Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Rīdziniecei Emmai Bērziņai 19. oktobrī apritēja 106 gadi – viņa ir arī viena no Latvijas simtgadniekiem veltītās dokumentālās filmas 100 gadi esības vējos, kas tika veidota par godu mūsu valsts simtgadei, varonēm. Vecmāmuļas liela mīlestība visu mūžu ir bijuši ziedi, vēl nesen – vien pirms pāris gadiem viņa pati saviem spēkiem pārstādījusi savā dārziņā pojenes. Un, iedomājieties, 87 gados sirmmāmuļa pat aizceļojusi uz Vīni apraudzīt mazmazbērnus. Emmai ir divi bērni, četri mazbērni, desmit mazmazbērni un divi mazmazmazbērni. Par vecmāmuļas senākām un šodienas gaitām mums stāsta mazmeita Sandra Skuja.

Izauklē visas atvases
„Ome ir vecākais bērns ģimenē. Bija arī astoņus gadus jaunāka māsa, bet par viņu stāsts diezgan bēdīgs – septiņpadsmit gados aizgāja no šīs pasaules. Ome vienmēr bijusi darbīgs un enerģisks cilvēks – bērnībā laukos gājusi ganos, ravējusi, kaplējusi. Tas viņu norūdījis. Ome strādājusi visu mūžu. Pārdzīvojusi Pirmo un Otro pasaules karu,” stāstu par savu mīļo omi sāk Sandra. Otrā pasaules kara laikā tolaik jaunā sieviete ar maziem bērniem – meitu Anitu un dēlu Aivaru – dzīvojusies pa laukiem. Savā darba mūžā strādājusi par grāmatvedi. Kā jau teikts, viņa bijusi simtprocentīga rīdziniece, vecākiem māja atradusies Ropažu ielā, kur viņi no poļiem nopirkuši mazu mājiņu ar saimniecības ēkām. Vēlāk viņai dzīvoklis iedots 3. Juglā, kur viņa nodzīvojusi sava mūža lielāko daļu. Kad sākuši dzimt mazbērni, ome no darba grāmatvedībā aizgājusi un pieskatījusi atvases. Visus savus mazbērnus pa kārtai ir pieskatījusi, jo tajā laikā mammām jau pēc pāris mēnešiem bija jāatgriežas darbā.

„Omammai diemžēl vairs nav ne dēla, ne meitas, ir tikai mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni. Par manu mammu Anitu arī ir interesants stāsts, jo, būdama Bērziņa, viņa apprecējās ar Bērziņu. Mēs ar māsu faktiski visu bērnību nodzīvojām kopā ar omi. Mūsu vecāki dzīvoja 1. Juglā, netālu no omes. Vai, cik labi, ka mazbērnus toreiz varēja atstāt pie omes! Mēs vienmēr bijām pieskatītas un apčubinātas,” turpina mazmeita.

Emma, šķiet, ir arī vecākā Rīgas melnā balzama atbalstītāja. Sandra klāsta, ka omei jau bijis vairāk nekā 80 gadu, un mazmeita pat nezinot, kas viņas omītei licis izdzert pirmo glāzīti, jo sirmmāmuļa visu mūžu bijusi atturībniece. Viena glāze vīna – tas viņai jau bijis daudz. Stipro alkoholu vispār nav lietojusi. „Sāka, kā mēs smejamies, uzreiz ar 45 grādus stipru dzērienu – balzamu. Bet tas viss sākās veselības dēļ. Vienas zāles, otras, trešās…, neatceros, kas ieteica: „Ko tu ar tām zālēm ņemies, paņem mazu špicglāzīti balzama.” Vienā reizē pierunāja omi, un izrādījās, ka balzams palīdzēja asinsritei. Rokas vairs netirpa tik traki un nesāpēja, arī miegs uzlabojās. Kad pie omes tagad braucam ciemos, ik pa laikam aizvedam balzama blašķīti. Tā mēs labsirdīgi apceļam omi, ka viņai uz vecumu „radušās problēmas ar alkoholu”,” pasmej Sandra.

Savulaik izbraukājusi Latviju
Ome sirmā vecumā ir saposusies ceļojumam uz Vīni, tas bijis arī viņas vienīgais ārzemju ceļojums. Tālajā ceļā devušies ar mašīnu – pie stūres bijis Sandras paps Imants. Mamma Anita izdomājusi savā 60 gadu jubilejā doties pie meitas Sandras ģimenes un apskatīt Austrijas pilsētas. Ieminējušies par šo ideju arī 87 gadus vecajai omei, kura teikusi: „Jā! Kāpēc gan ne?” Mazmeitas Sandras ģimeni viņa savulaik vairākkārt pavadījusi lidostā ceļā uz Vīni, kur darbs sauca. Katrreiz teikusi – es jau vairs nesagaidīšu jūs atpakaļ, tāpēc nav laidusi garām iespēju aizbraukusi pašai ciemos un par visu pārliecināties. Sandras vīrs ir diplomāts, līdz ar to ģimene vairākus gadus strādāja ārpus Latvijas. Ģimene bijusi prombūtnē kopā ar bērniem, tāpēc ome sabēdājusies, ka neredzēs mazmazbērnus uzaugam, bet nu jau ir sagaidīti arī mazmazmazbērni. (Mazmazmeitas Sandas puisītim gadiņš nosvinēts.) „Austrijā izbraukājām Grācu, Zalcburgu, izstaigājām kājām krustām šķērsām. Mēs jau bijām noguruši, bet ome teica – vēl kaut kur jāiet, vēl kaut kas ir jāredz,” Austrijas laiku atceras Sandra un turpina: „Ome savā mūžā nav bijusi ne Lietuvā, ne citur. Latviju gan izbraukājusi, jo opim savā laikā bijis mocis ar blakusvāģi. Aizmugurē ome nebija ar mieru sēdēt, bet blakusvāģī patika. Braukāja pie radiem, kamēr opim veselība ļāva. Ome bijusi daudzos kapu svētkos. Manai ģimenei ir lauku māja pie Usmas, kur ome dzīvojusi vairākas pēdējās vasaras. Opis vārdā Alfrēds Oskars bija piecus gadus par omi vecāks, bet jau pirms trīsdesmit gadiem aizgāja,” stāsta mazmeita. Ome diemžēl jau pavadījusi Aizsaulē visus savus tuvākos radus. Viņa dzimtā palikusi visstiprākā un, kā radi smejas, saucama par ciltsmāti.

Aizrauj puzles un krustvārdu mīklas
Emmas hobijs pēdējos piecpadsmit gadus bija likt puzles. Un nevis tās maziņās, bet ar diviem vai trijiem tūkstošiem gabaliņu. Pirmā puzle sākusies ar Vīnes braucienu, jo omei vārda diena ir vasarā. Ko lai dāvina, ja cilvēkam ir 80 gadi? Ne jau kristāla vāzes. „Es pat nezinu, kā man tā doma radās. Mēs paši tad bijām Vīnē, un tur puzles ir ļoti skaistas. Nopirkām vienu riktīgi smuku un aizsūtījām omei. Teicām: kad to puzli saliksi, brauc uz Vīni. Viņa salika un devās ceļojumā uz Vīni. Tas gan toreiz bija domāts kā joks. Nevarējām iedomāties, ka 87 gados ņems, saliks puzli un vēl atbrauks,” brīnās mazmeita. Omei puzles tā iepatikušās, ka teikusi, lai tās dāvina uz visām vārda dienām un jubilejām.” Pēdējos gados, kad aizgājām pie omes ciemos, vienmēr katram bija kāds gabaliņš puzlē jāieliek. Ome teica – tev ir gaišāka acs, paņem, sameklē. Kā ir lasīts zinātniskajā literatūrā, tas esot vislabākais treniņš smadzenēm. Puzles un krustvārdu mīklas. Krustvārdu mīklas bija viņas otra aizraušanās. Nu gan mīklas vairs nerisina, arī puzles neliek, jo ar redzi vairs nav labi. Viņai ir bijušas divas acu operācijas. Pēc tam pat brilles nevajadzēja. Tas bija pirms divpadsmit gadiem,” atklāj mazmeita. Mīklas, kā radinieki smējušies, bijis viņai papildu peļņas avots pie pensijas, jo minēja un sūtīja žurnāliem. Vienreiz balvā ieguvusi 20 eiro, citreiz 10 eiro. Apcēluši – biezā ome pelna naudu ar krustvārda mīklām. Emma arī daudz adījusi. Zeķes noadījusi visiem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. No visādiem dzijas gabaliņiem – garākas, īsākas, slēpošanas zābakiem piemērotas, uzmauceņus u.c., bet tagad neklausa vairs ne rokas, ne acis.

Mīl puķes
„Pirms gada ome vēl bija Ulbrokā pie manas māsas Aigas – tur viņai bija pašai sava puķu dobe. Viņa gāja, ravēja, darbojās tupus, rāpus, reizēm sēdus uz beņķīša ņēmās. Un bija tad tāds smieklīgs stāsts. Omīte noskatījusies un teikusi māsai: „Tur tas lielais pojenes krūms neaug, tur tam nepatīk, jāpārstāda otrā pusē celiņam!” Māsa saka, lai pagaida līdz sestdienai, kad būs brīva diena un vairāk laika... Kamēr māsa pārnāk tās pašas dienas vakarā no darba, 101 gadu spraunā ome jau pojeni pārstādījusi. No jaunajiem nekādas jēgas neesot, neies taču gaidīt līdz sestdienai – ņem un pārstāda pati. Un viņai vajadzēja puķes podiņos dāvināt – tās viņa pārstādīja zemītē vai tāpat aprūpēja savu podiņu dārzu,” mazmeita stāsta vēl par citu omes aizraušanos. Cik Sandra atceras sevi pie omes dzīvojot, bet dzīvojusi jau tur no piecu mēnešu vecuma, viņai mājās vienmēr bijuši divi lieli puķu podi – milzīga alveja un varens mājas svētības krūms. Alveja derējusi pret klepu, brūcēm, to varēja arī matos smērēt – lai labāk aug. No mājas svētības it kā nekāda īpaša skaistuma nav – cietas, tumšas lapas, mazmeita tur nekādu skaistumu neesot saskatījusi, bet omei tā patikusi. „Viņai joprojām pieder liels alvejas pods, un vēl pirms dažiem mēnešiem viņa manai meitai Keitai dzimšanas dienā uzdāvināja daļu savas alvejas – podiņā, pati iestādījusi,” vecmāmuļas darbīgumu slavē Sandra.

Emma ar dēlu Aivaru 1970. gada Jāņos (dēla dzimšanas dienā) Jaunciemā – dēla ģimenes mājās. Tur viņa dzīvo arī pašlaik – pie sava mazdēla Arņa.

Ar mazdēliem izdejojas ballēs
Mazmeita stāsta, kamēr viņas mamma un mammas brālis bijuši dzīvi, ģimenes saieti notikuši Jāņos, jo 23. jūnijā krusttēvam Aivaram bijusi arī dzimšanas diena. Tas noticis Jaunciemā, mājā, kur vecmāmuļa tagad dzīvo pie mazdēla Arņa ģimenes. Visi Jāņos tur tusējuši. Cik Sandra bērnību atceras, Jāņi allaž tikuši svinēti Jaunciemā. Tur krusttēvam ar krustmāti bija privātā māja un tika svinēts uz nebēdu. Kad mazbērni izauguši un aizgājuši savā dzīvē, vairs neiznāca tik bieži sanākt kopā, taču par obligātām tikšanās reizēm kļuvušas omes dzimšanas dienas oktobrī un Ziemassvētki pie omes. Vienu laiku viņa dzīvojusi Juglā, tad Kauguros un Ulbrokā. Tagad pašiem ir drošāk, ja kāds cilvēks viņai ir blakus, ēst arī viņai jāpagatavo. Pašlaik ome ir Jaunciemā pie Sandras brālēna Arņa un Sigitas, kur vienmēr kāds ir mājās.

„Veselība viņai turas kā nu kuro dienu. Pēc 106. dzimšanas dienas bija stress, lai gan šoreiz svinējām tikai savējo lokā. Rudeņos viņa allaž kļūst skumja, jo rudenī viņsaulē aizgāja gan meita, gan dēls – ar divu gadu starpību. Tomēr viņa to visu pārdzīvoja un nesabruka. Ome acīmredzot ir tajā vecumā, kad uz dzīvi un aiziešanu skatās savādāk,” spriež Sandra. Oktobrī lielai daļai Bērziņu dzimtas citam aiz cita ir jubilejas, un tas ir īstais tusiņu laiks. Ome vēl savā 100. jubilejā dejoja valsi ar savu dēlu Aivaru un
mazdēliem Aivi un Arni. Reiz Stopiņu novada pensionāru ballē pats spraunākais pensionārs uzlūdzis sirmo kundzi uz deju un viņa prasījusi: „Cik tad tev gadu, jaunais cilvēk?” „Vai, mammiņ, daudz! – 78.” „Tu tak puika priekš manis!” atsmējusi ome.

Ar sportu ome nav bijusi īpašos draugos. Arī veselīgu ēšanu nekad nav ievērojusi. Un kāda gan veselīga pārtika varēja būt Pirmā pasaules kara gados? Otrā kara laikā? Un vēlāk padomju laikā? Visi ēda to, ko varēja veikalā dabūt. Pensijā esot, pirka to, kas lētāks. Paši audzēja savus kartupeļus, tomātus, gurķus. „No Juglas ome pārcēlās pie meitas Anitas uz laukiem. Mana mamma ar papu arī. Tad bija 5–10 vistiņas, savi kartupeļi, burkāni, gurķi, tomāti. Maizi un desu, protams, pirka veikalā. Par omi runājot, te nebūs tas variants – redz, kā vingroja, redz, kā sportoja! – tāpēc tik ilgu mūžu nodzīvojusi,” klāsta Sandra un piemetina, ka omes mamma aizgājusi 50 gados no vēža, bet Sandra pati savukārt piedzimusi uz omes 50 dzimšanas dienu. Mazmazmazdēls Eliass piedzimis uz omes 105. jubileju. Skaistas likteņa dāvanas dzimšanas dienā!

Emma ar meitu Anitu, ciemojoties pie mazmeitas Sandras Vīnē 1999. gada aprīlī.

Puisītis – dāvana dzimšanas dienā
„Viņai joprojām viss interesē. Kad aizbraucam, viņa pilnībā atdzīvojas. Omē tā kā svecīte iedegas, un viņa saka: „Vai, kā man atkal gribas dzīvot! Gribas redzēt, kā tas bērniņš paaugas. Vecākais mazmazmazbērns Džeims dzīvo Lielbritānijā. Tētis ir ar tumšu ādas krāsu. Mazmazmeita Baiba studiju laikā ar viņu iepazinās un apprecējās. Omei uz 100. jubileju piedzima Džeims,” Sandra skaidro radu līkločus. Neliela epizode no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām... Tas vēl bijis Kauguros. Ome gribējusi balsot. Viņai vajagot uz māju to kasti. Ieradušies pārstāvji no vēlēšanu komisijas, atveduši balsojamo urnu un prasījuši: „Mammīt, jūs vispār zināt, par ko balsot?” Ome šiem: „Es zinu, bet vai jūs zināt, par ko jābalso? Ja visi zinātu tā, kā es zinu, mums valstī jau sen būtu kārtība!”

Vēl 105. jubileju pirms gada atzīmējuši restorānā ar visām dejām. Omītei arī bijis gana dukas iziet uz deju grīdas ar saviem mīļajiem mazdēliem – Aivi un Arni. Tagad viņa jau iekāpusi savas dzīves 107. gadā. Ko Sandra novēl savai mīļajai omei? „To mūžu tik garu, cik ilgi tas sagādā prieku. Redzot, ka viņa priecājas, kad pie viņas atbraucam, arī mums ir prieks.”