Saimnieks LV / 2021.gads (Jūnijs.)

Kuldīgas pievārtē, Rumbas pagastā, bioloģiskajā saimniecībā Kolumbi, kas ir SIA Lāses AM struktūrvienība, saimnieko jauna un uzņēmīga sieviete Dace Meldere ar Napoleona plāniem, kas pastāvīgi tiek īstenoti. Desmit gadu laikā izveidot vienu no labākajiem gaļas liellopu ganāmpulkiem Latvijā – vai tas nav karavadoņa cienīgs veikums?

Taču tas nav vienīgais Daces un viņas dzīvesbiedra Aigara nopelns. Par to, cik viegli vai grūti ir bioloģiski apsaimniekot 500 ha zemju, kuros ganās nu jau piecu šķirņu gaļas liellopi, cik daudz jāinvestē, lai uzturētu tīršķirnes ganāmpulku, uzzinājām sarunā ar šarmanto liellopu saimniecības pavēlnieci Daci.

– Ko audzējat savās bioloģiskajās platībās?
– Apgūstot zemes platības, vispirms izvērtējam augsnes kvalitāti – kas tur augs, kā trūkst. Mums ir viens 50 ha liels lauks, tajā vienā pusē ir māls, citā − kūdrainas augsnes. Tāpēc jādomā, kā to apsaimniekot, lai kaut ko iegūtu. Kuldīgas novadā ir smagas zemes – ir grūti izaudzēt kaut ko labu un daudz.

Laukus mēslojam ar šķidrajiem mēsliem, kas ir mūsu saimniecības zelts. Ja nepieciešams, augsni arī kaļķojam, jo pārāk skābā augsnē zālāji un ganības pēc pāris gadiem sāk nīkuļot un zaudē vērtību.

Pēdējos piecus gadus savos bioloģiskajos laukos arvien vairāk sējam lucernu un kukurūzu – šogad jau iesēti 50 ha katras šīs kultūras. Pārējās platības atvēlētas ganībām un pļavām, kur gadā vidēji trīs pļāvumos iegūst gandrīz 18 t/ha zaļbarības. Gandrīz 100 ha platībā esam iemācījušies izaudzēt ziemas kviešus, kurus izmantojam spēkbarībai un pakaišiem atnešanās novietnē un teļu aizgaldos. Pārsvarā kūtis kaisām ar kūdru, jo tā ir lētāk, turklāt bioloģiskajā saimniekošanā grūti iegādāties bioloģiskos salmus vajadzīgajā daudzumā. Nākamgad plānojam audzēt arī nedaudz vasarāju. Ziemas kviešu ražība ir 4 t/ha, kukurūzas − 30 t/ha. Ir doma kukurūzu apstrādāt ar bioloģiskajiem mēslošanas līdzekļiem, cerot, ka papildus iegūsim vēl 10 t/ha. Kukurūzas skābbarība ir lētākais barības līdzeklis – pašizmaksa ir 10 EUR/t. Pēdējos divos gados skābbarības gatavošanai izmantojam speciāli bioloģiskajām saimniecībām paredzētu ieraugu. Barība labāk saglabājas, nebojājas, un zudumu praktiski nav. Skābbarību liekam tuneļveida maisos, savukārt zālājus tinam ruļļos.

– Kā sākāt veidot savu gaļas liellopu ganāmpulku?
– Vīram saimniecība jau ir vairāk nekā 20 gadus, bet tā nopietnāk gaļas lopu audzēšanai pievērsāmies pirms desmit gadiem, iegādājoties Vācijā 10 grūsnas Šarolē šķirnes teles un bulli, jo pēc veiktās izpētes tieši šie bija tirgū pieprasītākie. Ar to sākās mūsu pirmā pieredze gaļas lopu audzēšanā, kas nebija ne viegla, ne lēta. Govis ganījās pie mājas, kur tās varēju pieskatīt 24/7. Pēc gada sapratām, ka ar 10 govīm bizness nesanāks un ganāmpulks ir jāpalielina, tādēļ Zviedrijā iegādājāmies vēl 34 grūsnas teles un bulli Granītu. Šis vaislinieks ir dēls vienam no Zviedrijas vislabākajiem buļļiem. Tad ar visu lopu saimi arī pārvācāmies uz Kolumbiem, kur pavadījām ar tiem dienu un nakti. Tā bija nenovērtējama pieredze un investīcija attīstībā.

Tad sākām augt un bija jāapgūst Eiropas nauda. Atjaunojām un labiekārtojām veco fermu, lai viss būtu pārskatāms, moderns, būtu mazāk roku darba, uzstādījām kameras. Pirms pāris gadiem uzbūvējām arī jaunu un komfortablu novietni zīdītājgovīm atnešanās laikam. Kūtī ir lielākas iespējas dzimušo teliņu saglabāt, var kontrolēt dzemdības un palīdzēt, tāpēc naudas ieguldījums fermas būvniecībā atmaksājas.

Saimniecībā ir četras lopu novietnes, kurās nodrošinām dzīvniekiem sausus un tīrus apstākļus ziemā un rudenī. Pie kūtīm atrodas pastaigu laukumi, kurus lopi labprāt izmanto. Novietnēs ir izvietotas kameras dzīvnieku novērošanai, īpaši svarīgi tas ir atnešanās laikā.

Patlaban mums ir aptuveni 512 dzīvnieku, kuru skaits visu laiku nedaudz mainās, jo dzimst teļi, savukārt citi tiek realizēti.

Saimniecības pamatganāmpulku veido 200 dažādu šķirņu zīdītājgovis, bet kopumā šogad atnesīsies 260. Vaislas buļļus pērkam izsolēs ārzemēs – tikai izcilus eksemplārus. Saimniecībā ir septiņi vaislas buļļi – no visām šķirnēm, izņemot Wagyu, kurus pavairojam, tikai sēklojot.

Tā kā mums ir tīršķirnes ganāmpulks, lai atbilstu šim statusam, pastāvīgi ir jāievieš jaunais, jāpērk viss labākais un jāiegulda līdzekļi attīstībā.

Angus šķirnes govis.

– Esat viena no nedaudzajām gaļas lopu audzēšanas saimniecībām, kas lopus apsēklo mākslīgi. Pastāstiet savu pieredzi.
– Pēdējos piecos gados ar mākslīgo apsēklošanu nodarbojamies arvien vairāk. Sākām ar 10–15 govīm gadā, pērn 30 %, un tagad jau gandrīz puse ganāmpulka ir mākslīgi apsēklota. Tāpēc mūsu saimniecībā vaislas buļļi nav pārstrādājušies, viņiem ir savs mazais harēms, lai nezaudētu to ģenētisko mantojumu.

Uzsākām mākslīgo apsēklošanu, jo arvien grūtāk bija atrast neradnieciskus izcilus vaisliniekus, tā kā govis bija savestas no daudzām vietām. Savukārt tagad pievienojusies vajadzība radīt jaunas un dažādas ģenētiskās līnijas, kas nepieciešams vaislai. Tas ir svarīgi, lai noturētos tirgū un pircēji arvien atgrieztos pie mums. Piemēram, ir saimnieki, kas vēlas pirkt 10 savstarpēji neradnieciskas telītes, kas turklāt ir apsēklotas ar dažādiem buļļiem. Mēs to varam nodrošināt.

Govis atnesas visu gadu, sekoju līdzi, lai gadā nav vairāk par trim tukšajiem mēnešiem. Viens pēcnācējs vienai govij gadā – perfekta saimniekošana. Jo garāks tukšo dienu skaits, jo neekonomiskāk un neefektīvāk saimniekojat.

Meklēšanos govīm nosakām, vērojot tās kamerās, kā arī analizējot dzīvnieku uzskaites kartītes. Sēkloju otrajā mēnesī pēc atnešanās. Ziemā ir vieglāk noteikt, kura govs meklējas, – kura kūp visvairāk, tā arī meklējas. Govis sēklo veterinārārsts. Apņemšanās ir 1.6 %, kas ir standarts. Telītes arī sēklojam, īpaši piemeklējot buļļus.

Biomateriālu pērkam Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā, kas vienīgā Latvijā spēj izpildīt mūsu saimniecības prasības.

– Ar ko barojat ganāmpulku?
– Barību – gan rupjo, gan spēkbarību – audzējam paši. Pērkam mikroelementus un barības piedevas.

Ganībām ir intensīvie zālāji, barībai – tauriņzieži, stiebrzāles un lucerna. Zāles skābsienu gatavojam ruļļos, kurus no katra pļāvuma iezīmējam savā krāsā. Pirmais zaļā, otrais – baltā, trešais − daudzkrāsains. No katra pļāvuma noņemam barības analīzes, lai iegūtu vidējos radītājus, no kuriem aprēķinām, kā barot mūsu lopus un ko likt barības mikserī. Katrai dzīvnieku grupai ir savs barības maisījums, līdz ar to mums nav barības zudumu un atlikumu. Pa šiem gadiem esam iemācījušies saimniekot izteikti efektīvi.

Spēkbarībai maļam pašaudzētos kviešus un no kaimiņiem iemainītos miežus un auzas, jo tie ilgāk notur enerģiju organismā. Barības mikserī sajaucam skābsienu, kukurūzas skābbarību, sienu un miltu maisījumu, kukurūzu – atkarībā no tā, kurai dzīvnieku grupai, tas paredzēts.

Dzīvniekus grupējam – telēm un atšķirtajiem bullēniem dodam pirmo pļāvumu, kur lielāks proteīna daudzums un nepieciešamās vielas. Barību ar mazāku proteīna daudzumu dodam govīm. Papildus dodam arī sienu, līdzsvarojam barību. Telītes un bullīšus līdz gada vecumam mazliet piebarojam ar miltiem, lai labāk veidojas muskuļu masa.

Barības galdu novietnē papildinām četras reizes dienā – raugāmies, lai visu laiku būtu svaiga barība. Dzīvnieks apēd, cik vajag, jo ir gan siens, gan zaļā barība, gan milti. Vasarā dzīvnieki iet laukā un pārsvarā ēd tikai ganībās izaugušo. Mums ir augstvērtīgas ganības, jo ik trešo ceturto gadu laukus pārsējam. Rudenī lopus piebarojam, lai neklaiņo apkārt.

Nobarojamiem dzīvniekiem ir svarīga enerģija un proteīni barībā, īpaši tiem, kurus audzē ilgāk par diviem gadiem, tiem dodam miltu maisījumu no 3 kg līdz 7 kg dienā, kas veido gaļu ar intramuskulārajiem taukiem (tā dēvēto marmora gaļu) un ir liellopu audzētāju augstākais sasniegums. Taču to nevar iegūt, barojot ar zāli vien, vajadzīgi arī graudaugi un to maisījums. Barojot ar kukurūzas skābbarību, redzu, ka gaļai veidojas marmors. Steikam no pareizi nobarota liellopa cepot izdalās cukuri, gaļa izcili karamelizējas, uzreiz radot garšīgu un ēstgribu rosinošs aromātu. Grilējot jaunlopu, kas nav ēdis šādus graudaugu maisījumus, nebūs šī aromāta. Ja barošanai izmantotu kukurūzas graudus, būtu vēl labāks marmors. Jo vairāk lops staigā, jo vairāk veidojas muskuļu masa, jo mazāk – marmora gaļa, tāpēc lopi, kas paredzēti marmora gaļas ieguvei, vairākus mēnešus tiek turēti ierobežotākā telpā. Jābaro tā, lai intramuskulārie tauki augtu, tā ir vesela zinātne. Zālē audzis steiks – no tā nekas labs nesanāks.

– Cik gaļas liellopu šķirnes pašlaik dzīvo saimniecībā?
– Pašlaik mums ir piecas šķirnes. Izvēli noteica šķirņu popularitāte Latvijā. Dominējošā šķirne ir Šarolē, ar to sākām savu ceļu gaļas liellopu audzēšanā. Šobrīd no visām zīdītājgovīm saimniecībā gandrīz puse ir Šarolē šķirnes.

Vēl mums ir Limuzīni, kas ir otra populārākā šķirne Latvijā, pēc tās ir liels pieprasījums. Abas iepriekš minētās šķirnes audzējam vaislas dzīvnieku ieguvei. Mana mīļākā šķirne ir Simentāļi, jo tiem ir lieliskas mātes īpašības un tie salīdzinoši ātri nobarojas, tāpēc ir piemēroti ātrai gaļas ražošanai. Šīs šķirnes dzīvniekiem dienā ir 2 kg liels dzīvmasas pieaugums, un 16 mēnešos tie jau sasniedz 800 kg dzīvsvara.

Vēl mums saimniecībā dzīvo melnie Angusi, kuriem ir angļu ģenētikas izcelsme, bet iegādājāmies tos Vācijā. Audzējam gaļas un krustojuma dzīvnieku ieguvei. Piektā un interesantākā šķirne ir Wagyu − ekstensīva japāņu gaļas liellopu šķirne, kuru audzējam krustojuma dzīvnieku ieguvei ar Angusiem. Angus šķirnes telītes sēklojam ar Wagyu buļļiem. Rodas Wangus, kurus audzē nobarošanai un augstvērtīgas gaļas ieguvei. Apvienojot Angus ģenētiku ar Wagyu aromātisko un veselīgo gaļu, veidojas izcili garšīgi steiki. Tieši šo šķirņu krustojums tiek atzīts par augstvērtīgāko pasaulē, tāpēc mēs tos audzējam. Wagyu marmora gaļas ieguvei jāaudzē gandrīz četrus gadus, savukārt Wangus jau gatavs ap 26 mēnešiem, mums jau ir divas grupas šī krustojuma dzīvnieku.

Barības dalītājs.

Šarolē šķirnes govis.

– Kā realizējat vaislas dzīvniekus?
– Visi dzīvnieki tiek pārdoti saimniecībām tepat Latvijā, kaut gan ir interese arī no citām Baltijas valstīm. Taču man nav, ko piedāvāt, – nespēju apmierināt vietējo pieprasījumu. Saimnieki no mums pērk tīršķirnes buļļus un teles. Vaislas buļļus izmanto krustojumiem gaļas ražošanai. Viņu vēlme, lai dzīvmasas pieaugums būtu vismaz 1.5 kg dienā, un mēs varam tādus piedāvāt, jo 60 % no dzīvmasas pieauguma nosaka tēva asinība, kuras ietekmi var novērot tikai, kad teļš ir atdalīts no mātes. No 200 dienām līdz gada vecumam vidēji varam izaudzēt Šarolē šķirnes bulli 600 kg dzīvsvarā, pat 630–660 kg. Tas ir izcils rādītājs. Tāpēc vaislas dzīvniekus pārdodu no gada vecuma, kad jau var novērtēt tā potenciālu. Teles reizēm no 200 dienām, jo saimnieki grib iegādāties lētāk. Taču, realizējot tik jaunus dzīvniekus, var gadīties arī kāds brāķis. Mēs vienmēr esam pretimnākoši un atsaucīgi, vienmēr risinām šo problēmu – iedodam atlaidi nākamajam pirkuma vai samainām dzīvnieku. Galvenais, lai pircējs ir apmierināts.

Ja saimnieks pieprasa, samainām arī dusmīgo bulli, jo mēs jau nezinām, kas tur ir noticis. Zemniekiem vienmēr saku – vajag teikt un runāt, jo visu var labot. Labi darbi vairo labo apkārt.

Mūsu dzīvniekiem ir izcila ģenētika, tāpēc esam pārliecināti, ka pārdodam augstas kvalitātes dzīvniekus. Pielāgojamies cilvēku pirktspējai, lai izdevīgāk būtu pirkt pie mums, nevis citā valstī. Vienu gadu vecs vaislas bullis maksā nedaudz virs divi tūkstoši eiro. Telītes atkarībā no vecuma – līdz 1500 EUR.

– Ko darāt ar nobarojamiem dzīvniekiem?
– Mums pašiem ir savs gaļas pārstrādes uzņēmums – no kautuves līdz veikalam. Pilnais ražošanas cikls – no dzīvnieka izaudzēšanas līdz gaļas realizācijai. Tā ir mūsu veiksmes atslēga, kas ļauj droši stāvēt ar abām kājām uz zemes.

Kautuve mums ir viena no modernākajām Latvijā ar mūsdienīgu aprīkojumu un pilnībā integrētu elektronisku uzskaites sistēmu, ar maksimāli īsu un strukturētu ceļu no lopa pieņemšanas brīža līdz uzglabāšanai. Sniedzam arī kautuves pakalpojumus, iepērkot lopus no visas Kurzemes. Kautuvē ir nodalītas bioloģiski un konvenciāli audzēto dzīvnieku apstrādes līnijas. Realizējam svaigu un nogatavinātu liellopa gaļu bez termiskās apstrādes. Liels pieprasījums, īpaši vasaras sezonā ir pēc steika gaļas. Mūsu produkciju var iegādāties Stockman veikalā, kā arī vairākos nelielos veikaliņos un pārdošanas vietā pie ceha.

Lielākā daļa saimniecībā nodarbināto (32) aizņemti gaļas pārstrādē, kur katram ir savs pienākums un solītis. Lauksaimniecībā un lopu audzēšanā strādā pieci cilvēki, jo mums ir moderna un ražīga lauksaimniecības tehnika. Motivējam zinošus un apzinīgus cilvēkus strādāt Kolumbos, jo apzināmies šodienas situāciju ar darbaspēku. Katru gadu pie mums praksē ir arī studenti no LLU, kuriem izrādām visus darba procesus.

– Kas dod lielākos ienākumus – vaislas dzīvnieku vai gaļas realizācija?
– Sākumā lielāki ienākumi bija no vaislas dzīvnieku realizācijas – stabilas cenas un pircēji. Pērn, lopus realizējot gan vaislai, gan gaļai, bija vienāda cena – ap 4 EUR/kg. Šogad pirmo reizi pa visiem gadiem esam arī kaut ko nopelnījuši, pirms tam peļņas lielāko daļu apēda jauno agregātu un tehnikas lielās amortizācijas izmaksas. Mums taču ir jauns komplekss, infrastruktūra, ganībās dzirdnes ar apsildi, visur nodrošināta ūdens padeve u.tml. Daudz investēts dzīvnieku labklājībā un labturībā, lai tie justos labi un laimīgi, būtu produktīvi. Saimniekiem pašiem patīk komforts un gribas, lai arī lopi jūtas komfortabli. Ja saimnieko gudri, visu izrēķina, pārdomā un dara, kā grāmatās ir rakstīts, tad viss izdodas.

Jaunā novietne.

– Ar ko saistāt saimniecības attīstību?
– Nākamajā plānošanas periodā ir iecere mainīt barības sagatavošanas tehnoloģiju, jo beigsies maksājumi par visiem agregātiem. Plānojam gan kukurūzas, gan zāles skābbarību likt tranšejās, iegādāsimies arī visu nepieciešamo aprīkojumu. Uz to mūs pamudināja salīdzinoši augstās skābbarības ruļļa sagatavošanas izmaksas – 18.50 EUR par 750 kg.

Vēl ir iecere uzbūvēt jaunu angāru, kura vienā pusē būtu novietne vaislas dzīvniekiem, bet otrā nobarojamiem.

Jau esam iegādājušies telpas Kuldīgā, kur plānojam organizēt nelielu kulinārijas veikaliņu un cehu. Tur ražosim kotletītes, burgerus un citas sagataves, kas cilvēkiem atvieglotu maltītes pagatavošanu.

Vēl nepiepildītais sapnis ir nodarboties ar embriju transplantāciju; mans veterinārārsts ir piekritis ar to darboties. Tuvākais plāns ir iegādāties iekārtas, lai varētu veikt šo funkciju. Tādā veidā ne tikai tikšu pie jauna ģenētiskā materiāla, bet saimniecībai būs arī jaunas attīstības iespējas un prestižs. Ieceru un attīstības plānu mums ir daudz – ne velti mani nosauca par Kurzemes Napoleonu ar Hitlera plāniem. (Smejas. − A.P.)