Dārzs un Drava / 2019.gads (Ziema.)

Tādi nedaudz dīvaini nosaukumi šiem augiem, jo tiem ar attiecīgo dzīvnieku mēli būtībā nekāda sakara nav. Bet cilvēki uzskata, ka dažu augu lapām kāda attāla līdzība – vai nu lapas formas ziņā, vai apmatojuma ziņā tomēr ir, un tad nu šie nosaukumi augiem ir piešķirti un joprojām tiek lietoti.

Ne vēršmēle, ne suņmēle nav iekļauti ārstniecības augu kategorijā (kaut gan abu augu latīņu nosaukumā sugas vārds ir officinalis/e – ārstniecības), līdz ar to viņu popularitāte ir visai maza. Vēl vairāk – vēršmēli, kas Latvijā sastopama pietiekami bieži, varētu pat uzskatīt par nezāli, savukārt suņmēle sastopama pietiekami reti, daudzi cilvēki to pat nav redzējuši. Kas tad ir šie savdabīgie augi un ko ar tiem var iesākt?

Ārstniecības vēršmēle Anchusa officinalis ir daudzgadīgs, 30 - 100 cm augsts skarblapju dzimtas Boraginaceae lakstaugs. Viss augs blīvi klāts ar cietiem matiņiem, kas to tiešām padara skarbu, atbilstošu dzimtas nosaukumam. Auga stublājs stāvs, zarots. Lapas gareni lancetiskas, sēdošas, pie stublāja pamata kātainas, sakārtotas pamīšus. Ziedi rituļos stublāja un zaru galā. Vainags tumši violets vai zils, stobrveidīgs. Zied no jūnija vidus līdz augustam. Auglis – 4 gludu riekstiņu skaldauglis. Latvijā vēršmēle sastopama bieži atsevišķu eksemplāru veidā vai nelielās grupās, tai patīk augt sausās pļavās, atmatās, smilšainās nogāzēs, gar dzelzceļu uzbērumiem, nezālienēs.

Par auga lietošanu atrodamā informācija ir visai skopa, jo vēršmēle, tāpat kā daži citi šīs dzimtas augi, uzskatāma par indīgu augu. Lakstos atrodami alkaloīdi (cinoglosīns, likopsamīns), glikoalkaloīds konsolidīns, arī holīns, fenolkarbonskābes (kafijskābe, hlorogēnskābe, rozmarīnskābe). Alkaloīdiem raksturīga nomierinoša, vemšanu radoša un nervu sistēmu paralizējoša darbība, līdz ar to auga pagatavojumu lietošana iekšķīgi ir sevišķi bīstama. Cinoglosīns darbojas līdzīgi kā kurare – Dienvidamerikas indiāņu lietotā bultu inde, kas atslābina muskuļus, taču cinoglosīna iedarbība ir krietni vājāka. Ilgstoša vēršmēles lietošana var izraisīt vēzi. Senatnē vēršmēles lakstu uzlējumu izmantoja astmas, tuberkulozes, bronhīta, pleirīta, kuņģa čūlas ārstēšanai, arī kā vēdera izeju uzlabojošu līdzekli. Ārīgi ar to dziedēja brūces, augoņus, ādas iekaisumus, zobu sāpes, bet mūsdienās šo augu praktiski vairs neizmanto. Ar vēršmēles saknēm var nokrāsot dziju sarkanā un brūnā krāsā, tomēr neaizmirstot par auga indīgumu.

Ārstniecības suņmēle Cynoglossum officinale arī pieder pie skarblapju dzimtas. Suņmēle ir divgadīgs līdz 90 cm augsts lakstaugs ar stāvu, rievainu, zarotu stublāju. Lapas sakārtotas pamīšus, tuvu viena otrai, to plātne eliptiska vai lancetiska, apakšējās lapas ar kātu, augšējās sēdošas. Visas auga daļas - stublājs, zari, lapas, ziedu kāti, kauslapas, klātas ar matiņiem, kas atšķirībā no vēršmēles ir mīksti. Ziedi garos rituļos stublāja un zaru galā. Kauslapas zaļas, vainags sarkanbrūns. Zied jūnijā un jūlijā. Auglis - dzeloņaini riekstiņi skaldauglī. Latvijā suņmēle sastopama retumis gandrīz visā teritorijā, tā aug pa vienai vai nelielās grupās sausās ceļmalās, atmatās, izgāztuvēs, uz dzelzceļa uzbērumiem.

Arī suņmēle pieskaitāma indīgajiem augiem, līdz ar to izmantošana ārstniecībā ir ierobežota. Lapās un saknēs, kas ir auga izmantotās daļas, arī ir alkaloīdi (cinoglosīns, cinogloseīns), glikoalkaloīdi (konsolidīns, heliosupīns), rūgtvielas, kumarīni, miecvielas, lapās ir arī ēteriskā eļļa, holīns, sveķveida vielas, gumijvielas. Sastāvvielu kompleksam ir pretsāpju, pretkrampju, nomierinoša, brūces dziedējoša darbība. Sakņu un/vai lapu novārījumu mazās devās – pa ½ tējkarotei 2 – 3 reizes dienā mēdz lietot pret dažādas izcelsmes sāpēm un krampjiem, taču arī tas neizslēdz toksiskās darbības efektu. Ārīgi novārījuma apliekamos lieto augoņu un apdegumu ārstēšanai, arī kaulu lūzumu dziedināšanai (mazinot sāpes, veicinot kaulu saaugšanu), bet saberzta sakne lietota pret čūsku kodumiem. Svaigu sakņu esenci izmanto homeopātijā.

Bet populārāka suņmēle ir citā jomā – svaigam augam ir nepatīkama smaka, kas atbaida kukaiņus, peļveidīgos grauzējus, kurmjus. Literatūrā pat atrodama informācija, ka grauzēji sakņu tuvumā nobeidzas. Visefektīvāk augs darbojas, kad tam ienākas sēklas. Rudens pusē svaigs augs var noderēt pagraba aizsardzībai pret četrkājainajiem viesiem.