī šur tur pie mums. Protams, ir svarīgi, lai skolā būtu virtuve, kur izaudzēto pagatavot un izmantot. Laurenčos par laimi ēdiens tiek gatavots uz vietas skolā, tā kā viss, sākot ar kabačiem un beidzot ar garšaugiem, tiks likts lietā. (Taču virtuves trūkums nav iemesls atteikties no projekta skolām, kur uz vietas maltītes negatavo.)

Šis projekts nesākas un nebeidzas tikai ar sēšanu un ražas novākšanu. Ir vēl tik daudz labu lietu, ko bērni var kopīgi praktiski mācīties, – sēklu ievākšanu, šķirņu sargāšanu, komposta un mēslojuma veidošanu, pat augu sekas ievērošanu un draudzīgo kultūru simbiozi. Mācīšanās praksē, nevis teorijā dod pavisam citus rezultātus.

Ar skatu nākotnē
Ideāli būtu, ka lielāko daļu skolēnu ēdināšanai nepieciešamo pārtikas produktu izaudzētu skolā, iesaistot visu klašu audzēkņus.

Varbūt daži teiks, ka tā ir atgriešanās pie padomju prakses. Taču valstīs, kur nav šādas pieredzes, skolu dārzus cenšas ieviest aizvien vairāk, lai skolēnus praktiski izglītotu elementārajos bioloģijas, ekoloģijas un ēdiena kultūras jautājumos. Skola ar savu dārzu un savu virtuvi ir ekskluzīva izglītības iestāde.

Tas, no kā mēs daudzus gadus esam centušies atbrīvoties, saucot par senilu vai neekonomisku praksi (un diemžēl darām to joprojām), citās valstīs atzīts par perspektīvu, ieguldot šādā praksē iespaidīgus līdzekļus.

Laurenču skolēni šobrīd atpūtā un pulcēsies savu pavasara darbu aplūkot atkal septembrī. Citas skolas droši var izmantot šī projekta pieredzi, sākot no izmaksu aprēķina un beidzot ar labajām, pārņemšanas vērtajām praksēm un arī mazajām neveiksmēm, no kurām izvairīties savos dārzos.

Ceļā uz zaļāku šķīvi, Latviju un skolas laiku.