Saimnieks LV / 2025.gads (Augusts)

LKS Dāmnieki ir lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība, kas nu jau 31 gadu veiksmīgi saimnieko Zemgalē. Šai saimniecībai nav sveša tehnoloģiskā attīstība, jauniešu izglītošana agronomijā un teritorijas labiekārtošana, jo viss taču sākas no patīkamas vides. Bargā 2023. gada krusa LKS Dāmnieki vadītājam Andrejam Eglim sagādāja nopietnus izaicinājumus, jo postījumi bija ļoti lieli. Kā viņiem veicies pirms un pēc tam, lasiet intervijā ar vadītāju Andreju un agronomi Anitu Lešinsku.

– Kāds ir saimniecības attīstības sākums?
Andrejs: – Lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība Dāmnieki izveidota privatizācijas gaitā, cilvēkiem atgūstot īpašumā lauksaimniecības zemes, kuras vajadzēja apstrādāt. Apvienojot pajas, izpirkām mehāniskās darbnīcas, kalti un noliktavas, kā arī nedaudz traktortehnikas. Sākām sniegt pakalpojumus, taču atdeve no tā bija tik maza, ka pat esošo tehniku nevarēja uzturēt. Sākām nomāt zemi un audzēt labību, lai attīstītu saimniecību un iegādātos nepieciešamo tehniku.

Anita: – No kolhoza laikiem mantojumā bija palikusi cukurbiešu audzēšanas tehnika, sākām ar 20 ha cukurbiešu platībām, beidzām ar 100 ha – kam bija pieejamas kvotas. Vedām cukurbietes gan uz Liepāju, gan Jelgavu. Skaisti bruģētais laukums saimniecībā agrāk bija biešu uzglabāšanas vieta. Kad abas rūpnīcas beidza pastāvēt, pārstājām audzēt cukurbietes.

Vēl mums bija vecie graudu kombaini un 100 ha platībā audzējām labību. Taču tobrīd graudus nevienam nevajadzēja, Daugavpils dzirnavniekā rindās bija jāstāv diennakti, bet Dobeles dzirnavniekā rīkoja izsoles ar lejupejošu soli, kurš atdos lētāk. Par cukurbietēm brīžiem norēķinājās ar cukuru. Esam dalījuši ne tikai cukuru, arī miltus un vatētās segas, bet izdzīvojuši.

Kad svinējām 30 gadu darbības jubileju, secinājām, ka lielākajai daļai darbinieku šī ir vienīgā darba vieta, un par to varam tikai priecāties.

– Cik cilvēkus nodarbināt?
Anita: – Pie mums vēl strādā vecais kalums – kopš kolhoza laikiem un vairāk nekā puse ir vietējie jaunieši. Ja būtu tāda iespēja, ņemtu vēl gribētājus, taču graudkopība lielākoties ir sezonāls darbs. LKS Dāmnieki kopā strādājam 22 cilvēki. Lielākajai daļai ir sava zemīte, kaut neliela, apsaimniekojama, tādēļ katram darbiniekam ir savi papildu ienākumi.

Andrejs: – Ir brīži, kad jārauj darbi līdz rīta gaismai, tad atnāk ziema un jādomā, ko darīt. Anita saimniecībā ir izaudzinājusi daudz praktikantu, kas tagad strādā dažādās Latvijas vietās par agronomiem. 

Anita: – Saimniecība nemaz nevarētu pastāvēt bez ļoti labiem darbiniekiem. Mums tādi ir – liels paldies viņiem par ieguldīto darbu!

LKS Dāmnieki (Dobeles novads, Tērvetes pagasts).
Saimniecības vadītājs: Andrejs Eglis.
Apsaimnieko: 1360 ha.
Darbinieku skaits: 22.
Iesaiste organizācijās: LPKS Latraps, Zemnieku saeima.

Saimniecības teritorija un uzstādītie saules paneļi.

– Cik lielu platību tagad apsaimniekojat?
Anita: – Pašlaik 1360 ha.

Andrejs: – Aptuveni puse no zemes ir nomā. Ar to nav bijis problēmu, ir ilggadējas sadarbības un veiksmīgas abpusējas vienošanās. Esam izkaisīti septiņos dažādos pagastos, tālākais lauks no saimniecības teritorijas ir 30 km. Lielākās platības atrodas Tērvetes un Ukru pagastos.

– Kādus kultūraugus audzējat?
Anita: – Ir ziemas kvieši, no kuriem 50 ha cietie kvieši, ziemas rapši, vasaras mieži, auzas, arī zirņi un pupas, vasaras kvieši.

– Kādas šķirnes izvēlaties? Vai paši ataudzējat?
Anita: – Strādājam ar šķirnēm ‘Skagen’, ‘Etana’, ‘Brigit’, ‘Talsis’, rapši ‘INV1170’, ‘Ilona’, pupas ’Boxer’ un zirņi ‘Ingrid’. Ik pa laikam divas līdz četras šķirnes pamainām. Ilgāk kā divus gadus vienu šķirni neaudzējam. Pamatā ataudzējam paši, bet iepērkam sertificētu sēklu.

Anita: – 2023. gadā krusa izpostīja angārus, laukus, tehniku, ražu un arī sertificētās sēklas laukus.

– Kādi rezultāti rapša audzēšanā?
Anita: – Katru gadu apsējam 250–300 ha ar rapšiem. Izvēlamies gan hibrīdās, gan līnijšķirnes. Esam secinājuši, ka līnijšķirnes dažbrīd aug tāpat kā hibrīdi. Sējot ievērojam augu maiņu, lai rapši vienā laukā atkārtotos ne biežāk kā pēc četriem, pieciem gadiem, lai izvairītos no slimībām un kaitēkļiem.

– Kādi ir sastopamākie kaitēkļi?
Anita: – Lielākā problēma ir smecernieki un pangodiņš. Saimniecībā nav pašgājējs miglotājs, lai miglotu rapšus pēc ziedēšanas, tāpēc ziedēšanas laikā miglojam fungicīdu. Zemgalē vairs neaudzē vasaras rapšus, tāpēc mazāka problēma ir spīdulis.

2010. gadā būvētā kalte.

– Kāda ir augu seka?
Anita: – Pamatā ir kvieši, pākšaugi, kvieši, mieži vai auzas, rapši vai kvieši. Ir tādi lauki, kuros rapšus sējam ļoti maz, piemēram, Ukros. Tur ir ļoti liela problēma ar meža dzīvniekiem – briežiem un mežacūkām.

Andrejs: – Veicam arī augsnes analīzes, bez tām strādāt nevaram. Esam nitrātu jūtīgā reģionā.

Anita: – Jaunākās analīzes veicām šogad 500 ha. Rezultāti apmierināja – augsne sliktāka nepaliek. Gluži pretēji – pat novērojami uzlabojumi, jo visus salmus atstājam uz lauka un mēslojam ar uzturošo devu katru gadu, pievienojot klāt elementus, kas palīdz ātrāk tiem sadalīties. Lai veicinātu salmu sadalīšanos, tos iediskojam augsnē. Salmi satur gan kāliju, gan fosforu, kas ir nepieciešami augsnei un augam. Laukos, kur ir sējami vasarāji, sējam arī starpkultūras. Izmantojam diezgan daudz dažādu mikroelementu, lai augi paši vairāk uzņemtu no augsnes.

– Vai ir aktuāla saimniecības paplašināšanās?
Andrejs: – Šobrīd lielu paplašināšanās plānu nav, ja kāds nomas zemi vēlas pārdot, to iegādāsimies, jo zemes ir tik, cik ir, īpaši Zemgalē, kur cīnās par katru hektāru. Cenas gan ļoti lielas, bet nevienam neuzbāžamies, lai pārdod.

– Kur ņemat resursus attīstībai?
Andrejs: – Attīstībai izmantojam dažādus resursus. Šobrīd zemes iegādei ir ņemts kredīts, taču jāatzīst, ka saistību nav daudz, neesam lielos parādos bankai, un tas priecē. Kalte un angāri ir tapuši par apstiprināto projektu finansējumu. Kādas tehnikas vienības ir paņemtas līzingā.

LKS Dāmnieku kviešu lauks ziedu rotā.

– Vai ar kādu banku jums izveidojusies ilgtermiņa sadarbība?
Andrejs: – Jau daudzus gadus kā partneri izvēlamies SEB banku. Neredzam ieguvumu lēkāt no vienas bankas uz citu, mēģināt pārkreditēties. Ja ir laba sadarbība ar vienu, tad tur arī paliksim, ne vienmēr zāle būs zaļāka citur.

Pēdējā laikā ir mazinājusies nepieciešamība pēc bankas atbalsta, tehniku galvenokārt iegādājamies pa saviem līdzekļiem, jo projektu pieejamība lielajām saimniecībām ir skopāka.

Tādēļ, ja nepieciešams, piemēram, atjaunot tehnikas parku, praktizējam pirkt, veco tehniku nododot kā pirmo iemaksu vai pārdodot to un gūstot naudu, kas arī kalpo kā depozīts.

– Kādi ir lielākie ieguldījumi saimniecībā?
Andrejs: – Nav konkrētas pozīcijas, drīzāk atjaunošanas darbi pēc 2023. gada lielās krusas. Izmaksas nav mazas – zaudējumi pārsniedza 1 miljonu EUR. Nespējam vien nopriecāties, ka vienmēr esam izmantojuši apdrošināšanas pakalpojumus, tobrīd tas ļoti noderēja. Nežēlīgi cieta jaunie angāri, tur apdrošinātāja atbalsts bija visvairāk vajadzīgs, krusa skāra arī tehniku un laukus. Krusa nopostīja 450 ha lauku. Vecā šīfera kalte un graudu noliktava bija vienos caurumos, mehāniskās darbnīcas un angārs bez jumtiem. Vecās ēkas, kuras nebija apdrošinātas, atjaunojām ar Lauku atbalsta dienesta projektu palīdzību.

Jaunākais ieguldījums ir labiekārtotais laukums pie saimniecības. Katru gadu investējam tehnikas parka uzlabošanā, šogad iegādāti divi jauni traktori un piekabe. Aprīkojam vienības ar modernajām tehnoloģijām.

– Ar ko aprīkojat tehniku?
Andrejs: – Tagad ir miglotāji ar navigācijām un sensoriem, minerālmēslu izkliedētājs ar Yara sensoru, lai varētu ar precīzajām normām strādāt pēc sastādītajām kartēm. Traktori aprīkoti ar automātiskajām precīzajām stūrēšanas sistēmām. Traktoristiem ir grūti manuāli precīzi nobraukt ar 8 m agregātiem, tādēļ ieviešam 5 cm līdz 20 cm precīzo stūrēšanu, kas izslēdz pārklāšanos. Tehnoloģijas atvieglo traktoristu darbu.

– Kādu zemes apstrādes tehnoloģiju izmantojat?
Anita: – Daļai platību veicam aršanu. Pēc pupām, zirņiem un rapša divas reizes diskojam.

– Ko apdrošināt?
Andrejs: – Varētu teikt, ka visu, ko ir iespējams apdrošināt. Laukus, tehniku, ēkas, cilvēkus. Riski ir. Pamatā izmantojam Balta, bet augkopībā Reinsons un partneri pakalpojumus.

– Kādas ir lielākās izmaksas saimniecībā?
Andrejs: – Ražas novākšanas laikā patērējam 80 % elektrības no tā, ko izmantojam visa gada griezumā. Arī algas ar visiem nodokļiem ir liela izmaksu pozīcija. Augkopībā vislielākie tēriņi ir par minerālmēsliem.

Anita: – Minerālmēsli dārgākie, svarīga un liela izmaksu pozīcija ir darba algas, tam seko augu aizsardzības līdzekļi un tehnikas uzturēšana, kā arī nomas maksa par zemi.

– No kā sastāv tehnikas parks?
Andrejs: – Mūsu galvenais pamatojums tehnikas izvēlē bija atrasties tuvumā servisam. Manā izpratnē visas vienības savā starpā ir līdzvērtīgas un spēj veikt savu darbu, bet ir svarīga loģistika un iespēja savlaicīgi veikt servisa remontus. Tāpēc strādājam ar Claas zīmola tehniku no Baltic Agro Machinery un Valtra, Fendt tehniku no izplatītāja Valtek. Vēl ir Amazone miglotāji un minerālmēslu izkliedētāji. Visi nosauktie dīleri atrodas tepat tuvumā, Jelgavā, saimniecība izvietota stratēģiski pateicīgā vietā.

– Vai tehniku labojat arī paši?
Andrejs: – Vienkāršākus darbus veicam tepat saimniecības darbnīcās. Ir darbinieki, kas prot virpot, metināt, atjaunot u.c. To, kas attiecas uz elektroniku un datoriem, uzticam servisiem. Ir bijuši gadījumi, ka apstājies uz lauka, tev izmet kodu un saproti – viss, jāgaida serviss, jo pats neizbursies cauri.

– Vai viss nepieciešams ir iegādāts?
Andrejs: – Grūti spriest, šķiet viss ir, ja nu vienīgi iegādāt ko mūsdienīgāku, lai vēl vairāk optimizētu darbu. Taču to darām, kad tas patiešām ir vajadzīgs. Piemēram, pērn vajadzēja diskus zemes apstrādei. Paņēmām demo diskus no LPKS Latraps, tā arī iegādājāmies.

– Kam nododat graudus?
Anita: – Dobeles dzirnavniekam, LPKS Latraps, Baltic Agro, Linas Agro, Scandagra. Tātad – visiem. Arī izejvielas iepērkam no vairākiem izplatītājiem. LPKS Latraps arī pieņem un uzglabā graudus.

– Vai fiksējat cenas?
Andrejs: – Daļēji fiksējam. Tā kā cenas ir ļoti neprognozējamas, analizējam situāciju un tad rīkojamies.

– Kā raksturotu iepriekšējo gadu?
Anita: – Varētu teikt, ka labi. Cenas ir tādas, kādas ir, nepieaug, īpaši iepirkumu cenas. Karstuma dēļ nācās agrāk uzsākt ražas novākšanu, raža bija laba, būtu gan gribējies, lai ir vairāk proteīna. Šogad saules maz, ūdens daudz, ražas varētu būt lielas, bet ar mazu proteīna saturu graudos. Iepircējam vajag vismaz 12 % proteīna, tiklīdz ir zem, ir grūti pārdot.

Andrejs: – Ražas bija labas, bet cenas gāja uz leju, līdz ar to gads bija daļēji veiksmīgs.

Claas zīmola kombaini kulšanas darbiem.

– Kādi ir LKS Dāmnieki nākotnes plāni?
Andrejs: – Gribētos atrast nozarē darbības jomu, ko iespējams attīstīt ziemas periodā. Arī elektrību nepieciešams sakārtot, jo esam uzstādījuši saules paneļus. Kad to darījām, teica, ka varēs pieslēgt otru objektu, iznāc citādi. Mums ir kalte, kas vasarā patērē elektrību; tas būtu ļoti labs ieguldījums. Mēnesi pēc paneļu uzlikšanas tiem pāri gāja krusa, sakapājot līdz nepazīšanai. Protams, atjaunojām, bet situācija biržā mainīijusies, šķiet, elektrība ir bez maksas. To, ko šobrīd saražojam, vienkārši dāvinām un no savas puses vēl piemaksājam.

Anita: – Nepaspējām izvērtēt, vai ieguldījums atmaksājies, jo jūlijā paneļus palaidām, bet jau augustā krusa visu iznīcināja.

Andrejs: – Gadu vēlāk palaidām no jauna. Tagad vēl viens gads riņķī, lai saprastu, ko darīt tālāk. Šobrīd domāju par akumulatoriem. Vairāk nekā skaidrs, ka viss atmaksāsies pēc gadiem, ne tuvākajā laikā.

– Minējāt par jaunu angāru būvniecību, kāda ir celtniecības pieredze?
Andrejs: – Pirmo saimniecībā atjaunojām veco kalti, ko privatizējām. 2010. gadā uzbūvējām jaunu kalti, izmantojot projekta atbalstu un bankas saistības, kas vēl šobrīd tiek segtas. 2012. gadā par pašu līdzekļiem uzbūvēts angārs. 2016. gadā ar projekta atbalstu vēl viens angārs un nobruģēts liels tehnikas laukums.

LKS Dāmnieki tehnikas parks.

– Kas uzbūvēja jaunāko kalti?
Andrejs: – To būvēja Preiss būve, ar viņiem mums joprojām ir laba sadarbība. Kad nepieciešami kādi labojumi lielākās lietās, uzreiz ir klāt un labi paveic darbu. Mazās problēmas spējam novērst paši.

– Kā vērtējat lauksaimniecības situāciju Latvijā?
Anita: – Es domāju, ka Zemgale šogad ir labvēlīgā situācijā, bet, klausoties, kas notiek Vidzemē un Latgalē, kur nepārtraukti ir lietavas, paveras drūmāka aina. Varētu būt smagas problēmas ar ražas novākšanu un kvalitāti. Graudu tirgus un iepirkuma cenas atpaliek no minerālmēslu cenām, ieņēmumi iznākumā mazāki no graudu pārdošanas, lai iegādātos minerālmēslus. Turklāt izejvielas tagad nāk no tālām zemēm, līdz ar to ir dārgākas.

Saimniecības darbnīcas telpas.

– Kā pārziemoja ziemāji?
Anita: – Šajā gadā ziemāji izskatījās labi. Nebija barga ziema.

Andrejs: – Vienā brīdī tik uznāca kailsals, tas gan lika pastresot.

Anita: – Parasti katru gadu mums ir septiņi pavasari, jo ir daudz atkušņu. Visbīstamākais ir februāris un marts, jo vienu dienu ir – 10 ^oC , bet nākamo + 5 ^oC. Piemēram, atbrauc uz saimniecību vidzemnieki un brīnās, ka mums sniega nav, es saku, ka mums tāda nemaz nav bijis. Otra problēma ir mitrums (šis gads ir izņēmums), tāpēc sējam marta pēdējās vai aprīļa pirmajās dienās. Parasti vieni no pirmajiem Latvijā uzsākam sēju un vieni no pirmajiem sākam novākt. Pērn jau 15. jūlijā nokūlām vasaras miežus, šogad šķirne ‘Juva’ arī varētu būt reizē ar ziemas miežiem. Ar miežiem un rudziem cenšamies neaizrauties, lai nepiesārņotu laukus, bet ir platības, kur ir ļoti smilšaina zeme un kvieši augt negrib, tāpēc meklējam citu kultūru. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc paplašinām pupu un zirņu platības.

– Ko jūs novēlētu citiem lauksaimniekiem?
Anita: – Lai beidzot iestājas vasara! Šis laiks ir ļoti pateicīgs pākšaugiem, jo tiem nevajag vairāk par +25 ^oC , citādi nobirst lielākā daļa ziedu. Tāpēc novēlu ļoti labas pākšaugu ražas. Visiem lauksaimniekiem novēlu audzēt kultūras, kas aug Latvijā. Zemgalē strauji ienāk un izplatās viendīgļlpju nezāles – būs jāsamazina tiešā sēja.

Andrejs: – Es gribētu novēlēt lauksaimniekiem stiprus nervus un nekrist izmisumā, jo kaut kad visas nelaimes beidzas, nāk jaunas un iepriekšējās aizmirstas.

Anita: – Skolās vairāk jāizglīto par moderno lauksaimniecību. Mūsdienās lauksaimniekam nav jāstaigā dubļainos zābakos, melnu muti un rokām, bet gan labā darba kostīmā, ir jābūt uz tu ar tehnoloģijām un elektroniku, jāstrādā ar viegli vadāmu traktortehniku, viņa arsenālā jābūt agronomijas zināšanām, izpratnei par ģeopolitisko un tirgus situāciju, u.c. Novēlu jauniešiem nebaidīties no lauksaimniecības, jo tā ir tā nozare, kur neviena diena nav tāda kā iepriekšējā.