Dārzs un Drava / 2025.gads (RUDENS)

Foto: no Jolantas Puļķes personīgā arhīva

Liepājniece Jolanta Puļķe Karostā labiekārto un izdaiļo savu pagalmu un dārzu. Viņas devīze ir skaistums un dabiskums. Vārds Jolantai pašai.

Vēl liels darbs veicams

‒ Esmu dzimusi Lietuvā, Skodā, bet no divu gadu vecuma augusi Latvijā, Vaiņodes pagastā, kur vecākiem auga viss iztikai un acu priekam nepieciešamais ‒ kartupeļi, burkāni, kāposti un krāšņu puķu rundālis. Ne velti man tā patīk puķes ‒ katrai savs skaistums. Un kur nu vēl tas skaistais brīnums, kad pumpurs atveras un parādās zieds!

Pēc profesijas esmu lietuviešu ‒ latviešu valodas tulks, dzīves līkločos sanācis gan Liepājas maizniekā cept baltmaizi, gan mācīties Liepājas Juridiskajā koledžā, gan Liepājas Pašvaldības policijā uzdienēties līdz jaunākā inspektora činai. Taču puķu pievilkšanas spēks tāpēc nav zudis.

Pirms dažiem gadiem ar ģimeni nopirkām īpašumu Karostā. Te parasti ir tā ‒ pagalms un māja. Bija visādi gruži, saauguši koku džungļi, vajadzēja iztīrīt, izretināt. Zeme ir smilšaina, grimst, tāpēc izlikts bruģis un šķeltie akmeņi (tie gan traucē augt augiem). Tā kā augsne nav auglīga, tā kārtīgi jāmēslo un jāpapildina ar labu zemi. Tur, kur iestādīju puķes, sākumā bija šķūņi, ķieģeļi un gružu kaudzes. Mēs šķūņus pārcēlām tālāk, un vīrs teica: „Nu vari stādīt puķes!” Tagad ir puķu dārzs, arī siltumnīca, kur aug gurķi un tomāti. Priekšā vēl liels darbs ‒ apzaļumošana un puķu stādīšana. Lai ciemiņiem prieks un pašiem no rīta uz terases prieks kafi ju baudīt. Manuprāt, kad nav vizuālā košuma, kaut kā pietrūkst, trūkst sievišķības.

Gan vīra, gan mani vecāki joprojām dzīvo Vaiņodē, palīdzam viņiem darbos. Man neceļas roka veikalā pirkt kartupeļus, jo zinu, kā garšo īsts, pašu audzēts kartupelis.

Ejam to taku, kas mums vajadzīga

Man patīk Karosta, te ir ļoti zaļš un īsta miera osta, ne kā pilsētas centrā, kur mēdz būt visai skaļi. Es priecājos, ka izdevās te iegādāties pusi mājas, ‒ ir lielisks pagalms, zeme, tiesa, pašvaka, taču katra zemīte ir iekopjama. Tepat ir Baltijas jūra. Karosta attīstās, līdzās ir Beberliņi, labiekārtota atpūtas vieta.

Gribētos pie mājas uzcelt pirtiņu. Pašlaik mācos pirts skolā. Ir izveidota Kurzemes grupa, mūsu skolotājs ir Nauris Zutis no Latgales. Interesanti un vērtīgi. Atnāk pie tevis pārguris cilvēks uz pirti, kur tu viņam esi sagatavojis augus, lai attīrītu no visa sliktā, un, skat, prom iet pilnīgi atspirdzis, kā pabijis laika mašīnā un jaunību atguvis. Pirts skolā mūs māca gan par tējām, gan kā gatavot uzlējumus un tinktūras pret kaulu sāpēm un citām ligām. Liepājā, piemēram, netrūkst priežu. Priedes tinktūra ir ne tikai laba kauliem, bet arī elpceļiem. Tējas lasu gan laukos Vaiņodē, gan tepat jūrmalā, kur aug gan biškrēsliņi, gan asinszāle, gan cits kas vērtīgs.

Daba dod dzīvību un dzīvesprieku. Nereti pat nepamanām, ka turpat ir tas, kas mums vajadzīgs. Ne velti saka ‒ mēs katrs ejam pa to taku, kas mums vajadzīga. Arī gar jūru basām kājām pastaigāties ir tik veselīgi. Karostā var atrast daudzveidīgus augus, puķes, sienu pirtsslotiņas. Liepas, kļavas slotiņas sēju arī Tērvetē, jo Liepājā vairāk ir priedes un egles. Es lepojos ar to, ka mūsu pilsētā aug arī daudz liepu, salasīju vēl ziedošas un skaistas. Citi vaicā, vai es gribētu atpakaļ uz Lietuvu? Nē, esmu šeit augusi un man te patīk. Uz Lietuvu braucu tikai ciemos pie māsas uz Mažeiķiem. Jūtos kā īsta liepājniece.

Uz veikalu pēc katra ābola neaiziesi

Gribu dārzā vēl iestādīt ogu krūmus, arī ābeles un bumbierus ‒ uz veikalu pēc katra ābola jau neskriesi. Avenes arī lēnām ieaugas. Kā teicu, lauki pilsētā. Nekad nesaki nekad, es priecājos par vietu, kur dzīvoju, un cenšos to padarīt vēl skaistāku.

Skaistums ir veselīgs. Nu jau piecus, sešus gadus esmu arī ronis. Uzaicināja draudzenes. Padomāju – kādēļ ne? Ja nu vienīgi varbūt iesnās iedzīvošos. Pirmoreiz gan bija pagrūti saņemties un ieiet aukstajā ūdenī. Īstenībā šādas peldes stimulē asinsriti, sniedz mundrumu, citādi ziemā mēs tādi miegaini, sabozušies staigājam biezos kažokos. Esmu īsta siltummīle, bet roņošana tā restartē, ka jūties kādus desmit kilogramus nometis, kājas kļūst vingrākas. Es peldēties eju uz netālo Beberliņu peldvietu. Ziemā peldamies katru svētdienu, sākot no oktobra. Tagad arī daudz jauniešu un vīrieši iesaistās ziemas peldēs, sākumā vairumā bijām daiļais dzimums. Man ir dabisks dzīvesveids. Un, kad ir savs zaļš un mājīgs pagalms, vienmēr gribas mājās atgriezties.