Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: publicitātes foto

Laikā, kad rakstu, ziema par sevi vēl neļauj aizmirst – tuvojas maija beigas, bet laiks ir vēss: pūš ziemeļu vējš, līst lietus un neļauj bitēm skriet ārā. It kā gribētu, lai mēs neaizmirstam iepriekšējā rudens mācības. To sūrāko pērienu, ko dabūjām, kad daudziem biškopjiem jau 2024. gada rudenī stropos iestājās klusums. Jā, lai gan aizvadītā ziema bitēm bija labvēlīga, ne visas saimes sagaidīja pavasari. Kā jau tādās reizēs ierasts, naski tiek meklēti iemesli un skaidroti vainīgie... jeb, ko darīt, lai izvairītos no šādām neveiksmēm nākotnē.

Lai gan ziema bitēm ir visbīstamākais laika periods, kad saimes iet bojā bada un slimību dēļ vai arī pamazām izdziest, ja māte veca vai tai beigušies spermas krājumi, taču tikpat vainīgas var būt arī ērces, kas apsēdušas mūsu bišu saimes. Visbiežāk šie abi faktori – nelabvēlīgie klimatiskie apstākļi un varroze – viens otru papildina. 2023/2024. gada ziema un arī tikko aizvadītā klimatisko apstākļu ziņā ziemošanai bija labvēlīga. Agri, jau ziemā (februārī) iestājās silts laiks un barības krājumu saimēm pietika, lai sagaidītu pirmo pavasara ienesumu. Taču siltais laiks un pirmie agrie putekšņi atmodināja bišu instinktus – saimēs sākās peru audzēšana. Ja saimēs parādās peri, arī varrām ir iespēja vairoties. Līdz ar to ērču aktīvās dzīves  periods 2024. gada vasarā bija garāks nekā parasti. Tas ļāva kaitēklim izaudzēt vairāk pēcnācēju, saimēs invāzija skāra vairāk bišu un pavēra lielāku iespēju aplipināt bites ar vīrusiem, kas vasaras otrā pusē izraisīja vīrusu slimības ar jūtamām sekām – daudzos gadījumos saimes nobeidzās jau rudenī. Bija vērojams skats, par ko ik gadu biškopji žēlojas, – strops tukšs, saimē vairs tikai dažas bites un māte, kas galu galā arī ir lemtas bojāejai. Reizēm tas notiek nedaudz vēlāk, kad bites jau noliktas pie miera un biškopis tām vairs nepievērš uzmanību. Tad saimes zudums atklājas tikai pavasarī.

Bieži tā notiek tieši ar stiprajām saimēm, kas iepriekšējā dravošanas sezonā kārtīgi pastrādāja un ievāca daudz medus. Iemesls tas pats – spēcīgā saimē daudz peru. Māte strādā cītīgi, bites tāpat – nodarbinātas ienesuma vākšanā, nedomā par spietošanu un perošanas pārtraukumu. Arī biškopis čakls – saimi kārtīgi paplašina, lai ir, kur likt medu, un bites neaizlej visas šūnas ar nektāru. Tā mātei paliek vieta, kur dēt. Ja ir daudz peru, ērcēm ir, kur vairoties.

Ja situācijā, kad bišu saimēs aktīvās sezonas laikā drastiski pieaudzis ērču skaits, ārstēšanu – ērču iznīcināšanu – atlikt uz pašām vasaras pašām beigām (kā normālā gadā, kad perošana bišu saimēs sākās marta beigās) ir jau par vēlu. Tās savu posta darbu jau ir padarījušas. Un var iznākt tā, ka bišu saimi vairs nevar glābt.

Vainīgo meklējot

Divus iemeslus atradu – laikapstākļus un ērces, jāsameklē vēl kāds vainīgais. Dravā vainīgais, protams, var būt tikai viens – biškopis. Diemžēl, tā arī tas ir. Ko varam pārmest biškopjiem? Biežāk novērotās kļūmes ir nevērīga attieksme pret varrozes ārstēšanu:

1) cerība uz kādu brīnumlīdzekli, kas uzradīsies un visu atrisinās;

2) ārstēšana tikai ķeksīša pēc, neanalizējot aktuālo situāciju;

3) ārstēšana bez stratēģijas.

Ne mazāk bīstama ir paļaušanās uz it kā efektīvajiem ķīmiskajiem preparātiem. Uz šī akmens bieži paklūp arī lielie profesionālie biškopji.

Ķīmiskie preparāti, tā sauktā smagā ķīmija, ir efektīvi kādu laiku. Taču, ja preparātus nemaina (un visbiežāk jau nav, ar ko mainīt), ja ilgāku laiku lieto vienu un to pašu darbīgo vielu, ērces pierod pie indes un preparāts tām vairs nespēj neko nodarīt.  Ērcēm iestājas rezistence pret šo iepriekš tik lielisko to apkarošanas līdzekli. Ar indēm mūsdienu pasaulē vairs neklājas viegli – aizvien jauni un jauni insekticīdi tiek aizliegti un izņemti no apgrozības. Līdz ar to samazinās iespēja mainīt preparātus – izvēlēties vienlīdz iedarbīgas zāles ar dažādu ķīmisko sastāvu, lai neļautu ērcēm izstrādāt rezistenci. Turklāt, ja kādu iepriekš populāru vielu sāk ierobežot vai aizliedz, to veikli darboņi sāk ražot nelegāli. Nelegālai ražotnei samazinās atbildības slieksnis pret patērētāju, līdz ar to pieaug risks, ka nopirktais varrocīds (pretērču preparāts) nebūs iedarbīgs.

No kādreiz efektīvajiem ķīmiskajiem preparātiem, kas joprojām aktīvi tiek lietoti dažādās Eiropas valstīs, var nosaukt tikai divus – flumetrīnu un amitrāzi. Turklāt Latvijā amitrāzes preparāti nemaz nav reģistrēti. Ja arī reģistrētu, lielas cerības tas nevieš – arī pret šo preparātu ērcēm veidojas rezistence. Piemēram, šogad neparasti lielo bišu mirstību ziemošanas laikā ASV zinātnieki skaidro ar iespējamo rezistenci pret amitrāzi.

Pret skābēm rezistence neveidojas

Latvijas Biškopības biedrība mūsu valsts biškopjiem jau daudzu gadu garumā rekomendē ērču apkarošanai izmantot organiskās skābes. Ļoti vienkārši lietojama un efektīva ir skudrskābe. Šis ir ļoti sens līdzeklis, ko mūsu biškopji pret ērcēm lieto jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Cik zināms, tad plašākai auditorijai pirmās ziņas par sekmīgu skudrskābes lietošanu varrozes ārstēšanā sniedza kāds vācu pētnieks APIMONDIA kongresā 1979. gadā Atēnās. Skudrskābe arī sekmīgi tikusi izmantota citas ērču slimības – akarapidozes ārstēšanai laikā no 1950. līdz 1960. gadam Čehoslovākijā. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā skudrskābi pret varrām sāka lietot arī Latvijā. Bišu ārstēšanai sākotnēji izmantoja ļoti augstas koncentrācijas skābi (99,7 %), iztvaikošanu saimē pieļāva ilgu laiku – pat vairāk par trim nedēļām. Iztvaicēšanai paredzētās skābes daudzums bija liels – vairāk par 200 ml. Rezultātā bitēm piemetās caureja, mātes pārstāja dēt. Bieži vien mātes arī gāja bojā. Negatīvā pieredze daudziem biškopjiem radīja vilšanos un noraidošu attieksmi pret skudrskābi. Diemžēl arī toreiz biškopju vidū bija vērojama tā pati nevēlamā tendence, kas mūsdienās, – tā vietā, lai mēģinātu darīt citādi, meklēt ko jaunu, daudzi skudrskābei atmeta ar roku un vairs nekad pie tās neatgriezās.  Tie, kas uzdrošinājās meklēt un pamēģināt jaunus lietošanas paņēmienus, galu galā nonāca pie sekmīgiem rezultātiem un šo skābi izmanto vēl šodien. Galvenais pluss – pie skābēm ērces nepierod. Un otrs – skudrskābe iedarbojas uz ērcēm arī aizvākotos peros.

Ko tad šie biškopji tādu atklāja, ka skābes ārstnieciskā efektivitāte apmierināja un blakus iedarbība netika novērota? Izrādās, jālieto vājākas koncentrācijas (85 %) skābe un mazāk – 30–50 ml. Ja nepieciešams, skābes tvaicēšanu atkārto (pavisam trīs reizes ar nedēļas intervālu). Sen vēsturē aizgājuši tie laiki, kad zāle stropu priekšā no skudrskābes tvaikiem bija nodzeltējusi...

Viens gan palicis nemainīgs – brīdinājums par dravnieka paša drošību. Skudrskābe ir ļoti bīstama kodīga viela, tā viegli izkļūst cauri cilvēka ādai un var radīt dziļas, ilgi nedzīstošas brūces. Ne mazāk bīstami ir skābes tvaiki. Tādēļ biškopim darba laikā obligāti jālieto atbilstoši individuālās aizsardzības līdzekļi. Pie augstas skābes koncentrācijas vai pārāk straujas iztvaikošanas (liels daudzums, brīva iztvaikošana, paaugstināta temperatūra) var apdedzināt bites un arī perus, var krist bišu mātes. Skudrskābi nekad nedod bitēm ar cukursīrupu un neveic bišu apsmidzināšanu. Nav vēlams skudrskābi lietot pie zemām temperatūrām – tad iztvaikošana nenotiek pietiekami ātri un efekts samazinās. Standarta rekomendācija – apstrāde veicama, ja gaisa temperatūra ir 10–25 °C.

Skudrskābe, ērts un praktisks paņēmiens

Skābes tvaicēšanai izmanto dažādas ierīces. Sākot ar pavisam parastiem, ar skābi piesūcinātiem uzsūcoša materiāla gabaliņiem, līdz sarežģītām iekārtām, ar kurām var regulēt iztvaikošanas ātrumu un laiku. Tomēr pilnīgi pietiek ar vienkāršu paņēmienu, kura galvenā sastāvdaļa ir koksnes šķiedru siltumizolācijas klucītis (izmērs 5 x 5 cm), kuru piesūcina ar 30 ml skudrskābes. Klucīti (parasti vairākus, cik jau nu paredzēts sagatavot lietošanai) ieliek atbilstoša izmēra polietilēna maisiņā. Šļircē no skābes pudeles ievelk skudrskābi (aprēķins – 30 ml skābes uz klucīti) un iepilda maisiņā. Maisiņu blīvi noslēdz (zip maisiņš) un ievieto vēl vienā cieši noslēdzamā maisiņā vai kastē. Maisiņu viegli kustinot, panāk, lai skābe maksimāli vienmērīgi iesūcas visos klucīšos (vēlams, lai klucīši maisiņā nebūtu sablīvēti un brīvi kustētos). Un atceramies – drošība, drošība, drošība!

Ar skābi piesūcinātos klucīšus ar pinceti izņem no maisiņa, liek uz kārēm un nosedz, lai skābes tvaiku vienīgais ceļš būtu pa kāru atstarpēm, caur ligzdu, skrejas virzienā. Stāvstropā, ja saimes nosegšanai izmanto polietilēna sedziņu, tad vienkāršākais veids ir skābes klucītim blakus nolikt divas līstes šķērsām kārēm un tad nosegt ar sedziņu un spilvenu. Taču būs labāk, ja no līstēm iepriekš tiks sagatavots rāmis, kam virspusē pieskavota polietilēna plēves sedziņa. Rāmim jābūt tik platam, lai tas brīvi ieskautu skābes klucīti, bet garumā šķērsotu visu ligzdu, līdz malējām kārēm. Virs rāmja liek atpakaļ stropa sedziņu un saimi nosedz ar spilvenu. Skrejai jābūt plaši atvērtai, lai skābes tvaiki varētu brīvi izkļūt no stropa. Apstrādei nav jābūt ilgstošai, labāk to pēc nedēļas atkārtot – noņemt iepriekš uzliktos klucīšus, to vietā nolikt jaunus, piesūcinātus ar skābi.

Ziemeļeiropā topā skābeņskābe un tranu peru griešana

Vispirms par skābeņskābi. Pirmais ieteikums – tā kā šī skābe nespēj piekļūt ērcēm, kas atrodas peros, to vēlams izmantot laikā, kad saimē ir bezperu periods. Vai arī kombinējot ar bezperu atdaleņu veidošanu, apstrādājot spietus vai mākslīgos spietus, māšu maiņas laikā un tamlīdzīgi. Nedaudz diskutabls ir jautājums par skābes izmantošanu atkārtoti īsā laika periodā. Piemēram, trīs reizes ar nedēļas intervālu. Lai aptvertu pilnu viena peru cikla attīstību. Kāpēc nedrīkst? Vairākkārtēja skābes lietošana var kaitēt arī bitēm. Tomēr, ja jāizvēlas no diviem ļaunumiem... Pareizais  ceļš ir katram biškopim savas dravas vajadzībām izstrādāt sev piemērotu ērču iznīcināšanas stratēģiju. Ziemeļvalstu biškopji šādā pasākumu kompleksā iekļauj arī tranu peru izgriešanu pavasarī.

Skābeņskābe ļoti labi noder arī rudens vēlajām apstrādēm, kad saimēs vairs nav peru. Ja vien izdodas šādu stāvokli sagaidīt – siltos rudeņos saimes ilgi turpina perot.

Latvijā bišu saimju apstrādei lieto ķīmiski tīru skābeņskābi, ir arī pieejami gatavi preparāti uz skābeņskābes bāzes. Tīru skābeņskābi lieto vienā no trim veidiem: 1) pilinot; 2) apsmidzinot; 3) sublimējot (Tēzaurs: sublimācija – cietas vielas tieša pāreja gāzveida agregātstāvoklī, apejot šķidro fāzi; viens no iztvaikošanas veidiem).

Visērtākais paņēmiens ir skābescukura šķīduma pilināšana, nedaudz neērtāks un darbietilpīgāks paņēmiens ir šī paša šķīduma smidzināšana. Pirms vairākiem gadiem biškopji ļoti lielas cerības saistīja ar sublimāciju: it kā maz darba, sokas ļoti raiti un nav pārāk jāuzmanās ar devu ievērošanu. Pēdējais gan tāds novērojums no prakses, zinātnisku pamatu šim apgalvojumam nemeklēju.

Nedaudz plašāk par pilināšanu. Šo paņēmienu plaši izmanto rudens vai ziemas apstrādei. Saimē nevajadzētu būt periem, gaisa temperatūrai vēlams būt virs 0 °C (ir arī ieteikums – virs 3–5 °C).

Lai pagatavotu 3,5 % skābeņskābes cukursīrupu pilināšanai, ņem 75 g skābeņskābes dihidrāta, 1 l ūdens, 1 kg cukura. Skābeņskābes kristālus izšķīdina siltā ūdenī un pievieno cukursīrupu. Šķīdumu ievelk šļircē un pilina bišu saimē kāru starpās uz bitēm. Deva – 5 ml sagatavotā šķīduma uz vienu kāru starpu, bet nepārsniedzot 50 ml uz saimi.

Tranu kāres lietošana bišu saimē varru piesaistīšanai jeb tranu peru griešanas paņēmiens ir sena, labi zināma un arī samērā efektīva metode. Visbiežāk dravā to kombinē ar citiem varru ierobežošanas paņēmieniem. Darbietilpīgs, bet, optimizējot savas kustības, var paveikt salīdzinoši ātri.

Metode balstās uz varrērču dzīves cikla īpatnību, lai vairotos izvēlēties tranu perus. Ir pētījumi, kuros pierādīts, ka tranu peros atrod 10–12 reižu vairāk ērču nekā darba bišu peros. Šo metodi ieteicams izmantot biškopības aktīvās sezonas laikā, kad bišu saimēs tiek ienests nektārs un notiek citu bišu produktu ražošana, kuras laikā nedrīkst lietot ķīmiskos preparātus. Tranu peru griešanu izvēlas arī bioloģiskajā biškopībā. Reizēm konsultanti biškopjiem rekomendē arī vienkāršu tranu peru griešanu, bez īpašas tranu kāres lietošanas. Tādu kā metodes slinko variantu, kad, caurskatot saimi, izgriežam tranu perus, ko atrodam pa visu ligzdu. Tas gan nav īsti korekti (darīt jau var), jo tas nevajadzīgi palielina darba apjomu un traucē bišu saimi. Tā nav plānveidīga darbība!

Detalizētu informāciju, kā lietot tranu kāri, atradīsiet LBB informatīvajos izdevumos, žurnālā Biškopis vai LBB lekcijās.

Veido savu stratēģiju

Par atsevišķiem varrozes ārstēšanas paņēmieniem šoreiz daudz negribēju rakstīt, jo mērķis bija pastāstīt, kā biškopjiem rīkoties, lai izvairītos no iepriekšējo divu gadu laikā gūtās negatīvās pieredzes. Kā mēģināt izvairīties no bišu saimju zaudēšanas vietā un laikā, kad, iespējams, varēja no tā izvairīties.

Kad pajautā bojā gājušo saimju aprūpētājam – ko tad darījāt pērn, lai ierobežotu varrozi savā dravā? Atbildes bieži vien ir samērā izvairīgas. – Kaut ko jau lietoju. Liku plāksnītes, kaut ko pilināju u.tml., bet visas atbildes atklāj: dravā kaut kādas manipulācijas ir veiktas, bet tās nav bijušas pietiekami efektīvas.

Ko liksim savas stratēģijas pamatā? Protams, vislabāk ir uzbrukt ērču vājajām  vietām. Ērcēm nepatīk perošanas pārtraukums! Ir novērots, ka pēc ziemošanas bezperu perioda ērcēm paiet laiks, līdz tās pamazām uzņem apgriezienus. Nākamais etaps – pavasarī sākušas vairoties, ērces to dara cītīgi, un lielākā daļa parazītu atrodas bišu un tranu aizvākotajos peros. Tātad, no vienas puses, nesasniedzamas, no otras – ļoti ievainojamas. Griežam tranu perus, atņemam visus perus un veidojam bezperu atdaleņus. Trešā iespēja jūtami kaitēt ērcēm – sezonas vidū, jāatrod tikai brīdis, kad bišu saimē radām bezperu stāvokli. Nedaudz šis paņēmiens sasaucas ar iepriekšējo – ar bezperu atdaleņu veidošanu. Taču te paveras arī citas iespējas. Piemēram, nomainīt saimei māti, ievietot māti izolatorā u.tml.

Kas attiecas uz bezperu stāvokļa radīšanu bišu saimē, es ieteiktu labi apgūt šo stratēģiju. Pagaidām tā lieti noder varrozes invāzijas gadījumā – palīdz ierobežot šos, mums jau labi pazīstamos parazītus. Nākotnē mūs apdraud arī cita ērce – tropērce (Tropilaelaps mercedesae) jeb slimība, ko tā izraisa – tropilelapsoze. Arī šai ērcei perošanas pārtraukums rada zināmas problēmas.

Ērču apkarošanas stratēģijās sava loma ir arī dažādu apstrādes laiku un dažādu paņēmienu kombinēšanai. Apstrādes pavasarī, vasarā un rudenī. Apstrādes pavasarī un vasarā, apstrādes vasarā un rudenī. Protams, šo stratēģiju vajadzētu papildināt arī ar efektivitātes kontroli jeb  pārbaudēm, cik ērču paliek pēc kārtējās apstrādes. Jā gan, šis pēdējais teikums biškopjiem ļoti nepatīk...

Vīrusi un reinvāzija

Diemžēl cilvēka cīņa ar dabu, kā saka, ir vienos vārtos. Mēs nespējam stāties dabas likumu vietā un nodublēt tos sugu aizsargmehānismus, kas darbojušies miljoniem gadu. Ja kāds parazīts pēkšņi ir mainījis savu saimniekorganismu, tad cilvēks nespēj to noregulēt tā, ka parazīts ir paēdis, bet saimnieks dzīvs. Mēs varam tikai uz laiku atvieglot bišu eksistenci, taču, kamēr nebūs izveidojušies dabiskie aizsargmehānismi, mūsu medusbites smagi cietīs no jaunajiem parazītiem. Ja vēlamies konsekventi ievērot dabas likumus, iespējams, daudzām bišu saimēm vēl ir jāaiziet bojā, līdz pamazām izveidosies tās dažas, kuras spēs izturēt ērču uzbrukumus. Un nekādas ārstēšanas, nekādas cilvēka iejaukšanās!

Kāpēc varras ir tik nāvējošas? Tāpēc, ka to kaitīgo ietekmi – bites apvalka bojāšanu, barošanos ar ķermeņa šķidrumu un līdz ar to organisma novājināšanu – papildina vīrusu slimības, kas apdraud bišu veselību. Vīrusi ir kopīgi bitēm un ērcēm. Ērces šos vīrusus pārnēsā, vīrusi pārceļo no ērcēm uz bitēm un atpakaļ, pa to laiku mainoties un uzlabojoties.

Pat teicami ārstētā un konkrētajā brīdī pilnībā atveseļotā bišu saimē vienmēr pastāvēs iespēja iemaldīties kādai nelaimīgai bitei ar ērci uz muguras. Un atkal viss sāksies no gala. Saimē pieaugs ērču daudzums, un bitēm palielināsies risks tikt pie vīrusiem. Tāda ir realitāte – biškopis atslābt nevar ne mirkli.

Nekad nav tik slikti... lai nevarētu kļūt atkal labi

Biškopību ir pārdzīvojusi daudz dažādu likstu, gan jau pārdzīvos arī šo. Ir piedzīvotas akarapidozes epidēmijas, bišu dravas ir iznīkušas no nozematozes, peru puvēm, mazās stropa vabolītes, sākumā daudz cieta arī no varrozes. Taču nu jau protam sadzīvot ar šo nāvējošo ligu. Gan jau arī visi nākotnē iespējamie kaitēkļi tiks atšifrēti. Kamēr vien būs biškopji, būs arī kas palīdz bišu saimēm tikt galā ar visādiem kaitēkļiem!

Pieaugot cilvēku skaitam uz zemeslodes, pieaug arī pieprasījums pēc medus, tātad – arī pēc bitēm un biškopības. Biškopji kāpina medus ražošanas apjomus un pavairo bišu saimes. Pasaulē daudz ko nosaka nauda, iespēja saražot vērtības un nopelnīt. Medus un citi biškopības produkti arī ir vērtības. Un biškopībai ir tā unikālā spēja teju neierobežoti pavairot bišu saimju skaitu. Filozofi ski skatoties uz šo fenomenu, varam teikt, ka bites nav jāārstē – slimo saimju vietā ir jāražo jaunas. Ja ekonomikā rodas pieprasījums, profesionālie biškopji to apmierinās, savairojot bišu saimes un aizvedot tās ganībās uz nektāraugu laukiem. Tik vienkārši. Tikai biškopim ir jāliek lietā savas zināšanas un darbs – un būs labi!