Rokdarbi manā dzīvē bijuši, kopš sevi atceros. Tiem pieder mana sirds un dvēsele.

Biju mājas bērns, tāpēc daudz laika sanāca pavadīt ar vecmammu, tanti un kaimiņiem, un katrā vietā neiztrūkstoši bija rokdarbi. Vecmamma un krustmāte bija šuvējas, tante prata adīt un gatavot skaistus kreppapīra ziedus, kaimiņiene mezgloja pūcītes un puķu podus. Es arī tā gribēju un prasīju, lai iemāca. Sāku ar to, ko drošāk bija ļaut bērnam darīt, – no diedziņiem pinu grāmatzīmes, šuvu podziņas un līmēju ziediņus. Vēlāk tam pievienojās adīšana un šūšana. Kad gāju skolā, mamma strādāja pastā un mums mājās parādījās dažādi rokdarbu žurnāli – Burda, Verena u.c. Starpbrīžos nesu tos mājturības skolotājai un prasīju, lai viņa man parāda un izskaidro, kā izgatavot to, kas man bija iepaticies kādā no žurnāliem. Mājās krājās kaudzēm iesāktu darbu, jo vēlmju bija tik daudz, ka visu nevarēju paspēt uztaisīt. Iemācījos gandrīz visus tajā laikā zināmos rokdarbus – izšuvu, adīju, tamborēju, audu gobelēnus, šuvu un mezgloju, nelaidu garām nevienu iespēju iemācīties arvien kaut ko jaunu. Biju tik uzstājīga, ka reizēm skolotāja izskatījās gluži vai izmisusi.

Beidzot 9. klasi, biju izmācījusies kursos par šuvēju un šuvu drēbes ne tikai sev un draudzenēm, bet arī mammas kolēģēm un kaimiņiem. Arī piegrieztnes zīmēju pati...

Pilnu rakstu lasiet vasaras Dārzs un Drava numurā!