Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs

2025. gads mums atnesis krīzi biškopībā – vismaz tā to uztver vairums medus ēdāju, kas seko līdzi notiekošajam Latvijas mediju telpā. Latvijas Biškopības biedrības paziņojumi medijos par veikalos konstatētu viltotu medu, Zemkopības ministrijas reakcija uz šo, Pārtikas un veterinārā dienesta pieslēgšanās problēmas risināšanā un tam sekojošā mediju neatslābstošā uzmanība, nu jau var teikt, trīs mēnešu garumā liek domāt, ka šoreiz tiešām esam saskārušies ar kaut ko nopietnu. Kad vēl tik ilgi kāda problēma ir spējusi noturēt mediju uzmanību?

Medus cilvēku vēderos un prātos

Šis saldais un garšīgais pārtikas produkts ir ar senu, garu un tradīcijām bagātu ēšanas un dzeršanas vēsturi. Tas vienmēr ir bijis ne tikai iecienīts pārtikas produkts, bet arī populārs tautas medicīnas līdzeklis, kas cilvēcei palīdzējis tikt galā ar dažādām slimībām. Visbiežāk jeb tradicionāli – ar tām, kas tiek sauktas par saaukstēšanās slimībām. Par to liecina arī aptauju dati. 2022. gada SKDS, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra aptaujā, ko pasūtīja Biškopības biedrība, 77 % aptaujāto norādīja, ka medus tiek lietots galvenokārt slimību laikā, lai ātrāk atveseļotos. Taču, par vēsturi runājot un kā medus ir iespiedies rietumu pasaules cilvēku kolektīvajā atmiņā, medus ir bijis ne tikai ēdiens, bet arī izmantots dzērienos; medalus brūvēšana senā pagātnē bija tikpat svarīga, cik vīna darīšana. Tas bija veids, kā dzērienu saglabāt ilgstoši svaigu – sarūdzis tas nebojājās.

Medus pēc savas būtības jeb ķīmiskā sastāva ir ar ogļhidrātiem bagāts produkts, vienkāršā valodā izsakoties – tā galvenās sastāvdaļas ir dažādi cukuri. Taču medus cukuriem nav nekāda sakara ar to, ko mēs pārtikā saucam par cukuru un ar kura lietošanu nevajadzētu aizrauties. Medus cukuri nenāk no cukurbietēm vai cukurniedrēm, kas ir tradicionāla pārtikas cukura izejviela. Bites ziedos sameklē nektāru un, pārnesušas stropā, to nogatavina: koncentrē (iztvaicē daļu ūdens), pievieno savus fermentus, kas nektārā atrodamos cukurus sašķeļ un padara dzīvu būtņu vielmaiņai (bišu vai cilvēka) uzņemamākus. Tā veidojas medus. Līdz ar to var droši apgalvot, ka medus cukuri ir labāki par parasto cukuru un medus ideāli der tā aizvietošanai. Lietosim medu visur tur, kur to varam lietot parastā cukura vietā. Vislabāk jau ikdienā – pie dzērieniem – tējas vai kafi jas. Jo, ja nekas cits jūs nespēj pārliecināt, tad atgriezīsimies pie iepriekš minētā – tēju ar medu lietojam, kad esam saaukstējušies, tad kāpēc šo lielisko dzērienu nelietot, arī veselam esot. Medū, atšķirībā no cukura, ir vēl arī daudz citu vērtīgu vielu (gan nelielā koncentrācijā, bet tomēr).

Medus galvenās sastāvdaļas ir dažādi ogļhidrāti: galvenie no tiem ir glikoze, fruktoze, krietni mazāk medū atrodama saharoze un citi disaharīdi. Vēl medus satur arī citas vērtīgas vielas nelielā daudzumā, piemēram, enzīmus: invertāzi, amilāzes, glikozes oksidāzi, katalāzi, lipāzi u.c. Medus sastāvā atrodamas arī organiskās skābes: glikonskābe, ābolskābe, vīnskābe, citronskābe u.c., kā arī vitamīni – B1 B2, B6, PP, C u.c, mikro- un makroelementi – kālijs, kalcijs, nātrijs, magnijs, dzelzs u.c.

Bez ziedu medus ir arī tā sauktais lapu medus – medus, ko bites gatavo no dažādu kukaiņu saldajiem izdalījumiem, ko tās atrod uz lapu koku lapām. Šie kukaiņi parazitē uz liepu, bērzu, ozolu un citu koku lapām, sūc no lapām sulu un, kā par brīnumu, savai barībai neizmanto šajā sulā esošos cukurus. Tie kā atkritumviela tiek izgrūsti no kukaiņa organisma. Medus, ko bites gatavo no šiem saldajiem izdalījumiem, arī ir vērtīgs, jo satur vairāk minerālvielu nekā ziedu medus. (Bitēm šis medus ir kaitīgs ziemošanas laikā, jo satur to organismam nesagremojamas vielas.)

Daļa sabiedrības gan to neapzinās, daļa tam nepievērš uzmanību, jo tas netiek tā reklamēts kā vairums citu līdzīgu produktu. Nedaudz traucē arī tas, ka medus tradicionāli ir tautas medicīnas sastāvdaļa un netiek turēts pieliekamajā plauktiņa tuvākajā galā vai pat virtuvē uz ēdamgalda vienmēr pa ķērienam, bet nobāzts kaut kur dziļumā.

Medus ir labs dzērienu saldināšanai (arī kafijai), to var lietot ievārījuma vietā ar pankūkām un līdzīgiem ēdieniem, izmantot marinādēs un vēl daudz dažādās receptēs.

Galvenās medus sastāvdaļas un to procentuālā attiecība ziedu medū un lapu medū.

Medus patēriņš un tā vilinājums

Ir kāda ļoti interesanta likumsakarība – medus patēriņš sabiedrībā pieaug līdz ar tās labklājības pieaugumu. Medus ir kā dzīves līmeņa barometrs – jo bagātāka valsts, jo vairāk medus tā patērē medu. Protams, daļēji tas izskaidrojams ar medus cenu un ar to, ka medus cilvēku prātos nav gluži tā pirmā – nepieciešamības prece. Taču, sabiedrības turīgumam pieaugot, cilvēki sāk domāt par kvalitatīvas pārtikas iegādi un pievērš uzmanību bioloģiski ražotai pārtikai. Medus jau pēc savas būtības ir šāds dabīgs produkts. Turklāt apzinīgs medus pircējs medu pērk no zināma biškopja, jo tā ir papildu garanstija tam, ka produts ir kvalitatīvs.

Statistika izmanto tādu terminu kā patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā. Nabadzīgās, tā sauktajās jaunattīstības valstīs medus patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā ir ap 300 g un mazāks. Patēriņš no kādiem 500–700 g ir tādās valstīs kā Latvija, bet pasaules bagātajās valstīs medus patēriņš jau tuvojas vienam kilogramam uz iedzīvotāju.

Daudz labi situētu iedzīvotāju ar lielu apetīti uz medu – ideāls tirgus laukums  mazāk bagātu valstu biškopjiem, kur pelnīt tik ļoti kāroto bagāto valstu valūtu. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados lieli medus eksportētāji uz ASV un bagātajām Eiropas valstīm bija Meksika un Latīņamerikas valstis. Deviņdesmit gadu sākumā Āzijas tīģeris Ķīna gatavojās savam lēcienam, savam ekonomiskajam izrāvienam un medus tika iekļauts to produktu sarakstā, ko var veiksmīgi eksportēt uz ASV un citām attīstītajām valstīm. Tad arī tika iesēta tā problēmu sēkla, kas šobrīd ir izdīgusi un augot izvērtusies lielā problēmā – globālajos medus viltojumos. 

Medus ražošanas Ķīnas Tautas Republikā laika posmā no 1961. līdz 2022. gadam. Kā var būt, ka nepilnas desmitgades laikā medus ražošana dubultota, bet 30 gadu laikā četrkāršota?! Tiešām apbrīnojams lēciens! (Avots: Airborne Honey Ltd.)

Medus ražošana Ķīnas Tautas Republikā laika posmā no 2011. līdz 2021. gadam. (Avots: Eiropas Komisijas Medus tirgus prezentācija, 2024. gada rudens u.c.)

Medus viltošanas paņēmieni un ko varam likt pretī

Kad mēs augām jeb, precīzāk, mācījāmies un kļuvām par biškopjiem (20. gs. sešdesmitie, septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi), tad vienīgais medus viltošanas paņēmiens bija barot bitēm cukuru. Apstākļos, kad medus ir krietni dārgāks par cukuru, tas var būt izdevīgi. Taču iegūtais medus nav diez ko garšīgs. Arī sīrupa gatavošana un izēdināšana bitēm ir darbs. Tad jau labāk papūlēties nedaudz vairāk un saražot īstu, gardu medu! Tā vismaz domājām mēs toreiz.

Iespējams, ka pirmajos gados, kad Ķīna uzsāka medus ražošanas un eksporta bumu, ķīniešu biškopji tiešām ražoja dabisku medu. Iespējams, tika izmantotas valsts rīcībā esošās ekonomiskās sviras, vismaz par to varēja lasīt Amerikas biškopju žurnālos. Proti, valsts drukāja savu vietējo valūtu un maksāja labu cenu biškopjiem, jo pēc tam šo medu varēja izdevīgi pārdot ASV un nopelnīt tik vērtīgos dolārus. Šādā  veidā medus ražošana zaudē reālo pašizmaksu, un eksportā produkts nonāk par cenu, kas ir atrauta no reālās, parasti – par ļoti zemu cenu. Nebrīnīšos, ka šī metode Ķīnas medus ražošanā joprojām ir aktuāla. Kad bizness attīstījās, gribējās nopelnīt vēl vairāk. Kā jau tas bieži notiek, sākās arī blēdīšanās, un soli pa solim pēdējo 30 gadu laikā esam nonākuši līdz rafi nētām medus viltošanas metodēm, kuras uzķert (pierādīt) ir ļoti grūti.

Tas, ka ķīnieši medu vilto, iespējams, nav pat jāpierāda laboratoriski – pirms pāris gadiem ES eksperti atzina, ka pa tik zemu cenu, kā Eiropas tirgū piedāvā ķīnieši, ar bitēm saražot nav iespējams.

Kas mums ir zināms par to? Piemēram, ļoti smalks medus viltošanas paņēmiens, ko varētu nosaukt par mākslīgo biti. Bišu saime šī medus ražošanā ir iesaistīta tikai daļēji – bites aizlido pēc nektāra un atnes to mājās, stropā. Spēcīga ienesuma apstākļos, kad kāres burtiski pielietas ar svaigo nektāru, tās saimei atņem un šķidro negatavo medu izsviež no kārēm. Atņemt un izsviest – tā dara biškopji visā pasaulē, tikai parasti medu izsviež tad, kad tas ir pilnībā nogatavināts un aizvākots šūnās. Ķīnieši, kā jau rakstīju, izsviež praktiski vēl nektāru – nenogatavinātu medu un mitrumu no tā izvilina ārā speciālās iekārtās.

Kā izpaužas mākslīgās bites netaisnīgums, negodīgums pret Latvijas biškopi? Ķīnietis latvietim ir priekšā divus soļus – pirmais, atņemot jēlā medus kāres, vietā var dot jaunas tukšas šūnas un bitēm atbrīvot vietu, kur likt nākamo nektāra porciju, – skrieniet tik! Un otrais solis – daļa stropa bišu vairs nav nodarbinātas ar nektāra nogatavināšanu – var skriet ārā un palīdzēt ienesuma vācējām. Ieguvums dubultā!

Jā, paņēmiens ir negodīgs, it īpaši pret to valstu biškopjiem, uz kurām šāds medus tiek eksportēts. Pret medus patērētāju pārkāpumu varētu defi nēt kā zināmā mērā nekaitīgu – izcelsme taču no ziediem. Vienīgi tas būtu jāsauc nevis par medu, bet medus izstrādājumu vai jēlmedu. Ķīmija tur nav lietota, izcelsme no ziedu nektāra, nekākaitīga! Diemžēl tā ir vēl viena melnā blakus nianse – arī mākslīgais medus nebojājas, ar to saindēties nav iespējams... Pat no cukura gatavotais. Samērā droša šmaukšanās.

Taču laikam jau ķīnieši parēķināja un saprata, ka arī tas ir darbs – medus korpusu staipīšana. Un vispār – darbs ar bitēm ir smags. Labāk no tā izvairīties, cik vien iespējams, un medus ražošanu no pļavām un mežiem pārvietot uz telpām. Sākās medus pastiepšana garāka – atšķaidīšana ar cukursīrupu. Pārtikā plaši izmantotie invertētā cukura sīrupi noderēja arī šeit, bija jāpiemeklē tikai vispiemērotākais vai tāds jāpasūta invertsīrupu ražotājam. Taču ar šo blēdību jau varēja cīnīties. Pārtikas laboratorijās meklēja enzīmus, kas neraksturīgi medum, bet raksturīgi attiecīgajiem invertsīrupiem (enzīmi, ko izmanto saharozes šķelšanai). 

Šī metode nekalpoja ilgu laiku (divtūkstošo gadu otrās desmitgades sākumā), līdz industriālie medus ražotāji saprata, kas par lietu, un uzlaboja savu sniegumu.

Divtūkstošpadsmito gadu nogalē laboratorijas Eiropā praktiski vairs nemeklēja nepareizos enzīmus, laikam jau nebija jēgas. Nācās meklēt jaunus paņēmienus viltojumu atmaskošanai. Un radās – tika izstrādāta metodika ar magnētiskās rezonanses palīdzību (gluži kā medicīnā) noķert medū neraksturīgus cukurus. Sašķeļot saliktos cukurus, lai tie izskatītos pēc medus cukuriem, mākslīgajā medū parādās arī medum neraksturīgi ogļhidrāti. Magnētiskās rezonanses analīzē tos iespējams konstatēt un blēžus atmaskot.

Diemžēl šī metode nebija efektīva ilgi – pēc gadiem pieciem jau internetā varēja atrast firmas, kas piedāvā uzpircējiem medu, kas garantēti izturēs magnētiskās rezonanses testus!

Līdz vispēdīgi, 2024. gada un arī šā gada lielā cerība ir jaunā analīze – medus DNS noteikšana. Respektīvi – nosaka DNS visiem dzīvajiem organismiem, kuru daļiņas piejaukušās medum. Pirmkārt, jau putekšņiem un bišu slimību izraisītājiem – kāda spora vai baktērija, arī pašu bišu vai viņu kaitēkļu ķermeņa daļas. Biškopji jau cenšas izvairīties no dažādu svešķermeņu nokļūšanas medū, taču medus kāstuvēm caurumi ir relatīvi lieli, kaut kas arī izskrien cauri. Kā blēdīgais biškopis paskaidros, kāpēc viņa medū nav neviena bites DNS? Kā var būt dravā no bitēm iegūts medus, kur nav piemaisījies kaut mazmazītiņš bites matiņš? Mums tuvākie metodes izstrādātāji – igauņu laboratorija Celvia CC AS no Tartu – pagaidām neatklāj, ko īsti viņi nosaka un ko salīdzina. Skaidrs ir tikai viens – meklē jau minēto organismu DNS.

Kāpēc krīze pienāca tagad

Tāpēc, ka Eiropas Savienības medus tirgū pēdējo piecu gadu laikā sāk izpausties negatīvais šķēru mehānisms – tirgū ieplūst lēts, nekvalitatīvs medus no tā sauktajām trešajām valstīm, un tajā pašā laikā pieaug pašu ES valstu biškopju ražotspēja, jo kopš 1997. gada ES ir apzināti atbalstījusi savu valstu biškopjus. Un nu šī nozares stimulēšana nes savus augļus. Šis atbalsts gan bija nedaudz citāds, kā esam pieraduši redzēt citās lauksaimniecības nozarēs, biškopjiem netika tieši maksāta nauda (izņemot bioloģisko biškopību un nedaudz vietējās subsīdijas lielajiem biškopjiem), bet dāsni tika atbalstīta biškopju apmācība, dažādi pētījumi, analīzes un tehniskā palīdzība. Biškopjiem bija pieejami arī kopējā lauksaimniecībā pieejamie atbalsti mazajiem uzņēmējiem un uzņēmējdarbības uzsākšanai. Pēc 20 gadu cītīgas stimulēšanas un atbalstīšanas beidzot ir redzami rezultāti – Eiropas Savienībā ir pieaudzis biškopju skaits un saražotā medus apjoms. Ja agrāk ES statistikā uzrādījās, ka Eiropas biškopji saražo tikai 60 % no patēriņam nepieciešamā medus un pārējie 40 % ir jāieved no savienības ārpuses, tad tagad jau paši spējam saražot teju visu nodomāto medu un sakarā ar importa apjoma nemazināšanos veidojas medus pārpalikums. Tā kā viltotais ievestais medus ir lētāks, Eiropas biškopji asi izjūt krīzi – vietējo medu kļūst neiespējami pārdot vai tas jāpārdod par cenu, kas ir zem pašizmaksas.

Diemžēl Eiropas Savienības ierēdņi reaģē lēni – kamēr sapratīs, cik daudz paši varam saražot, kamēr izdomās iemeslus, kā samazināt importu, var gadīties, ka ražojošie biškopji jau būs iznīkuši.

Medus burciņa no veikala plaukta. Traukā iepildīts liepu medus, kas ir labi pazīstama, garšīga medus šķirne. Liepas aug daudzviet pasaulē, arī Āzijā. Kāpēc gan liepu medum no Āzijas būtu jāpiejauc liepu medus no ES? Jeb otrādi. Jeb tas nav liepu medus, kas no Āzijas, liepas ir tikai no Eiropas? Taču no tālām zemēm atvestais cukuriņš kaut kā uzlabo medus garšu. Uzmini nu, ko viņi tur tirgo...

Cik slikti ir slikti

Latvijā varbūt arī nemaz nebūtu tik slikti, ja vien Eiropā kopumā nebūtu slikti. Mūsu lielie biškopji līdz krīzei savu medu realizēja kaimiņvalstu uzpircējiem – Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā un citur. Pēc tam šis medus turpināja ceļot tālāk uz vēl kādu Eiropas valsti vai arī palika, piemēram, Vācijā. Latvijas tirgus tādējādi atbrīvojās no ievērojamas daļas saražotā medus. Kad cenas vairumtirdzniecībā nokrita līdz 1,3 EUR/kg, darījumi sāka bremzēties, līdz uzpircēji uz gadu, pusotru vispār pārstāja iepirkt medu no mūsu ražotājiem. Grūti pateikt, cik tieši šāda pārpalikuma medus nosēdās Latvijas medus tirgū (darījumi starp ES valstīm neskaitās eksports, un ne vienmēr tos uzskaita statistiķi), taču, zinot, ka lielie profesionālie biškopji strādā, lai nopelnītu, tā varētu būt kāda trešā daļa no valstī kopējā saražotā medus apjoma –  800–1000 tonnas (kopā Latvijā gadā tiek saražots ap 3000 tonnu medus). Tāpat gribas ticēt, ka daļa, varbūt pat puse no šī apjoma tiek realizēta par zemajām cenām, lai vismaz kādus līdzekļus iegūtu dravas ikdienas vajadzībām – transportam, bišu barībai, darba algām. Tomēr spiediens uz pārējo vietējo tirgu paliek, un medus realizācijas grūtības izjūt daudzi biškopji. Pat neskatoties uz to, ka, pēc SKDS datiem, pusei Latvijas medus pircēju ir tiešie kontakti ar biškopjiem – medus tiek pirkts dravā pie pazīstama biškopja. Vēl krietna daļa iepērkas tirdziņā (29 %), arī gan jau pie zināma pārdevēja. Un šajā tirgus daļā izmaiņām nevajadzētu būt un to krīzei nevajadzētu skart.

Kopumā ņemot, arī Latvijā biškopji ir sajutuši Eiropas atbalstu – pilnveidojuši ražošanas telpas, iepirkuši modernas iekārtas, kas palīdz ātrāk un kvalitatīvāk izsviest medu. Pieaugusi gan meistarība, gan apkopto bišu saimju skaits. 2004. gadā, stājoties Eiropas Savienībā, pēc LBB datiem, mums bija nedaudz virs 50 tūkstošiem bišu saimju (ofi ciālā statistika bija saskaitījusi pat krietni mazāk, bet tur drīzāk vainojama skaitīšanas metodika). Pēc desmit gadiem saimju skaits jau bija ap 90 tūkstošiem, bet vēl pēc desmit gadiem 2024. gada nogalē biškopji jau bija ieziemojuši 115 tūkstošus bišu saimju (Lauksaimniecības datu centra reģistra dati).

Lai izprastu situāciju medus tirgū, varu piedāvāt pavisam vienkāršu aprēķinu. Mūsu reģionā pieņemts, ka viena bišu saime gadā ievāc 30 kg atņemamā medus (tas medus, ko biškopis atņem saimei). Tad nu lūk, 2000. gadu sākumā 50 000 bišu saimes saražoja ap 1500 tonnām medus, 2014. gadā tās jau bija 2700 tonnas medus, bet pagājušajā rudenī – 3450 tonnas medus, bet medus ēdāju taču nav palicis vairāk! Ārpus valsts robežām medus aizplūst ļoti negribīgi, periodiski plūsma pat vispār apstājas. Šādā situācijā lielveikali iepērk lētu medu no uzpircējiem. Labi, ja tas būtu tikai lēts, bet tas pat nav medus! Tādēļ saprotama biškopju sāpe.

Epiloga vietā

Ļoti ceru, ka esmu kaut nedaudz viesis skaidrību neskaidrajā situācijā, kas valda mūsu medus tirgū un ap to. Protams, gan jau ar laiku tirgus noliks visu savā vietā. Biškopjiem tas būs sāpīgi, jo izaugsmei vietas maz, pat arī tad, ja atrisināsies importa medus un viltotā medus situācija. Aptauju dati liecina, ka veikalos iepērkas tika aptuveni 20 % medus patērētāju. Un nav jau tā, ka veikalu plauktos nebūtu vietējā medus. Līdz ar to, pat aizstājot visu importa medu ar vietējo, situāciju tas daudz neuzlabos.

Kā jau parasti tas notiek, ja kaut kas neiet, mēs ķeramies pie katra salmiņa, lai stāvokli uzlabotu. Tādēļ arī tāda brēka par viltoto medu. Un tracis ap šo ir pamatots, tirgotājiem ir nedaudz labāk jāpārzina sava prece. Lai kā tur beigsies ar to viltoto medu, var jau tirgotāji slēpties aiz oficiālās medus direktīvas pantiem, kas ir ļoti vispārīgi un jau sen novecojuši, bet kā loģisks cilvēks var iepirkt medu sava veikala vajadzībām, zinot, ka burciņai uz etiķetes ir rakstīts: „ES un ārpus ES ievākta medus maisījums.” Paskaidrojiet, lūdzu, kādēļ medus būtu jāmaisa? Vai šāds maisījums kaut ko iegūst, vai šāds medus ir labāks, kvalitatīvāks?

Kāpēc veikala plauktā nevarētu būt, piemēram, medus no Ķīnas, medus no Argentīnas, medus no Meksikas (valstis, kas nav ES) blakus medum no Itālijas, Vācijas vai Latvijas (valstis, kas ir ES). Kāpēc tirgotāji slēpjas aiz neko neizsakošās frāzes ES un ārpus ES medus maisījums?