Dārzs un Drava / 2023.gads (ZIEMA)

Foto: Zane Purne 

Gadiem ritot, esam iepazinuši ne vienu vien eksotisku augu ar vēl eksotiskāku ēdamu augli. Šodien telpaugu kolekcionārus, īpaši kaktusu entuziastus ir grūti pārsteigt ar ko jaunu, vēl neredzētu. Taču atļaušos domāt, ka tikai kāds retais zaļo pirkstiņu kaktusomāns savās mājās audzē pitaijas – tā vienā vārdā sauc triju sugu kaktusus (Hylocereus undatus, H. costaricensis, H. megalanthus), kas nogatavina aromātiskus augļus, ko dēvē par pūķa vai drakona augļiem.

Retāk sastopamas un audzētas ir pitaijas no Stenocerus ģints kaktusiem. Vispazīstamākā un visbiežāk audzētā ir pitaija ar spilgti rozā apvalku (mizu) un baltu mīkstumu (H. undatus), mazāk uzmanības veltīts pitaijai ar koši rozā apvalku un sarkanīgu mīkstumu (H. costaricensis). No pitaijām vissaldākā ir H. megalanthus ar dzeltenu apvalku un baltu mīkstumu. Pārējās pitaijas ir ar maigu, viegli saldu garšu, kas atgādina kivi, meloni. Augļa svars – 150–600 g. Pitaijas mīkstumu ēd kopā ar melnajām, sīkajām sēkliņām, kas ir tajā. Mīkstumu var izēst ar karotīti, sagriezt šķēlēs, ripās, var nomizot kā apelsīnu – iegriežot mizu visā garumā līdz augļa mīkstumam, tad nolobīt.

Pitaijas dzimtene ir karstā Centrālamerika un Dienvidamerika, kā arī Klusā Okeāna piekraste. Tās nosaukums – pitahya – datēts ar 13. gadsimtu. Šie kaktusu (Cactaceae) dzimtas augļi 19. gadsimtā iegaršojās franču priesteriem, kuri tos aizveda uz Indoķīnu. Mūsdienās lielākais pitaiju ražotājs ir Vjetnama, kur plantācijās iegūst vairāk nekā miljonu tonnu augļu gadā. Eiropā visbiežāk ēdam Izraēlā, Taizemē un Kolumbijā audzētās pitaijas, kas ražo visu gadu.

Pitaijas ir kāpelējoši, epifītiski kaktusi ar gaišzaļiem trīsšķautņu stumbriem, pie kuriem attīstās gaisa saknes. Saskaroties ar augsni, tās spēj iesakņoties vai pieķerties pie līdzās augošā auga vai telpā pie balsta. Audzējot telpās, pitaijām obligāti ir vajadzīgs balsts. Apbruņojoties ar pacietību, pēc vairākiem gadiem var tikt pie sava pitaijas koka, ar daudzu iesakņotu un savītu stumbriņu augststumbru.

Pitaijas zied ar dzeltenīgi zaļiem, aromātiskiem, aptuveni 30 cm gariem un 23 cm platiem ziediem, kuri atveras vēlu vakarā un zied līdz rītam, t.i., viens zieds zied aptuveni 12 stundas diennaktī. Lai attīstītos garšīgais auglis, zieds ir jāapputeksnē, plantācijās to dara nakts dzīvnieciņi – kodes, sikspārņi, kā arī cilvēki – savācot putekšņus trauciņā un ar otiņu uznesot tos uz saplaukušiem ziediem.

Tā pitaijas apputeksnē arī Nacionālā botāniskā dārza Oranžērijā, kur bagātīgi saaudzis H. undatus. Siltumnīcas un telpas apstākļos pitaijas zied un ražo tikai vienreiz gadā, jo Latvijā tām nepietiek saules, lai ziedētu nepārtraukti un ražotu visu gadu.

Siltums un daudz saules – tas visvairāk ir nepieciešams pitaijām. Ziemas mēnešos Latvijā audzētās pitaijas labi pakļaujas mākslīgi radītajam miera periodam, kurā augus minimāli laista un nemēslo. NBD Oranžērijas pitaijām ir privilēģija, jo ziemas tumšajā laikā tās papildus saņem mākslīgo apgaismojumu. Telpās audzētās pitaijas bezsaules mēnešos varbūt nedaudz pastīdzēs, bet ziedi noteikti veidosies, lai gan varbūt ne tik daudz kā gribētos.

Parasti pavairo ar sēklām un spraudeņiem. Sēklas izņem no mīkstuma, mazgā, tad uzliek uz mitra papīra un ļauj izžūt, piemēram, diennakti. Pēc tam sēj uz augsnes, uzmanīgi uzsmidzina ūdeni un pārklāj ar vieglu polietilēna plēvi. Novieto siltumā un gaismā. Dīgstspēju nezaudējušas sēklas sadīgst aptuveni 15–30 dienu laikā. Sadīgušos jaunaugus stāda katru savā podā. No sēklas iesēšanas brīža līdz augļiem jāgaida 7 gadi.

Ja pie augļiem vēlas tikt ātrāk, tad jāmeklē pitaiju stumbra spraudeņi. Tie siltumā, gaismā un bagātinātā kūdrā sakņojas bez grūtībām. Ja spraudeņiem ir jau izveidojušās gaisa saknes, tad sakņošanās process notiek daudz ātrāk. Stumbra spraudeņu garums – 12–38 cm. Augsnē spraužamo galu slīpi nogriež, apstrādā ar kādu no fungicīdiem, lai mazinātu dažādu puvju izplatību, un atstāj siltumā 7–10 dienas apžūt. Kad spraudenis apžuvis, tā stādāmo galu iemērc sakņu attīstību veicinošā šķīdumā un iesprauž labi drenētā substrātā, arī bagātinātā kūdrā, kas sajaukta ar rupju granti. Šādi apsakņots stumbra spraudenis, ja griezts no ziedējušu pitaiju stumbra, var uzziedēt pat nākamajā gadā. Lai veidotos augļi, ir vajadzīgi vairāki ziedi, no kuriem savākt putekšņus.

Pitaijas jālaista ļoti apdomīgi, jo šis kaktuss kā jau sukulents necieš ūdens pārbagātību. Pietiks ar mērenu un vienmērīgu ūdens daudzumu, bet miera periodā, kad telpā ir vēss un maz gaismas, tā vajadzēs pavisam maz. No agra pavasara līdz vēlam rudenim pitaijas mēslo ar kaktusiem paredzētiem mēslojumiem, kuros ir samazināta slāpekļa deva. Mēslošanas biežums ir atkarīgs no substrāta sastāva, ja tajā atrodas vairāki komponenti, tad augu mēslo retāk, ja pitaija stādīta tikai kūdrā, tad var mēslot katru nedēļu.

Pitaiju pārstāda tikai tad, kad rodas tāda vajadzība, piemēram, ieplīsis pods, sablīvējusies vai izlietojusies augsne, kā tas parasti notiek ar kūdras substrātu, u.c.

Biezā epiderma pasargā pitaijas no sūcējtipa kaitēkļiem. Tām reti, bet mēdz būt dažāda veida bruņutis, ar kurām cīnīties ir ļoti sarežģīti. Jāseko, lai telpaugiem, kas atrodas pitaijām kaimiņos, nebūtu kaitēkļu, jo tie varētu pārlidot vai pārrāpot uz kaktusiem, kas ir bez kaitēkļiem.