Saimnieks LV / 2023.gads (Maijs)

ZS Drubazas jaunais saimnieks Ģirts Dzērve turpina savu vecāku aizsākto, piešķirot jaunu vērienu un sasaistot iekoptās nozares gluži loģiskā sistēmā, kur viss viens otru papildina. Viens no saimniecības stūrakmeņiem – dabisko pļavu apsaimniekošana, kas ir ilgtermiņa projekts, un tieši tā saimnieks skatās uz savu saimniekošanu. Dabisko zālāju noganīšanai iegādāts Galoveja tīršķirnes ganāmpulks, tūristi tiek cienāti ar mājas vīnu no pašu audzētām vīnogām. Ja tev ir neliela saimniecība, visu laiku jādomā, kā izcelties, saka saimnieks, un plānu viņam tiešām ir daudz!

– Kāds bija tavs ceļš uz lauksaimniecību?
Ģirts Dzērve: – Ar vecākiem un trim vecākajām māsām mēs agrāk dzīvojām Sabilē, un tagadējās mājās bija mūsu lauki, uz kurieni braucām nedēļas nogalēs. No 2000. gada sākām tur dzīvot pastāvīgi. Lauki un lauku darbi man ir bijuši tuvi no bērnības. Sanāca, ka man (gluži kā senos laikos) kā vienīgajam dēlam tēvs atstāja saimniecību. Mums bija noruna, ka es studēšu un pastrādāšu citur, kamēr tēvs Andris vairs negribēs pats saimniekot. Tā arī bija – ieguvu vides zinātņu bakalaura grādu Latvijas Universitātē, pastrādāju algotus amatus, līdz tēvs teica, ka labprāt nodotu saimniekošanas grožus manās rokas. Ap to laiku jau biju sapratis, ka, lai cik čakli strādātu, pie kāda cita bagāts nekļūsi. Atgriezos saimniecībā 2014. gadā.

– Vai tavs tēvs arī bija zemnieks?
– Viņš iesāka kā Breša zemnieks, arī iepriekšējās paaudzes bija saistītas ar zemkopību. Mans vectēvs no mammas Smaidas puses bija strādājis kolhozā par agronomu. 90. gados atguvām dzimtas īpašumus – vecmamma mantoja šo viensētu no radiem, ko tēvs pēc tam izpirka, un sākās atjaunošanas darbi. Mamma bija arī strādājusi kā agronome, tēvs – hidromeliators, tāpēc saimniecībā ir izrakti skaisti dīķi. Kādu laiku vecāki arī audzēja un pārdeva puķes. Tēvs pāris gadus vēl nodarbojās ar graudkopību, bet tad mums kā mazajiem audzētājiem sākās grūtības ar graudu nodošanu, bija jādara kas cits. Toreiz mūsu saimniecība bija līdzīga daudzām citām – mums bija pa kādai govij, cūkai, vistai, mazdārziņš ar kartupeļiem, burkāniem... Pēdējais, ko vairāk stādījām un novācām, bija kāposti skābēšanai, bet atkal sākās problēmas ar pārdošanu.

Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tēvs vairāk pievērsās lauku tūrismam, sākās arī pirmie atbalsta projekti ar pļavu atjaunošanu, apsaimniekošanu. Kādu brīdi pie mums bieži brauca skolēnu grupas, bet tad, šķiet, kaut kas mainījās likumdošanā, un to skaits saruka. Kad 2010. gadā atļāva legāli nodarboties ar mājas vīnu gatavošanu, nolēmām pievērsties šai nozarei. Mammai jau bija pāris gadu pieredze, strādājot Sabiles Vīna kalnā, redzējām, ka vietējais vīns ir diezgan pieprasīts. Ap to laiku tēvs nolēma pilnībā atteikties no lopkopības – mums bija palikušas dažas piena govis, gaļas lopi, kas arī bija iepirkti dabisko pļavu saglabāšanai. Tā piecus sešus gadus lopu mums nebija vispār, raudzējām vīnu un nodarbojāmies ar tūrismu.

– Un tad tu tomēr atgriezies pie govīm!
– Kad lēnām sāku pārņemt saimniecību, turpināju rūpēties par dabiskajām pļavām, jo tas bija vērtīgs ieguldījums. Mums īpašumā ir vairākas nogāzes ar zālājiem, vērtīgām kadiķu audzēm, purviem, kaļķainais zāļu purvs, kas ir rets biotops visā Eiropā. Mēs tās pļāvām ar trimmeri, taču tas prasa ļoti daudz laika un spēka, tāpēc sapratu, ka kaut kas ir jāmaina – jāiegādājas tehnika vai lopi. Vai vispār jāņem ārā nogāžu zālāji no apsaimniekošanas. Taču tad parādījās iespēja iesaistīties Grass Life projektā. Tā tiku pie pirmajām četrām tīršķirnes Galoveja govīm. Ar viņu palīdzību nogāzes apsaimniekoju...

Pilnu rakstu lasiet maija SAIMNIEKS LV numurā!