Dārzs un Drava / 2019.gads (Rudens.)

Par medu un medus ķīmisko sastāvu rakstīts daudz. Bieži dzirdēts, ka medus tas pats cukurs vien esot. Šādi alojas pat mani kolēģi, diētas ārsti.

Ja jau medus ir tas pats cukurs, tad salīdzinājumam varētu bilst, ka arī burkāni tās pašas bietes vien ir, enerģiju, spēkus zemes dzīlēs smēlušās, dārzeņu cunftei piederīgas! Nenoniecināsim bitīšu veikumu ar šo triviālo salīdzinājumu! Ko teiktu čaklās bišu meitenes par tik banālu medus salīdzināšanu ar cukuru? Ar kārtīgu bišu dzēlienu būtu gan par maz!

Nenoliedzams, ka medus galvenā sastāvdaļa ir ogļhidrāti (vienkāršāk – cukuri), pārsvarā monosaharīdi, tomēr nav liekama vienlīdzības zīme ar parasto, tā dēvēto galda cukuru, kura sastāvā ir vienīgi disaharīds – saharoze. Līdztekus ogļhidrātiem medus satur veselu buķeti cilvēkam neatdarināmu dažādu vielu, kaut arī tās medū ir nelielā daudzumā. Par tām ļoti daudz rakstīts, šajā reizē neatkārtošos.

Dabīgs konservants
Medus ir viens no vērtīgākiem dabas produktiem. Tas ir vienīgais pārtikas produkts, kas nebojājas, gadiem ilgi saglabājot savas vērtīgās īpašības. Medum piemīt antiseptiskas īpašības.

Medus unikālā ārstnieciskā iedarbība izmantota kopš sirmas senatnes. Lai minam kaut vai sengrieķu ārstu Hipokrātu. Viņš uzskatīja, ka ideālām zālēm jābūt tādām, kas der arī par uzturlīdzekli, bet uzturam savukārt jābūt tādam, kas kalpo par zālēm. Tieši par tādu vielu Hipokrāts atzina medu. Viņš ieteica medu lietot kopā ar ūdeni vai vīnu.

Medus kopš seniem laikiem lietots iekaisumu, brūču, čūlu, rētu dziedināšanā. Tā konservējošās īpašības pazinuši jau Senajā Ēģiptē. Medū balzamēja līķus, to lietoja mumificēšanai, produktu konservēšanai. Savulaik Maķedonijas Aleksandra līķis no Malaizijas sekmīgi pārvests uz Maķedoniju medus mucā.

Romiešu karavadonis un politiskais darbinieks Lukulla (106.–56. g.p.m.ē.), kurš īsā laikā iekaroja visu Mazāziju, bija ļoti bagāts un pazīstams ar izšķērdīgo dzīvesveidu, rīkojot lepnas dzīres. No tā laika radies apzīmējums Lukullas dzīres, kas, runājot par lepnām dzīrēm, tiek lietots arī mūsdienās. Senajos rakstos minēts, ka reiz Lukullas dzīrēs uz Romu nogādātas (3000–5000 km) retas zivis un citi produkti, iekonservēti medū.

Kas kavē mikrobu vairošanos
No 19 gs. zinātnieki sāka pievērst uzmanību, kuras tad ir tās vielas medū, kas kavē mikrobu vairošanos un attīstību. Par medus baktericīdajām īpašībām 1892. gadā pirmais rakstījis Van Ketels, vēlāk – Knaips (1949), Vaits (1962), Gonē (1982).

Pētīta ogļhidrātu augstā koncentrācija, medus skābā reakcija (medū ir aptuveni 16 organiskās un neorganiskās skābes), izvērtēta bišu dziedzeru loma, medus fermenti, medus benzoskābe, ūdeņraža peroksīds utt. Nepamanīts nav palicis pats nektārs, tā fermenti, fitoncīdi, medus ogļhidrātu un fermentu kombinētā savstarpējā attiecība, kas varētu darboties nāvējoši pret baktērijām. Izteikta varbūtība par nektārā iespējamām antibiotiskām vielām utt.

No fermentiem lielāko vērību izpelnījies bišu siekalu dziedzeru izdalītais ferments lizocims. Niecīgos daudzumos medū atklāts inhibīns – bioloģiski aktīvs proteīnu komplekss ar antiseptiskām īpašībām (sastopams arī apzīmējums Antimillera hormons), kas piedalās reprodukcijas procesos.

Mīļās sievietes, ja netiekat pie bērniņa, ēdiet, lūdzu, īstu dabisku medu, vismaz pa tējkarotei trīsreiz dienā, dariet to vismaz mēnesi ik dienas. Runa nebūs par inhibīnu, bet gluži citu vielu – peptīdu.

Medus sastāvā atrasts daudziem svešāks antibakteriāls peptīds defensīns, kas nogalina baktērijas. No latīņu valodas defendo – lai atturētu.

Peptīdi
Īsumā par peptīdiem (no grieķu valodas – barojošs). Peptīdi ir organiskas vielas, kas sastāv no vienādu vai dažādu aminoskābju ķēdītēm, kas savienotas ar peptīdu saiti. Peptīdi palīdz regulēt vielmaiņas procesus mūsu organismā, samazina ķermeņa svaru. Paātrinot vielmaiņu, veicina kaitīgo vielu ātrāku sadalīšanos un izvadi, paaugstina ķermeņa izturību intensīvas slodzes laikā.

Peptīdsaite – C(O)NH – . Peptīdus, kas sastāv no divu aminoskābju paliekām, sauc par dipeptīdiem, no trim aminoskābēm – par tripeptīdiem, savukārt tos, kuru molekulās ir līdz 20 aminoskābju atlikumiem, dēvē par oligopeptīdiem, peptīdus ar garāku ķēdi – par polipeptīdiem. Polipeptīdus, kuros ir vairāk nekā 50 aminoskābju atlikumu, dēvē par proteīniem (olbaltumvielām).

Dzīvajā organismā dažādu orgānu šūnās peptīdi sintezējas tajās pašās šūnās vai arī rodas kā organisma vielmaiņas starpprodukti.

Peptīdus ar nelielu aminoskābju daudzumu (2–3–4) apzīmē par īsajiem peptīdiem. Organismā īsie peptīdi pilda ziņnešu lomu, tiem ir visai šaura specializācija – katra orgāna šūnām noder tikai savs konkrētais peptīds: plaušām – plaušu, aknām – aknu, smadzenēm – smadzeņu utt.

Peptīdi, esot mazmolekulāri, nelielām ķēdītēm it žiperīgi rosās kā šūnu uzraugi un kā kurjeri pārnes no šūnas uz šūnu ģenētisko informāciju – DNS, kas kalpo kā matrica, bet pati ir neaktīva, liekot strādāt šūnai. Apvienojoties peptīdiem ar kādu DNS posmu (gēnu), tiek palaists specifisko olbaltumu sintēzes process. Notiek šūnas augšana, attīstība. Ja šūna darbojas labi, ir paklausīga, arī orgāns kopumā darbojas labi. Šūnu darbības traucējumi rada slimību. Slimā organismā sinhronā šūnu darbība tiek izjaukta, proteīnu sintēze notiek haotiski, organisms sāk izjust to deficītu.

Jebkuru slimību ārstējot ar medikamentiem, orgānu šūnas var kļūt gluži slinkas un gadās, ka aizmirst savas funkcijas, kuru atjaunošana var radīt problēmas.

Peptīdi atjauno informāciju par proteīnu sintēzi, organisms sāk atveseļoties un atjaunot pats sevi. Peptīdi kā bioregulētāji atjauno bojātās orgānu šūnas, slimā orgāna funkcijas un visu organismu kopumā.

Kareivīgie defensīni
Pētnieki atklājuši aptuveni 500 defensīnus – peptīdus ar 13–18 aminoskābju atlikumiem dažādās to kombinācijās. Uzkrītoši, ka defensīni īpaši bagāti ar aminoskābes cisteīna atlikumiem. Cisteīns ir svarīgs antioksidants. Organismā tas piedalās toksisku vielu atindēšanā, aizsargā no radiācijas. Cisteīns ietilpst daudzu olbaltumvielu (keratīna utt.) un fermentu sastāvā. Defensīnus mēdz dēvēt arī par cilvēka neitrofilajiem peptīdiem, jo daudz to ir neitrofilajos leikocītos, makrofāgos.

Neitrofilie leikocīti veido 40–75 % no baltajām asins šūnām, cirkulē asinsritē un audu infekcijas vai traumas vietā steigšus ierodas kā saukti pirmajās minūtēs – aktivējas, iekļūstot audos, un sāk fagocitēt.

Pretmikrobu peptīdi – defensīni nikni iedarbojas uz vīrusiem, sēnītēm, baktēriju šūnām, iznīcina šūnu membrānas un neitralizē negatīvo ietekmi uz cilvēka ķermeni. Defensīnu ietekme zināmā mērā atgādina antibiotikas. Defensīnu lietošanas ietekme varbūt ir nedaudz vājāka, bet izpaužas ātrāk.

Defensīnu lietojumu intensīvi pēta. Atklāts, ka tie aktīvi darbojas pret gripas vīrusiem, herpes, citomegālvīrusu izsaucējiem, pret Pseudomonas Aeroginosa baktērijām, grampozitīvajām un pat gramnegatīvajām baktērijām.

Defensīni bloķē satvertā vīrusa iekļūšanu šūnā, novēršot tā apvalka saplūšanu ar šūnas membrānu, izmantojot līdz šim vēl nenoskaidrotu mehānismu. Vai defensīnus varēsim izmantot pret vīrusiem, to rādīs nākotne.

Tādējādi, kaut nedaudz, medū atrasts interesantais defensīns, kura nākotne ir pētāma. Lūk, vēl viens faktors, kas ietekmē medus antibakteriālās spējas!