Dārzs un Drava / 2023.gads (ZIEMA)

Foto: no Inetas Zaulas personīgā arhīva.

– Bernātos esmu ieprecējusies, bet manas saknes ir Otaņķos. Omei tur bija vecas lauku mājas ar dāzu. Man kā bērnam tas šķita milzīgs – lielas ābeles, jāņogu krūmi, puķes... Ome apsakņoja rožu spraudeņus un stādīja rozes. Atceros – viņai bija brīnišķīgas, smaržīgas rozes ‘Super Star’.

No mazām dienām zināju, ka vēlos savu dārzu. Pabeidzu augstskolu, strādāju pilsētā, tur manam sapnim iespējas bija gauži pieticīgas. Par laimi, izdevās dabūt vietiņu mazdārziņos, audzēju puķes, vēl šo to, bet rožu gan nebija.

Kad vīrs Bernātos no saviem vecvecākiem mantoja māju, pamazām mans sapnis par savu dārzu sāka iegūt reālas aprises. Stādīju, ko vien kur sadabūju, bet rezultāts neveidoja baudāmu kopskatu. Aizraušanās mainījās – ziemcietes, tad dienziedes, tad... Vīram patīk hortenzijas, pārsviedāmies uz tām, joprojām to dārzā ir ļoti daudz. Taču aizvien uzstājīgāk par sevi atgādināja rozes. Atzīšos – īstas saprašanas man tolaik par tām nebija, neatšķīru pat tējhibrīdu no floribunda. Nezināju, kur iegādāties kvalitatīvus eksemplārus. Ja kāds pārdeva rozi, es to arī nopirku.

Rožmīļu grupa sociālajos tīklos

Pirmā vieta, kur jau apzināti pasūtīju noteiktu šķirņu rozes, bija Siguldas stādaudzētava Latroze. Vēlāk uzzināju, ka Tukumā Dailai Trubiņai ir liela stādaudzētava, un pasūtīju stādus tur. Visiem rožu audzētājiem īsts brīnums un dāvana reizē bija liepājnieces Romijas Andersones (arī rožu kolekcionāres un brīnišķīga rožu dārza īpašnieces) izveidotā Facebook grupa Tikai rozes. Pateicoties šai Facebook grupai, esam ar Romiju kļuvušas labas draudzenes. Ar Tikai rozes izveidošanos bija maisam gals vaļā – tur bez skaistu rožu fotoattēliem ir arī izglītojoša grupa, kur aktīvākie dalībnieki ievieto savus pieredzes stāstus, informāciju par rozēm, kā tās pareizi stādīt, kopt, kur pasūtīt, kā apkarot slimības. Manus ierakstus var atrast zem mirkļbirkas #inetasrozes. Es arī aktīvi piedalos diskusijās, ir izveidojusies aktīvāko dalībnieku kopa, ar kādiem grupas dalībniekiem esam sadraudzējušies.

Skribeļlapiņas un grāmatvedība

Visas manas plus, mīnus 220 šķirņu rozes ir gribētas un lolotas, bet, protams, ir tādas, kas vairāk iet pie sirds (kā jau katram rožu audzētājam). Viena no manām mīļākajām rozēm ir ‘Marry Ann’ (Tantau, Vācija 2012), arī mana vienīgā baltā roze ‘Schneewittchen’ (Kordes, Vācija,1958). Ļoti skaista roze oranžsarkanos saulrieta toņos ir ‘Die Welt’ (Kordes, Vācija, 1976). Protams, arī dārza klasika ‘Chippendale’ (Tantau, Vācija, 2006). Manā rožu topā ir arī ilgi ziedošās, izturīgās ‘Leonardo Da Vinci’ (Meilland, Francija, 1993), ‘Hansestadt Rostock’ (Hans Jürgen Evers, Vācija, 2010) un ‘Michel Drucker’ (Bernard Panozzo, Francija, 2006). Visvairāk man patīk visdažādāko nokrāsu dzeltenīgi oranžīgās, persiku un aprikožu krāsas rozes.

Ziema ir laiks, kad es parasti kārtoju savu rožu grāmatvedību. Uz rūtiņu lapas esmu sazīmējusi dobju plānus, jo, kad kaut ko stādu, visu pierakstu. Es, protams, zinu visas savas 200 + rozes, kurā vietā katra aug, bet kad pavasarī stādu jaunās, aizmirstas. Pa ziemu viss tiek izplānots un fiksēts datorā excel tabulās, uzzīmēju arī uz papīra un tad stādu. Tad esmu droša, ka neradīsies juceklis, jo ir rozes, kuras ir vizuāli diezgan līdzīgas.

Es sevi vairāk uzskatu par rožu kolekcionāru, tāpēc dārzā ir gan rozā krāsas rožu dobes, gan mix dobes, kurās aug dažādu krāsu rozes, gan dzelteno rožu dobe un, protams, aprikožu, persiku krāsas daiļavas. Teritorija ap māju ir nepilns hektārs, tajā bez rozēm ir arī daudz kas cits. Rozes izkārtotas pa septiņām dažāda izmēra dobēm tā, lai veidotos skaista ainava. Divas dobes vēl top, viena ir padomā.

Vienīgā būtne, kuras priekšā metos ceļos

Darbs ar rozēm notiek visu sezonu, bet vairāk uz rudens pusi, kad tās jāgatavo ziemas guļai. Jāpabaro, lai labi pārziemotu, jāapgriež, jāpiesedz. Pavasarī jāstāda, jāapgriež, jāmēslo. Pārsvarā ir vajadzīgs slāpekļa mēslojums, protams, arī kālijs un fosfors ir svarīgs. Slāpekļa mēslojums gan lielākā koncentrācijā nekā viss pārējais. Lietoju arī tautā ļoti populāro nezāļu vircu, bet tikai līdz jūlija vidum, jo tā satur ļoti daudz slāpekļa.

Rožu mēslošanai es izmantoju zirgu mēslus, augsnes ielabošanai – jūras mēslus un koku lapas. Lietoju tikai augiem un videi drošus augu aizsardzības līdzekļus. Piemēram, raudzētā nezāļu virca pareizās koncentrācijās noder gan smidzināšanai, gan kā labs mēslojums. Var lietot arī pelnus, bet jāzina, cik daudz un kā. Ķīmiskos līdzekļus bez vajadzības nelietoju. Ar slimībām un kaitēkļiem jātiek galā, cik vien ātri iespējams, kamēr nav apsēduši visu dārzu. Ļoti grūti apkarot rožu rūsu.

Vasarā ir pareizi jāapgriež noziedējušie ziedi, jāgriež līdz pirmajai ārējai pieclapei, lai rozes dzītu jaunus dzinumus un turpinātu ziedēt. Jāierobežo kukaiņi un kaitēkļi. Laputis savairojas noteiktos periodos, it īpaši, kad ir silts un mitrs laiks. Mēdz būt rožu lapu cikādes, kas izsūc augam un lapām sulu, tāpēc ar tām nevajadzētu pielaist pilnu dārzu, citādi rozes nīkuļos. Var iemesties tripši. Rožu vaboles jeb spīdīgās/smirdīgās rožvaboles izēd rožu ziedus. Tās jānolasa – nekā citādi tikt vaļā nav iespējams.

Roze ir puķu karaliene. Pret to jāizturas ar mīlestību, cieņu, rūpēm, pazemību. Kā es saku, vienīgā būtne pasaulē, kuras priekšā es metos ceļos, ir roze. Rožu dārzu vienmēr aprāpošu, citādi to nevar sakopt. Tas ir mīlestības darbs.

Dārzs man ir gan hobijs, gan miera osta. Mobilo telefonu tur lietoju, tikai lai kaut ko nofotografētu. Bernātos pie mūsu mājas atrodas mežs, skan putnu balsis, blakus šalc jūra, zied un smaržo rozes. Tad es sevi pieķeru, ka vairs nedomāju ne par ko, vienkārši daru. Tā ir mana atslēgšanās no algotā darba, kur diena piepildīta daudzām sarunām. Darbu dārzā pat neuztveru kā pienākumu, bet, protams, tas tāds ir – ja ir dārzs, tas ir arī jākopj. Taču man tā nav smaga nasta. Ir reizes, kad neizdodas iziet dārzā, bet sirds asiņo – tur ir nezāles, neapkoptas rozes. Jā, dzīvē ir vēl daudz kas cits bez dārza, bet es cenšos, lai man tur būtu skaisti. Man ir prieks, ka arī citi – mana ģimene, draugi, kaimiņi – par to priecājas.

Ir divas grāmatas, ar kurām esmu uz viena viļņa un no kurām nešķiros, – Karela Čapeka Dārzkopja gads un Laumas Lūses-Kreicbergas dārza terapijas atziņas Atrasti dārzā. Tās varu atšķirt un lasīt jebkurā vietā. Man ļoti patīk atziņa, ka dārzkopim ir melni nagi un zaļa sirds. Diezin, kuru ierauga pirmo? Man pašai arī reizēm kaut kas ienāk prātā, vajadzētu pierakstīt.

Zelta klients melnzemes piegādātājiem

Rozes esmu ieguvusi pa dažādiem ceļiem, arī pasūtījusi kopā ar draudzenēm – gan no vietējiem audzētājiem, gan no ārzemēm – no Polijas, Holandes, Vācijas, Itālijas, Francijas, arī tādas, kas agrāk nebija pieejamas mūsu valstī.

Rozēm ir sava mode. Kad modē nāca japāņu rozes, zināju tikai divas – ‘Daphne’ (‘Porcelaine d’Orient’) (Takunori Kimura, Japāna, 2014) un ‘Sheherazade’ (‘Princesse d’Orient’) (Takunori Kimura, Japāna, 2013), kuras bija nopērkamas arī Latvijā. Itālijā Barni audzētavā parādījās pirmās citas japāņu rozes, kuras oficiāli varēja iegādāties. Es tās pasūtīju, un tas nebija lēts prieks, bet man tos ziedus vajadzēja. Tagad ļoti daudzu šķirņu rozes ir pieejamas Latvijā, tomēr regulāri ielūkojos arī oriģinālo audzētāju mājaslapās. Kad ieraugu ko jaunu, domāju – pasūtīt tūlīt vai pagaidīt, kad būs Latvijā? Parasti sanāk – tūlīt.

Vai tas ir dārgs prieks? – Kā kuro reizi. Maksā ne tikai stāds, bet arī pasūtīšana, atvešana, ir vajadzīgs mēslojums. Bernātos augsne ir ļoti liesa, smilšaina. Ielabošanai vajag neskaitāmas kravas ar melnzemi. Smejos, ka esmu zelta klients melnzemes piegādātājiem.

Bet... nauda vēl nav viss. Es arī aprunājos ar savām rozēm, ne skaļi, bet domās. Kāda jāpaslavē, kāda jāapbrīno vai jāsarāj. Daža paniķojas vai negrib augt.

Ne viss, ko ieraugi, der

Ir, piemēram, tādas franču izcelsmes rozes, kas nav piemērotas mūsu apstākļiem, jo vairāk slimo, ir slikta salcietība. Nevar uzreiz pirkt, visu, kas iepatīkas! Jāņem vērā atbilstība mūsu klimatam. Mani kritēriji rožu izvēlē ir strikti: slimību izturība, salcietība, pārziemošana. Smarža ir bonuss, bet ne primārā izvēlē.

Tad vēl ziedu izmērs. Man nepatīk rozes ar ļoti maziem ziediem vai tā saucamās pliko ziedu rozes, kas ir līdzīgas lauku mežrozītēm. Lielo ziedu rozes galvenokārt ir tējhibrīdrozes, līdzīgas siltumnīcu rozēm ar lieliem ziediem, reizēm smaržo. Tās ir kaprīzas, prasa vairāk rūpju, uz ziemu ir jāpiesedz. Turklāt tējhibrīdrozes ir diezgan garas, nebūs pirmā plāna rozes, tām pārsvarā uz kāta ir viens zieds. Kad izvēlos rozes, raugos, lai zieds maksimāli ilgi turētos.

Katrā rožu dārzā noteikti ir vismaz viena angļu selekcionāra Deivida Ostina (David Austin) klasiskā angļu krūmroze. Man tādas ir vairākas, bet viena no mīļākajām - 'Charlotte' (Austin, 1993) - bagātīgi ziedoša, smaržīgiem, koši dzelteniem ziediem.

Īstie cilvēki un īstā manta

Man ir ļoti liels prieks un gods, ka pazīstu un esam draugi ar rožu audzētājiem no Sēlijas – Ilzi un Pēteri Līčiem, kuriem pieder stādaudzētava Ārītes. Pie Ilzes esmu bijusi meistarklasē potēt rozes, man ir arī pašas uzpotētas rozes. Viņi ir sirsnīgi, pretimnākoši cilvēki. Līči pa visu Latviju veic piegādes apļus, braukā ar savu rožu busiņu, WhatsApp grupā ir izsekošanas ceļš – vienmēr redzi, kur Pēteris atrodas. Reizēm kontaktējamies arī privāti. Lai gan viņi ir ļoti aizņemti, nekad neliedz padomu rožu audzēšanā, atrod laiku arī tāpat parunāties. Vienmēr, kad pavasaros sētā ierodas Ārīšu rožu stādu busiņš, tie ir tādi mazi svētki. Brīnišķīgi rožu audzētāji ir Māra un Jānis Ozoli. Manā dārzā ir ļoti daudz arī viņu rožu. Esmu pirkusi rozes arī no Natālijas Klestrovas Natālijas rozēs.

Es izvēlos zināmas un pārbaudītas lietas. Zinu, kuriem rožu audzētājiem ir labi un kvalitatīvi stādi, kuri ir pretimnākoši un kuriem ir daudz informācijas. Kad Liepājā maija sākumā uz lielo stādu gadatirgus sabrauc Latvijas rožu audzētāji, allaž kaut ko nopērku. Galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte un lai pati pēc tam spētu savas rozes pienācīgi apkopt.

Lai katram sava dzīve

Dārzs ir mana valstība un mana teikšana. Tomēr reizēm lūdzu meitām palīdzēt ar ravēšanu un vīram ierīkot dobes, jo tas ir fiziski ļoti smags darbs, kad atved lielo melnzemes kravu.

Zemīti uzrušina kurmīši. Tiesa, vasarā, kad pļauju zāli un notiek dažāda darbība, kurmju nav, jo viņiem nepatīk, ja tricina zemi. Kurmīši uzrodas pavasaros, kad sākas dārza sezona, un rudeņos pēc tās. Es ar viņiem necīnos un vispār ne ar ko citu arī ne. Katrs dzīvo savu dzīvi – gan tas mazais kurmītis, gan tārpiņš, gan rožu kaitēkļi. Es necīnos, bet ierobežoju.

Rožu mūžizglītība

Mana pirmā akadēmiskā izglītība ir pedagogs, īsi brīdi esmu strādājusi skolā. Pēc tam es nonācu finanšu pasaulē un apguvu grāmatvedību. Ilgu laiku ar dārzkpību nodarbojos tikai hobija līmenī, bet krājās pieredze, arī informācija no interneta, līdz pienāca brīdis, kad es sapratu, ka man ir vajadzīgas dziļākas zināšanas šajā lauciņā. Covid pandēmijas laikā radās izdevība apgūt tālmācībā dārzkopības pamatus. Tie bija kursi pieaugušajiem ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Tur guvu lielāku izpratni par augsnes īpašībām, kaitēkļu un slimību ierobežošanu, augsnes ielabošanu, augu mēslošanu un daudzām citām vērtīgām lietām.

Pēc horoskopa esmu Skorpions. Izveidojies stereotips, ka tie ir traki cilvēki. Gribētos domāt, ka es tāda neesmu, lai gan raksturiņš man, protams, ir. Manas labākās īpašības noteikti ir neatlaidība, mērķtiecība, akurātums. Man piemīt tā dēvētais teicamnieka sindroms.

Floribunroze 'Super Trouper' (Freyer UK, 2008) Viena no spilgtākajām un pamanāmākajām rozēm manā dārzā. Dārza prožektors. Roze ar mirdzošiem koši oranžiem ziediem, zied visu vasaru līdz pirmajām salnām. Ziedi saglabā krāsu jebkuros laika apstākļos. Pumpuri ir gaiši dzelteni, ziedēšanas laikā mainot krāsu uz spilgti oranžu. Pilnīgi noteikti visoranžākā roze no visām oranžajām. Spēcīgs zarots krūms ar tumši zaļām lapām un lielisku izturību pret slimībām. Mana vīra mīļākā roze.

Meitām veltītās rozes

No dienziežu ēras laikiem kādas no tām vēl dārzā man ir palikušas – sastādītas starp rozēm, jo puķu karalienes bez kaimiņiem nav iedomājamas. Starp rozēm skaisti izskatās arī lilijas. Manā dārzā vienmēr – no agra pavasara līdz vēlam rudenim kaut kas zied. Manuprāt, tas ir pareizais dārza koncepts.

Neuzdrošināšos apgalvot, ka esmu pirmā, bet viena no pirmajām noteikti, kas sāka Latvijā audzēt Serbijas rozes (Pheno Geno roses). Šīs rozes ir ļoti izturīgas gan ziemošanas, gan slimību ziņā, kā arī vairums ļoti smaržīgas. Es informāciju pār tām uzgāju internetā. Serbijas rožu stāsts aizsākās 1956. gadā Nīderlandē, kur ģimenes uzņēmums sāka šo rožu selekcionēšanu, audzēšanu, veica zinātnisko izpēti. Interesanti, ka tur strādā tikai sievietes. Viņiem ir vairākas rožu grupas vai sērijas, piemēram, Taste of Love (kulinārijā izmantojamās rozes), Winterjevel kolekcija (īpaši izturīgas rozes), Fragrant Frayla (smaržīgās) u.c. Esmu jau iegādājusies diezgan daudz Serbijas rožu, bet mērķis ir sadabūt visas.

Vēl man ir sapnis reiz nokļūt Anglijā slavenā rožu selekcionāra Deivida Austina (David Austin) rožu valstībā. Pašu Rundāles pils rožu dārzu ik gadu apciemot ir svēta lieta. Varbūt mazāk zināms, bet ļoti brīnišķīgs rožu dārzs ir arī Lietuvā, Palangā, pie Dzintaru muzeja. Man ir tāds kā pienākums regulāri tur aizbraukt un paskatīties.

Man patīk ne tikai rozes izbaudīt un audzēt, bet arī dāvināt. Visur, kur vien dodos ciemos, dāvinu rozes no sava dārza. Arī meitas man vienmēr prasa: „Mammu, uztaisīsi buķeti no savām rozēm?” Es to labprāt daru. Dārza roze vāzē stāv ilgāk nekā veikalā pirktā.

Jaunākajai meitai Santai arī patīk rozes. Šobrīd viņai iestājies kaut kāds augkopības bums – nes mājās puķu podus ar dažādiem augiem. Drīz viņas istaba atgādinās botāniskā dārza tropu māju. Vecākā meita Elizabete mācās Latvijas Kultūras koledžā par horeogrāfu. Viņa dejo jau no piecu gadu vecuma. Man katrai meitai ir sava roze. Nevaru atrast, kur varētu iegādāties, bet ir roze ‘Santa’, ko radījusi latviešu selekcionāre Dzidra Rieksta. Tā kā rozes ‘Santa’ man vēl nav, meita par savu mīļāko rozi sauc brīnišķīgo ‘Garden of Roses’ (Kordes, Vācija, 2007). Elizabetei veltīta viena no senākajām rozēm manā dārzā – vienīgā vīteņroze, kas man ir. Tā ir ‘Dancing Queen’ (Fryer, 2004), radīta tieši meitas dzimšanas gadā. Allaž saku – tā ir manas meitas – dejotājas roze.