Dārzs un Drava / 2019.gads (Rudens.)

Efejvīnu (Cissus) nosaukums radies no grieķu vārda – kissos, kas nozīmē – efeja, un līdzības ar mūžīgajiem alpīnistiem vīnogulājiem. Šī auga dabā ir kāpelēt, ložņāt, vīties un rāpot. Augu ģints vārda autors ir botāniķis un sistemātiķis Kārlis Linnejs (Carl Linnaeus).

Pasaulē ir aptuveni 350 efejvīnu sugas, kas pieder vīnkoku (Vitaceae) dzimtai, ar kosmopolītisku raksturu, tomēr lielākā daļa šo augu savvaļā mitinās tropos. 1980. gadā ģints tika revidēta un sadalīta pēc dažādām ziedu detaļām. Kaudiformas (caudiformis) sugas – augi ar iespaidīgi resniem stumbriem – tika pārvietotas uz cifostemmas (Cyphostemma) ģinti. Šāda augu grupēšana, sadalīšana notiek ik pa laikam, kad botānikas zinātnē tiek atrasti jauni risinājumi, bet efejvīnu ģints necietīs, ja būs vairāki sinonīmi.

Cissus discolor

Telpu interjerā savu noskaņu rada tā dēvētie nokarenie telpaugi, kas parasti ir ievietoti iekarināmos podos. Daudz efektīgāk izskatās tie efejvīni, kuriem ir izveidotas speciālas vertikālas konstrukcijas, kas laika gaitā apaug ar dažāda izskata efejvīnu sugu pārstāvjiem. Tādas telpās gan tiek veidotas samērā reti. Daudzmetrīgie efejvīni labi padodas apgriešanai, tāpat kā koku un krūmu izskata telpaugi. Ja platība atļauj, varam telpās audzēt 4–6 m garus efejvīnus, bet ar griešanas palīdzību atstāt, piemēram, tikai metru garus. Griešanas process labvēlīgi ietekmē augus, tie veido daudz dzinumu, sakuplo.

Cissus juttae

Raibais efejvīns
Krāsu ziņā viskošākais ir Javas salas tropu joslas pārstāvis – daudzgadīgais, mūžzaļais raibais efejvīns (C. discolor), kuram iegarenā, nosmaiļotā lapu apakšpuse ir purpura krāsā, bet lapas virspuse ornamentēta – sudrabaina ar bordo krāsu toņiem. Bez lapu spilgtās krāsainības augs vēl izceļas ar tumšsarkaniem stumbriem un tādas pašas krāsas vītēm, ar kurām tas pieķeras pie ceļā sastaptiem šķēršļiem. Ar vītu palīdzību tas spēj nostiprināt savus garos lapotos stumbrus pat pie nedaudz grubuļainas, vertikālas sienas.

Cissus tuberosa

Raibais efejvīns jāaudzē siltā un gaišā telpā, nepakļaujot augu karsējošiem, tiešiem saules stariem. Tam nepatiks arī izteikti sauss gaiss, vajadzīgs mitrs gaiss, ko panāk ar ūdeni pildītiem plaša atvēruma zemiem traukiem, kas tiek izvietoti auga tuvumā. Nav ieteicams dekoratīvās lapas miglot ar ūdeni – ja ūdens pilienā uz lapas trāpa saules stars, tad brūns plankums garantēts. Raibais efejvīns ļoti ātri aug, ja vien telpas gaisa temperatūra ir 18–24 °C. Raibais efejvīns labi jutīsies arī augstākā temperatūrā, bet nīkuļos un slikti augs, ja temperatūra būs aptuveni 15 °C.

Augam substrātu gatavo no vairākiem komponentiem, piemēram, labi satrūdējusi lapu zeme, trūdzeme-komposts, rupja grants, bagātināta kūdra utt. Sagatavotajam substrātam jābūt mitram, viegli skābam līdz neitrālam, irdenam, ar labu ūdens un gaisa caurlaidību.

Raibo efejvīnu pavairo ar stumbra spraudeņiem – viens lapu mezgls (bez lapas) atrodas augsnē, bet otrs lapu mezgls ar lapu – virs tās. Spraudeņi jātur siltumā, gaismā un noteikti zem polietilēna plēves.

Nepieciešams regulāri vēdināt. Spraudeņus var griezt un spraust visu gadu, izņemot ziemas mēnešus, kad ir ļoti maz gaismas. Raibais efejvīns rūpīgi jāsargā no tīklērcēm un pūkainajām bruņutīm, kas, laikus nepamanītas, ātri un neatgriezeniski sabojā skaistās lapas.

Dienvidpola efejvīns
No Jaunzēlandes un Austrālijas mērenās joslas nākušajam mūžzaļajam, daudzgadīgajam Dienvidpola efejvīnam (C. antarctica syn. C. oblonga), kuru vēl sauc par dienvidu un Austrālijas efejvīnu, ir spīdīgi zaļas lapas ar nedaudz robotām malām un viegli krokotām lapu plātnēm. Auga lapas ir cietas, un vijīgie stumbri ir stipri, grūti pārraujami. Savvaļā Dienvidpola efejvīni savijas tik cieši, ka iziet tiem cauri var tikai ar asa naža palīdzību. Pateicoties dienvidpola efejvīna stingrajiem un stiprajiem stumbriem, to var audzēt kā nelielu krūmiņu, ļoti bieži apgriežot, kā bonsai vai kā vairākmetrīgu vīteņaugu. Ar gadiem, Dienvidpola efejvīnam paliekot vecākam, apakšējie stumbri kļūst bezlapaini. Dienvidpola efejvīnu var izmantot ziemasdārza dobēs kā zemsedzēju.

Šim augam jāizvēlas gaišas, siltas telpas, kurās vienmēr ir svaigs gaiss, bet nekādā gadījumā ne caurvējš. Dienvidpola efejvīns necieš sausu gaisu, tā ietekmē brūnē lapu malas, sakalst un nobirst lapas, kalst un neveidojas jaunie dzinumi. Dienvidpola efejvīns labi aug bagātinātā kūdrā, kam nedaudz piemaisīta rupja grants un velēnu zeme.

Augu pavairo ar cera dalīšanu, kā arī ar lapainiem spraudeņiem, kuri pirms spraušanas jāpamērcē sakņu augšanu veicinošās vielās. Dienvidpola efejvīns ir jutīgs pret lieku slapjumu substrātā. Augs jālej, kad augsnes virskārta krietni izžuvusi. Dienvidpola efejvīnu ļoti reti bojā kaitēkļi.

Četršķautņu efejvīns
Tropiskās Āfrikas sukulents – četršķautņu efejvīns (C. quadrangularis) izceļas ar zaļiem izteiktiem četrstūru kantainiem stumbriem, kas klāti ar vaska apsarmi. Cietā, stingrā stumbra garums ir aptuveni 10–15 cm. Stumbriņš pie stumbriņa, un četršķautņu efejvīns izaug vairākus metrus garš. Augam noteikti vajadzīgs balsts. Vietās, kur stumbri savienojas, veidojas nelielas sirdsveida lapiņas, kuras, ja gaismas par maz, nokrīt, un attīstās negaras vītes, ar kurām augs pieķeras balstam. Daudzgadīgs augs, uzzied jūnijā–jūlijā ar sīkiem zaļganiem ziediņiem.

Četršķautņu efejvīnam telpā jāierāda visgaišākā, vissaulainākā vieta. Substrāts jāgatavo līdzīgs kā kaktusiem – pasmagas, nedaudz skābas līdz neitrālas velēnu zemes un rupjas grants maisījums. Četršķautņu efejvīnam patīk viegli mitra līdz sausa augsne, nekādā gadījumā nedrīkst augu pārliet. Tā stumbriņi viegli sakņojas nedaudz mitrā kūdras un rupjas grants maisījumā, gaismā, siltumā, bez seguma. Četršķautņu efejvīns labi jūtas sausā gaisā. Tam nemēdz būt kaitēkļi.

Dažādu valstu zinātniskajos pētījumos no četršķautņu efejvīna ir izstrādātas zāles tauku sadedzināšanai, kuņģa un zarnu slimību ārstēšanai. Kenijas pamatiedzīvotāji četršķautņu efejvīnu izmanto kā tautas līdzekli malārijas ārstēšanai.

Bumbuļu efejvīns
Bumbuļu efejvīns (C. tuberosa), kam ir bezgala daudz sinonīmu – C. tiliaveae, C. brevicaulis utt., nāk no Centrālamerikas klinšu stāvajām nogāzēm 1200–2400 m virs jūras līmeņa. Atrašanās dabā norāda, kādi audzēšanas apstākļi augam nepieciešami. Saulaina un silta vieta, trūdvielām nabadzīga un ūdens caurlaidīga augsne. Bumbuļu efejvīna garie, sulīgie, resnie stumbri telpā var izaugt 5–6 m gari. Pie zilganzaļā stumbra attīstās nelielas lapiņas. Ja stumbru daudz un tie piestiprināti balstam, tad lapu daudzums ir iespaidīgs. Bumbuļu efejvīns ir neticami ātraudzīgs, tas 6–7 mēnešu laikā izaug 3–4 metru garumā. Izcili zarojas pats, nav jāgriež, vienīgi tad, ja kāda vieta uz auga zaudē savu dekoratīvo izskatu.

Bumbuļu efejvīns jāstāda nelielā podā, lai ātrāk iegūtu paresnināto stumbru. Ja bumbuļu efejvīnu audzē lielā podā, tas augs, bagātīgi veidojot stumbrus, lapas, bet slinki veidos paresnināto stumbru. Bumbuļu efejvīns ļoti viegli vairojas ar stumbra spraudeņiem, kurus var spraust dažādos substrātos, turot tos vairāk sausus, gaismā, siltumā un bez seguma. Ziemas periodā, kad nav gaismas, bumbuļu efejvīns nomet lapas un lielu daļu stumbru. Bumbuļu efejvīnam nav iebildumu pret sausu gaisu. Reti, bet mēdz būt pūkainās bruņutis.

Cissus rhombifolia

Jutta efejvīns
Pamatīgi resna stumbra sukulents no Āfrikas ir Jutta efejvīns (C. juttae), kuru tagad sauc par Jutta cifostemmu (Cyphostemma juttae). Daudzgadīgais, mūžzaļais sukulents var izaugt kā koks līdz divu metru augstumam, veidojot daudzus zarus. Visās dzinuma galotnēs attīstās gaiši zaļas, palielas, garenas lapas, kas ziemā miera periodā nokrīt, pavasarī ataug no jauna. Vasaras vidū vai beigās zied ar dzelteniem ziediem, ķekarā uz gara ziedkāta. Jutta efejvīnam jāaug saulainā, siltā vietā, labi drenētā, trūdvielām nabadzīgā augsnē, ar nedaudz mitruma.

Jutta efejvīnu pavairo ar galotņu spraudeņiem, kuri ārkārtīgi rūpīgi jāsargā no lieka mitruma. Pēc ziedēšanas mēdz ienākties sēklas, ar kurām arī var pavairot augu. Jutta efejvīns lielā auguma dēļ jāstāda atsevišķā podā, gan nepārspīlējot ar tā lielumu. Labi aug telpās, kur ir sauss gaiss. Kaitēkļi augu apciemo ļoti reti.

Cissus antartica

Romblapu efejvīns
No Amerikas tropu mežiem nākušais romblapu efejvīns (C. rhombifolia syn. Rhoicissus rhomboidea) ir aptuveni metru garš augs, kuru tautā dēvē par istabas bērzu. Vidēji lielās, spožās lapas ir trīsdaļīgas, ar zobainām malām. Romblapu efejvīna šķirnei ‘Ellen Danica’ raksturīgas vēl vairāk izteikti zobainas lapu malas. Romblapu efejvīns labi zarojas bez griešanas palīdzības un 3–4 gadu laikā izveidojas par pamatīgi kuplu nokarenu augu, kas īpaši skaisti izskatās podātraukā uz garas kājas. Var ļaut romblapu efejvīna zariem kāpt uz augšu, piestiprinot tos pie balsta, tādējādi izveidojot lapotu sienu.

Romblapu efejvīns neaugs ēnainā vietā, tam vajadzīga ļoti gaiša, no tiešajiem saules stariem aizsargāta vieta. Augu stāda trūdvielām bagātā substrātā, ar izcilu ūdens un gaisa caurlaidību. Romblapu efejvīns labi aug viegli skābā līdz neitrālā augsnē. Smalkā, bagātīgā sakņu sistēma necieš lieku ūdeni, nekādā gadījumā saknes nedrīkst ilgstoši mirkt ūdenī, kas sakrājies paliktnī.

Romblapu efejvīnu pavairo ar lapainiem galotņu spraudeņiem, ko sakņo kūdras un perlīta maisījumā, zem seguma, gaismā un siltumā. Podā stāda vairākus apsakņotos spraudeņus, tādējādi ātrāk iegūstot kuplu augu. Romblapu efejvīns slikti jutīsies sausā gaisā, tas jāmitrina. Augu mēdz bojāt tīklērces, tas parasti notiek, ja telpā pastāvīgi ir sauss gaiss.

Cissus 'Ellen Danica'

Jāuzmanās nepārmēslot
Visus efejvīnus mēslo ar kompleksajiem šķidrajiem un cietajiem mēslojumiem, atšķirība – sukulentajiem efejvīniem pietiks ar vienu reizi mēnesī, pārējiem – reizi divās nedēļās. Augus nevajag pārmēslot, jo tiem jāsaglabā dabas dotais izskats. Liekas mēslojuma devas var neļaut uzziedēt, var plīst stumbri, veidoties gigantiskas lapas, zust dabiskais krāsojums utt.