Dārzs un Drava / 2019.gads (Vasara.)

Vasaras pirmais mēnesis mums asociējas ar Līgo svētkiem. Tāpēc, gatavojot Dārzs un Drava vasaras numuru, dodamies ciemos pie biškopes Līgas uz Jelgavas novada Vircavas pagasta Mucenieku mājām, kur viņa saimnieko kopā ar vīru Andri Pridānu.

Līgas un Andra ikdiena cieši saistīta ar biškopību un aitkopību. Līga mājās ir galvenā biškope, bet vīrs uzņēmies menedžera lomu, rūpējoties par visa nepieciešamā sagādi un produkcijas realizēšanu, mārketingu. Andris vēl nupat strādājis arī algotu darbu, nu gan nolemts, ka abiem ir jākoncentrējas uz savu saimniecību, kas mazpamazām tik liela izaugusi, lai citiem darbiem vairs neatliktu laika. Dravā jau ir jāaprūpē aptuveni 150 bišu saimes, un savu prasa arī 20 aitu mātes un jēriņi.

− Kur turat savas bites? Izskatās, ka tepat pie mājas ir daudz stopu.
Līga: − Stropu te ir daudz, bet saimju – maz. Strādājam ar Latvijas stāvstropiem, bet mums ir arī ļoti veci stropi, pat no Ulmaņlaikiem. Tie stāv pie mājas, jo ir remontējami. Mājas tuvumā negribas turēt daudz saimju. Bites pašlaik atrodas piecās novietnēs. Tālākās ir Krustpils novadā, kur dzīvo mani vecāki. Es jau vairāk nekā 20 gadus – kopš studiju laika – esmu starp Jelgavu un Jēkabpili, tā kā ir ierasts turp braukāt. Tam ir savi ieguvumi – bites ievāc, piemēram, griķu medu, mums te apkaimē tādu nevarētu iegūt.

− Paši jau arī var iesēt nektāraugus.
Andris: − Mums nav tik daudz zemes, lai tos sētu, − nedaudz par 10 ha, tajā skaitā palieņu pļavas. Kādreiz to darījām – sējām griķus, facēliju, bet, kad sarēķinājām visus izdevumus, kas saistīti ar nektāraugu audzēšanu, sapratām, ka sanāk pārāk dārgi. Tas atmaksājas vien tad, ja paši audzē sēklu.

− Kādu medu vēl bites nes?
Līga: − Visvairāk mums ir dažādu ziedu medus, tad vēl rapšu medus. To bites vāc tuvējos laukos.
Andris: − Rapšu medu ļoti labi pērk.

− Jā, tas ir ļoti maigs, bet daudzi apšauba,vai var būt veselīgs, jo rapšus apsmidzinaar dažādām ķimikālijām.
Andris: − Tad jau maizi arī nevar ēst, jo labības lauki tiek apstrādāti ar ķimikālijām. Es to labi zinu, jo esmu agronoms. Ja smidzinot tiek ievēroti visi nosacījumi, kaitējuma veselībai nav.

− Vai pircēju tik pieprasīto liepu medu jūsu pusē bites neievāc?
Andris: − Ievāc, bet tikai tad, kad liepas medo. Un tas notiek reizi kādos sešos, septiņos gados. Tas, ka tuvumā zied liepas, vēl nenozīmē, ka būs arī liepziedu medus.

− Kurš medus jums pašiem vislabāk garšo?
Līga: − Tas, kas tikko no stropa. Tad medus vēl ir silts.

− Vai vēl kādus citus biškopības produktus ražojat?
Līga: − Ziedputekšņus, propolisu, bišu maizi, vasku, mazliet arī sveces – uz Ziemassvētkiem.

− Kur realizējat savu medu? Ar uzpircējiem arī sadarbojaties?
Andris: − Mēs pārdodam tikai mazumtirdzniecībā. Paši vedam uz tirdziņiem, ir savi klienti.
Līga: − Sadarbojamies ar kūku cepējiem, piegādājam sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, piemēram, Zemnieku cienastam, Silvai. Gatavojam arī medus maisījumus ar riekstiem, ogām, kanēli – pēc korporatīvo dāvanu pasūtījuma.

− Kā sākāt nodarboties ar biškopību?
Līga: − Sāku pirms gadiem 12 ar septiņām saimēm, ko vectēvs atdeva, jo bija nolēmis ar bitēm vairs nestrādāt. Tas bija rudenī. Domājām, ko ar tām darīt. Pieredzes mums nebija nekādas. Abi bijām studējuši Lauksaimniecības universitātē agronomiju ar uzņēmējdarbības ievirzi. Pirmos divus gadus darījām vien to, ko vectēvs lika, pašiem neko īsti nesaprotot. Tad aizgāju divgadīgajos biškopības kursos un kļuvu gudrāka, nu jau pati zināju, kas un kāpēc jādara. Tad jau pieteicām projektus inventāra iegādei, saimniecības ēkas celtniecībai.

− Kāda bišu rase jums ir?
Līga: − Pārsvarā Buckfast, bet ir arī Krainas. Ilgu laiku mums bija arī Latvijas tumšās bites, ar ko bijām sākuši, bet nu jau vairs nav.

− Jūs esat iesaistījušies arī lauku tūrismā. Kā to nolēmāt?
Līga: − Sākumā mēs negribējām, ka pie mums brauc. Pirmie ekskursanti mums vienkārši tika atvesti. Tad pašiem iepatikās. Tagad labprāt uzņemam tūristus. Esam iekļauti tūrisma maršrutā Zemgales saimnieki. Tikai apmeklētājiem iepriekš ir jāpiesakās, lai esam mājās, sagatavojamies degustācijai.
Andris: − Primāri mums tomēr ir ražojoša saimniecība. Iesaistīšanās tūrismā ir iespēja popularizēt medu un citus biškopības produktus, cilvēkus izglītot par tiem. Tas mums vienlaikus ir gan marketinga pasākums, gan iespēja tepat uz vietas tirgot savus ražojumus. Ar laiku domājam tūristiem izveidot nelielu ekspozīciju ar senajiem stropiem un citu biškopības inventāru, kā arī seno lauksaimniecības tehniku. Šis tas jau ir sagādāts, tikai jāatjauno.
Līga: − Ideju mums daudz. Ja vien būtu, kas palīdz tās īstenot.

− Līga, jums ir arī sabiedrisks amats Latvijas Biškopības biedrībā – esat biedrības padomē un vadāt Jelgavas nodaļu. Kas nodaļas vadītājam jādara?
Līga: − Jāpalīdz organizēt seminārus. Jāmēģina saviem biedriem palīdzēt, ja rodas kādas problēmas, – biedrībā esmu arī brīvprātīgais konsultants. Vairāk jautā profesionāla rakstura neskaidrības, kā rīkoties, ja dravā radusies kāda problēma. Dažreiz biškopji jautā, kur kādu iestādi sameklēt, ja tā vajadzīga. Nevaru gan teikt, ka ļoti bieži man kaut ko jautā, jo Jelgavā ir arī biedrības galvenā mītne. Daudzi uzreiz brauc uz turieni aprunāties.

− Kaut arī jums ir akadēmiska agronoma izglītība, savā profesijā neesat nemaz strādājusi?
Līga: − Tā tiešām sanācis. Kaut gan – biškopība taču ir viena no lauksaimniecības nozarēm. Latvijā jau nav iespējas iegūt augstāko izglītību tieši biškopībā.
Andris: − Arī tāpēc nevar teikt, ka Līga nestrādā savā specialitātē – mums bija rudens aveņu lauks, tikai tagad esam to samazinājuši, jo nav, kas strādā, bet paši visu vairs nevaram paspēt.

− Vai pa šiem gadiem biškopībā jums ir bijis arī kāds kuriozs gadījums?
Līga: − Jā. Vienu pavasari, tas bija 2010. gadā, kad Zemgalē bija īpaši lieli plūdi, mums strops aizpeldēja ar palu ūdeņiem. Svētdienas rītā ieraudzījām un devāmies pakaļ! Labi, ka bija kaut kur aizķēries, varējām izvilkt. Un galvenais − bites tajā izdzīvoja!