Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Vasaras pašā nogalē Dārzs un Drava ciemojās Tukuma pusē pie biškopja Visvalda Ausekļa Zentenes pagasta Mauros. Daudzi turp brauc skatīties, kā bites dzīvo, bet netrūkst arī tādu, kas turp dodas ar cerību uzlabot savu veselību.

– Kā tad sākāt ar bitēm ņemties?
– Es jau negribēju, bet tēvs atstāja četras saimes. Es strādāju ceļu daļā, uz Zviedriju braukāju kā sagādnieks un par bitēm neinteresējos. Tēva bites gribēju pārdot, bet nesanāca. Un tad izgāja pirmais spiets. Noķēru to un tā arī sākās. Pirms kādiem 25 gadiem sāku.

Uz Zviedriju joprojām braukāju, par gidu. Iemācījos valodu. Pirmais jāiemācās skaitīt, lai naudu var saskaitīt, un tad jau aiziet tā valoda. Tagad, ja savācas kāda grupiņa, kas grib uz Stokholmu, tad aizbraucu parādīt. Daudzi brauc ar prāmi uz dienu pilsētā, bet, ja nezini, kur iet un ko skatīties, tad neko daudz neredzēsi. Es Zviedriju labi zinu.

– Atgriežoties pie bitēm, – kā no četriem stropiem tikāt līdz simtam?
– Spieto taču! Es tikai savācu! Nu labi, tagad jau mammas iepērku.

– Vai domājat vēl paplašināt dravu?
– Būs jāpaplašina. Projekts spiež. Esmu par Eiropas projekta līdzekļiem paņēmis vagoniņu, presīti, atvākojamo iekārtu.

– Kādas pasugas bites jums ir?
– Krainas, Buckfast. Varbūt nākamgad ņemšu vēl kādu citu pasugu – itālietes. Te, pie mājām, man der tikai mierīgās Buckfast bites. Lai varu rādīt stropus, vērt vaļā. Es pie bitēm eju bez speciāla apģērba, viņas mani neaiztiek. Vasarā apbrauca ekskursiju autobuss – bērni ar vecākiem. Rādu bites, kur ir mātes, kur trani, kur cirmeņi. Man jautā, kāpēc tās man nekož. Es saku – nu tā, no rīta aizeju pie bišu mammas un sarunāju, ka šodien kost nedrīkst. Vecāki droši vien nodomāja, ka es īsti gudrs neesmu. Taču bites tiešām man nekož, ar plikām rokām pa stropu varu krāmēties, un viņas neliekas ne zinis.

Manam dēlam bites gan kož, un tad tā vieta sapampst. Man arī kādreiz pampa – pirkstā iekoda, un acs sapampa. Vienreiz, kad biju aizgājis tēvam palīgā, mani tā sakoda, ka nevienu veselu vietu nevarēja atrast! Tēvs nepareizi strādāja. Bija noņēmis medu un lika tos pašus rāmīšus atpakaļ. Tuvojās pērkons, un, kā viņš attaisīja bišskapīti vaļā, tā visas bites man virsū. Kur tik nemuku, nevarēju tikt vaļā! Cauri drēbēm izkoda. Tās bija Latvijas melnās. Bet nekas man nekaitēja. No tā laika man no bišu kodieniem nekas nekait.

– Dēls nāk pie bitēm strādāt?
– Man ir dēls un divas meitas. Dēls un viena meita dzīvo tepat Mauros, bet jaunajai paaudzei prāts nenesas uz bitēm.

– Kur saimes esat izvietojis?
– Pie mājas ir tikai kādi 18 stropi. Man ir piecas novietnes kādu 20 kilometru rādiusā ap māju.

Jaunās iekārtas gādātas par ES projekta līdzekļiem.

– Kādu medu bites ievāc?
– Dažādu ziedu. Pavasarī vāca no baltajām sinepēm, ābelēm, bumbierēm. Āboliņš medoja. Te tuvumā ir griķi. Tā kā griķu medus man ir. Virši šogad ir sakaltuši, liepas nemedoja – skatījos, kā bites pie liepu ziediem pielidoja un aizlidoja. Nebija viņām tur, ko darīt. Tikai ziedu izsvīdumu savāca, tāpēc man šogad ir arī melns medus, bet pēc liepu medus tas negaršo.

– Cik liels vidēji ir ienesums?
– Šogad kādi pieci kilogrami no saimes, vairāk nebūs. Tas pat nenosedz barību, kas bitēm jānopērk. Katra saime gadā apēd 100 kilogramu.

– Kāds jums ir bijis labākais ienesums dravā?
– 80 kilogrami no saimes.

– Vai bites, kas strādā mājiņās, kur nāk cilvēki pagulēt, sanes tikpat daudz nektāra, kā parastajos stropos?
– Tieši tāpat. Viņas jau netiek traucētas, dzīvo savu dzīvi, tāpat kā pārējās.

– Kur savu medutiņu tirgojat?
– Man ir savi pircēji. Aizvedu uz Tukumu, uz Rīgu, ja kāds prasa. Ne jau vienu burciņu, kādas 10–15, ja pasūta. Tie, kas brauc uz bitēm pagulēt, arī pērk pie manis medu. Tāpat ekskursanti. Tā arī iztirgoju. Man nav galva jālauza, kur medu likt!

Divas Zum-zum mājiņas
Biškopja Visvalda Ausekļa dravā piedāvā gulēt uz bitēm, izbaudot mieru un bišu zumēšanu zem guļvietas, bet var arī izmantot vēl citus pakalpojumus veselības uzlabošanai. Vienā no mājiņām iespējams elpot ar bitēm – izmantojot sejas masku, ieelpot stropa gaisu. Tas palīdzot astmas slimniekiem un citiem, kam ir elpošanas problēmas. Otra mājiņa paredzēta tiem, kas sirgst ar nervu kaitēm. Pie sienas pielikts attēls ar cilvēka siluetu un uz tā atzīmētām vietām, kurām var likt klāt bites, lai iedzeļ. To zīmējusi ārste, kas specializējusies akupunktūrā un konsultē arī tos, kuri savas kaites ārstēšanai vēlas izmēģināt bišu dzēlienu terapiju. Biti pie pareizās vietas pieliek Visvaldis Auseklis.

Jautāju biškopim, kura procedūra ir pieprasītāka – stropa gaisa elpošana vai bišu dzēlieni. Populārāki esot bišu dzēlieni. Tos izmanto cilvēki, kam sāp mugura vai locītavas. Ir arī tādi, kas vienkārši grib pagulēt uz bitēm, pareizāk sakot, virs zumoša bišu mājokļa. Gadoties arī, ka jauni cilvēki atbrauc uz bišu gultu, lai ieņemtu bērniņu. Nākamgad būvēšot vēl trešo mājiņu – tiem, kam kauli izgriežas un jācieš lielas sāpes. Ir jau Mauros praksē bijuši gadījumi, kad stāvoklis stipri uzlabojas.

Visvaldis Auseklis bijis arī pie biškopjiem Ukrainā, kas piedāvā uzlabot veselību ar bišu dzēlieniem un gulēšanu virs bišu stropiem. Tur tas ir populāri.

„Oktobrī braukšu uz Biškopības biedrības rīkotām piecu dienu mācībām, būšot lektori no trim valstīm, kas stāstīs par apiterapijas iespējām. Mums jau tādu speciālistu, kas varētu lasīt biteniekiem lekcijas par šo tēmu, tikpat kā nav.”