Saules rita gadskārtas, starp tām arī Līgo, tiek saistītas ar nebeidzamo apli, tā relatīvo sākumu un beigām, simboliskajiem materiāliem un gatavošanas tehnikām. Laikā un telpā – vēsturē – ir bezgala daudz šo simbolu un līdz ar to arī materiālu un iespēju, kā vainagus gatavot. Līgo svētkos katra zāļu sieviņa zinās to vienīgo, pareizo un īpašo, bet, manuprāt, katram cilvēkam varētu būt savs vainags un tā darināšanas rituāls ne tikai svētkos.
Man ir bijusi fantastiska iespēja darboties kopā ar Bauskas pils muzeja vēsturniecēm un vairāku interesantu projektu ietvaros pētīt, kā vainagošana caur dzeju, mūziku un gleznām ienāk mūsdienās, vēsturiskais vainaga izskats savijas ar šodien pieejamām tehnoloģijām. Viens no pieņēmumiem par vainaga rašanos (kādu ir ne mazums!), ir par mītisku personāžu matos nejauši iebirušiem zariņiem, kuri laika gaitā izveidojuši oreolu ap galvu, tā nostiprinot ideju par apļa vainaga formu. No mūsdienu viedokļa raugoties, dažkārt ir vienalga, vai tas ir olīvkoku mežs grieķu mītā vai sidraba birzs latviešu tautasdziesmā. Poetus laureatus – lauriem vainagotais orators, līgava vai bērns pļavā – augi kā personas identitātes apliecinājums, saikne ar dabu – šoreiz galvas rotas formā.
Ziedu vainags siešanas tehnikā.
Lai regulētu vainaga diametru, var izmantot lentīti.
Smaržīgu jasmīnu vainags.
Vienkāršākais veids, kā olīvkoku (bērzu, ozolu) savienot aplī, ir izvēlēties pietiekami garus jauna koka dzinumus un tos savīt citu ap citu. Koka kāta elastības spēks tos noturēs apļa formā. Šo varētu nosaukt par vīšanas tehniku, katrs latvietis reiz ir gatavojis vainagu, kurā ziedu kāti tiek savīti cits ap citu vai smilgas sapītas bizē. Grūtāk ir, ja augu kāti ir īsi vai nav pietiekami elastīgi. Senāk tos kopā saturēt palīdzēja kāda aukliņa, bet var izmantot arī smalku stieplīti. Jo zariņi īsāki, jo vairāk aukliņas. Tā pie mums joprojām tiek gatavoti Jāņu ozollapu un ziedu vainagi; to pieņemts saukt par siešanas tehniku. Profesionāļi uzskata, ka siešanas pavedienu labāk nerādīt, ja vien tas nav ar īpašu dekoratīvu nozīmi. Šādā veidā gatavoti vainagi ir bagātīgi, taču apjomīgi un dažkārt smagi.
Stieplīšu pamatnes izgatavošana vainagam karkasa tehnikā.
Vainags vēršanas tehnikā.
Uzveduma dalībnieki - Bakhs un Saderinātais Bauskas pils muzejā.
Dabas bērni, tikko iznākuši no meža grieķu mītā vai latviešu tautasdziesmā.
Ja vēlamies vieglāku vizuālo iespaidu, varam izmantot karkasa tehniku, par pamatu ņemot vairākas savā starpā savītas stieplītes, pie kurām pēc tam piesien vai ar dzīvo augu līmi pielīmē sīkus smalkus zariņus un ziediņus. Jo smagāki augu materiāli, jo stingrāka stieplīte pamatā nepieciešama. Svarīgi, lai stieples gali būtu ielocīti vainaga iekšpusē, izolēti un valkātāju netraumētu.
Viena no vēsturiski senākajām tehnikām ir vēršana. To izmantoja, gatavojot renesanses saderināšanās simbola – neļķu vainagu. Šim nolūkam der gan lielziedu, gan sīkziedu, gan spalvu neļķītes, samtenes, rozītes – jebkurš zieds ar paresninātu kausiņu. Šim kausiņam izdur cauri atbilstoša izmēra stieplīti – jo smagāki materiāli, jo noturīgāka stieple. Stieples abus galus savienojot, izveidojas aplis un ziedi skaisti piekļaujas galvai. Interesanti, ka gleznotāji savos darbos ar šādiem vainagiem galvā iemūžinājuši vīriešus. Kā pierāda Bauskas pils vainagu darbnīcu dalībnieki, mūsdienās tas ir ērts paņēmiens, kā vainadziņu var izgatavot jebkurš – vīrietis, sieviete vai bērns.
Karkasa tehnika vainagam piešķir vieglumu un caurspīdīguma efektu.
Vainagu gatavošanas darbnīca Bauskas pils muzejā.
Ar vainagu galvā gribas izslieties, stāvēt staltāk, justies īpašāk. Arī ikdienā. Pamēģiniet!
Beihmaņu ģimene – Inita un Vilnis savu laimes saliņu ar skaistu dārzu iekā...
#TeIrNauda lauku attīstībai Atspēriens ceļā uz savu sapni – LEADER Arī šo...
Jelgavas novada Elejas pagasta Atvasarās Sanita Indrika ar ģimenes atbalstu...
KAS IETEKMĒ DABAS DAUDZVEIDĪBU Iedomāsimies...