Dārzs un Drava / 2018.gads (Pavasaris.)

Jelgavniekiem Kārlis un Andris Bolmaņi droši vien vairāk asociējas ar teātri – abi brāļi jau sen darbojas Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī, nospēlējuši neskaitāmas lomas, turklāt Andris ir arī šī teātra režisors. Taču pagājušā gada Piena, maizes un medus svētkos Jelgavā abi bija, nevis uz skatuves, bet gan… aiz letes un tirgoja medu. Izrādās, puiši aizrāvušies ar biškopību. Patiesībā biškopis tā pa īstam ir jaunākais no brāļiem – Kārlis, savukārt Andris – lielākais palīgs un finansiālais atbalstītājs.

Latvijas biškopības biedrības konkursā Gada biškopis Kārlis Bolmanis pērn ieguva pirmo vietu nominācijā Jaunais biškopis. Viņa mērķis – kļūt par profesionālu biškopi. Kas viņu mudinājis iet šādu ceļu – par to sarunā ar Kārli, kura īstās mājas nu jau vairākus gadus atrodas Jelgavas novadā. Taču puisis bieži sastopams Jelgavā, kur dzīvo arī viņa mamma un viņas dārzā – vairākas Kārļa bišu saimes. Pārējās ieziemotas citās novietnēs.

– Kā nolēmāt no pilsētnieka kļūt par lauku cilvēku?
– Uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolvēšanu – pirms četriem gadiem – no omes saņēmu dāvinājumā lauku mājas Liepiņas Vilces novadā. Tas ir dzimtas īpašums, uzbūvēts 1937. gadā, un tur aizsākusies visa Bolmaņu dzimta. Man nu ir liels gods šo vietu sakopt un atjaunot. Savam uzņēmumam esmu devis nosaukumu Liepiņmuiža. Līdz īstai muižiņai gan vēl tālu. Esmu tikai nojaucis veco šķūni un uzcēlis jaunu vietā. Tēva būvēto atpūtas mājiņu esmu pārveidojis par dravas māju, kur glabāt visu biškopim nepieciešamo inventāru, savukārt pirtiņa pašlaik pārtop par medus sviešanas un fasēšanas māju.

Gaumīgās etiķetes ar zīmolu Liepiņmuižas medus Kārlim palīdzējusi izveidot mārketinga speciāliste Daiga Bitēna. Viņas zināšanas un prasmes noderējušas, arī izveidojot lapu Liepiņmuiža sociālajā tīklā Facebook.

– Kas jūs pamudināja pievērsties bitēm?
– Pirmo reizi ar biškopību saskāros augstskolas laikā. Es esmu agronoms ar specializāciju dārzkopībā, bet bakalaura darbu izstrādāju par biškopību. Tā arī saslimu ar bitēm.

– Dārzkopība un bites – tas tiešām sader kopā! Kā tas nākas, ka, jelgavnieks būdams, aizgājāt studēt uz agronomiem?
– Godīgi sakot, nejaušības dēļ. Tā kā jau kopš desmitās klases spēlēju teātrī, gribēju studēt kultūras jomā, bet viss iegrozījās citādi. Acīmredzot tā tam vajadzēja notikt. Lauksaimniecības izglītība un lauku īpašums – tas tagad iet roku rokā. Teātris man paliek brīvajam laikam. Vakaros uz mēģinājumiem un izrādēm varu izbraukāt.

Valgundē izvietotie stropi ir mazāka izmēra (tādus vieglāk izvadāt, paskaidro Kārlis). Tas ir Auzukalna stropa modelis.

– Vai kāds no vecākiem, vecvecākiem agrāk laukos ir turējuši bites?
– Manās mājās Vilces pagastā agrāk bijušas bišu novietnes, uz turieni saimes veda ganībās, bet man ar to nebija nekādas saistības. Es esmu sācis pilnīgi no nulles. Pirmos stropus man uzdāvināja mammas kaimiņš. Viņš bija dzirdējis, ka es interesējos par biškopību.

Pats sākums bija grūts. Man nebija nekādu kontaktu ar citiem biškopjiem, neviena praktiskā padomdevēja. Pazinu vienīgi LLU pasniedzēju Martu Liepnieci, kas lasa lekcijas par biškopības tematiku. Iesaistījos kā brīvprātīgais biškopības biedrības pasākumos, pārsvarā vasaras saietos. Un tad jau pamazām ieguvu biškopju vidū jaunus paziņas un draugus, ar kuriem varu sazvanīties un pakonsultēties.

– Cik saimes domājat turēt šajā sezonā?
– Atbalsta programmā mazajām lauku saimniecībām man piešķirti 15 000 EUR, par šo naudu pērku iekārtas, poliuretāna stropus un atdaleņus. Šogad augšu līdz 80 saimēm, bet 2020. gadā, kad projekts beidzas, man jau jābūt 100 saimēm. Pareizāk sakot 101, jo arī balvā saņemtajā stropā dzīvos bites. Pašlaik esmu iegādājies 50.

– Vai esat domājis arī par saražotā medus realizāciju? Kad būs sasniegts plānotais dravas apjoms, pa burciņai vien nespēsiet iztirgot.
– Pagaidām par to vēl daudz neprātoju. Vispirms jāizveido drava. No jaunajām saimēm uzreiz liela atdeve nebūs. Sākumā pietiks ar mazumtirdzniecību. Pirmā tirgošanās Liepiņmuižas medum bija ļoti laba – pagājušā gada Piena, maizes un medus svētkos. Mums ar Andri bija liels pārsteigums, ka pārdevām trīsreiz vairāk nekā bijām cerējuši.

– Andris arī ikdienā palīdz jums saimniekot pie bitēm?
– Viņam patīk ar bitēm darboties, bet hobija līmenī. Man gan gribas viņu pierunāt, lai kādus stropus ņem savā pārziņā, gūst pats savu pieredzi un pats arī reģistrējas kā biškopis. Mēs abi pašlaik mācāmies divgadīgajos biškopības kursos.

– Biškopji dodas pie bērnudārzu audzēkņiem, uz skolām. Stāsta par bitēm, dod izgaršot medu. Vai esat arī ko tādu iecerējis darīt?
– Patērētāji ir jāizglīto, to jau esmu sapratis. Cilvēki maz zina par medu, bitēm un biškopības produktiem. Vislabāk sākt izglītot bērnus. Man tas būs jādara, bet vēl ir jāgatavojas. Es sava medus un Liepiņmuižas popularizēšanai esmu iecerējis iesaistīties arī lauku tūrismā. Tālākas nākotnes plāni saistās arī ar tūristu izmitināšanu. Kad savedīšu kārtībā savu saimniecību, tad varēšu viesus iepazīstināt ar dravniecību, ļoti aktuāla ir apiterapija, ko arī būtu iespējams piedāvāt. Nākotnē es to gribētu attīstīt, bet līdz tam vēl daudz kas ir jāizdara.

– Pašlaik jūs strādājat arī algotu darbu. Biškopība vēl tikai tiek attīstīta un iztiku nenodrošina?
– Jā, vēl gadus divus man noteikti būs vajadzīgs algots darbs. Vislabāk, ja tas ir maiņu darbs ar dežūrām, pēc kurām iegūstu vairākas brīvas dienas. Tajās tad varu savās mājās strādāt. Viss saimniecībā prasa darbu, laiku, ieguldījumus un arī nervus. Ir bijuši brīži, kad rokas nolaižas, bet nākamajā rītā saproti, kāpēc vispār to dari, un turpini vien tālāk.

– Kur atrodas jūsu saimju novietnes?
– Viena dravas novietne ir Valgundē. Turp bites aizvedu pagājušajā rudenī, kad Vilcē jau viss bija beidzis ziedēt. Otra novietne ir Lielplatonē. Vēl stropi ir izvietoti Mērsraga pusē Upesgrīvā. Vedām tā kā uz viršiem, bet nesanāca, kā cerēts. Medus bija, bet to nevarēja īsti saukt par viršu medu. Šogad ceru vest pie viršiem citur – uz Lafloras teritoriju. Neliela novietne ir arī Jelgavā, pie mammas mājām. Trīs stāvstropi un vēl paša taisīti stropi. Man patīk darboties ar koku un nelielus galdniecības darbiņus labprāt pats varu paveikt.

Ļoti daudz Kārlim palīdz brālis Andris, ar kuru viņu saista kopīga interese ne tikai par biškopību, bet arī par teātri.

– Kāpēc neviena saime nav ieziemota pie jūsu lauku mājas?
– Pirmā ziema iesita man pliķi sejā – no 18 ieziemotajām saimēm izdzīvoja tikai četras, jo pārējos stropus sabojāja peles. Biju tos novietojis pie savas mājas Liepiņās, bet, kad apkārtnē nokūla graudus, saradās daudz peļu. Es nebiju ar to rēķinājies. Tagad vairs stropus rudenī un ziemā Liepiņās neturēšu. Vasarā gan daļa saimju būs pie mājas – lai iegūtu liepu medu. Man ap mājām ir liepas, tāpēc jau mājām arī dots tāds nosaukums. Ir doma liepu lokus ap māju vēl paplašināt. Stādi nav tālu jāmeklē – turpat ap māju daudz liepiņu sasējušās.

– Vai, jūsuprāt, biškopībai Latvijā ir perspektīva?
– Pieprasījums pēc medus būs. Gan Latvijā, gan Eiropas Savienības tirgū. Tas ir dabīgs produkts, un domāju, ka interese par medu turpmāk tikai augs. Turklāt Latvijas medus ir spēcīgāks nekā dienvidos ievāktais. Par nozares perspektīvām liecina kaut vai tas, ka ar biškopību arvien vairāk sāk nodarboties jauni ļaudis. Tas redzams arī biškopības kursos.