Dārzs un Drava / 2018.gads (Pavasaris.)

Telpās lielziedu eihāre (Eucharis grandiflora) ir audzēta jau ļoti sen, vairums cilvēku to pazīst ar nosaukumu Amazones lillija. Tā to dēvē arī citas tautas, piemēram, vācieši un angļi. Būtībā Amazones lillijas nosaukums ir piederīgs vienai vienīgai sugai – E. amazonica.

Bieži jauc ar citiem augiem
Labi nepazīstot lielziedu eihāri, tā pēc lapām atgādina visiem zināmo mājas svētību (Aspidistra eletior). Vēl vizuāli neparasts fakts – lielziedu eihāres sīpoli pilnībā atrodas zem augsnes, atšķirībā no bieži audzētajām ziedošajām telpu sīpolpuķēm – hipeastriem (Hippeastrum), krīnijām (Crinum), amariļļiem (Amaryllis), vallotām (Vallota), sprekēlijām (Sprekelia) un citiem. Tādēļ ārēji nekas liecina, ka šis telpaugs ir sīpolpuķe.

Eihāru ģintī ir vairāk nekā 40 sugu, varietāšu un hibrīdu, kas visi pieder amariļļu dzimtai (Amaryllidaceae). Savvaļā sugas sastopamas Dienvidamerikas tropu mežos, mitrās, ne pārāk saulainās vietās Rietumu Kolumbijā un Rietumu Ekvadorā, arī Peru. Telpās konsekventi audzē vienīgi lielziedu eihāri, kuru ļoti bieži jauc ar E. amazonica un E. candida sugām. Dažādos literatūras avotos lielziedu eihāre parādās ar nosaukumiem E. x grandiflora (E. moorei x E. sanderi), E. grandiflora var. moorei. Lai nekļūdīgi precizētu pareizo auga nosaukumu, mūsdienās vismodernākā metode augu ģenētikā ir hromosomu skaita noskaidrošana attiecīgajai sugai.

Nekad nenomet visas lapas
Lielziedu eihāre ir daudzgadīgs, mūžzaļš lakstaugs, kas atšķirībā no iepriekš nosauktajām telpu sīpolpuķēm nekad nenomet visas lapas. Var kāda lapa nokalst, bet lielākā daļa vienmēr paliks pie auga. Lielziedu eihāre ir aptuveni 45−60 cm augsta, ar nedaudz garākiem, viegli nolīkstošiem ziednešiem, kas ir apaļi un noturīgi.

Uz viena ziedneša atrodas 5−8 balti, smaržīgi, narcišu ziediem līdzīgi ziedi aptuveni 5−7 cm diametrā ar īsiem kātiņiem. Plati eliptiskās, tumši zaļās, sulīgās lapas ar izteiktu vidusdzīslu ir uz gariem, tādas pašas krāsas un arī sulīgiem kātiem.

Lielziedu eihāre ir siltummīle, telpās optimālā temperatūra visu gadu ir aptuveni 20−24 °C, vasaras mēnešos tā noteikti būs augstāka, bet tas augam nekādu kaitējumu neradīs. Ja ziemā kaut kāda iemesla pēc gaisa temperatūra samazinās, tad lielziedu eihārei jāsamazina laistīšana un jāpārtrauc mēslošana, jo auga fizioloģiskie procesi vēsumā notiek daudz lēnāk, lai neprovocētu auga lapu stīdzēšanu.

Lielziedu eihāre stādāma platā, zemā podā – traukā, lai tā varētu saaudzēt daudz sīpolu ar lapām. Sīpoli ziedēšanas laikā pakāpeniski atvērs savus ziedus, tādējādi augs var ziedēt pāris mēnešus. Lielziedu eihārei jaunie sānsīpoli attīstās ātrāk, ja podā jau ir vismaz 10 pamatsīpoli. Podā stādīts viens sīpols tūļojas vismaz 1−1,5 gadu, līdz izveido blakus jaunu sānsīpolu. Platā poda virsma ļauj lielziedu eihāres dzinumiem brīvi izvietoties, līdz ar to var viegli veidoties gan jaunajās lapas, gan ziedneši.

Pārstāda reti
Lai lielziedu eihāre bagātīgi ziedētu katru gadu, to pārstāda reizi 4−5 gados un varbūt pat vēl retāk. Katru gadu gan jāatceras atjaunot augsnes virskārtu, veco rūpīgi un uzmanīgi noņemot, lai neievainotu sīpolus, un uzberot jaunu, svaigu substrātu.

Lielziedu eihāri stāda trūdvielām bagātā, viegli skābā līdz neitrālā substrātā, kas var saturēt lapu zemi, velēnu zemi, bagātinātu kūdru, rupju granti, trūdzemi utt. Dažādu augšņu attiecības var būt atšķirīgas, pilsētas ļaudis lielziedu eihāri var audzēt arī bagātinātā kūdras substrātā. Ja augsne sastāv no vairāk nekā diviem komponentiem, tad lielziedu eihāri mēslo reizi mēnesī, izmantojot gan minerālmēslus, gan organiskos mēslus. Ja sīpolpuķe stādīta vienīgi kūdrā, tad augs jāmēslo katru nedēļu un katru gadu podā jāatjauno nepieciešamais kūdras daudzums (nedaudz paceļot augu uz augšu, apakšā paliek daļu kūdras, tad apkārt pa perimetru, visbeidzot virskārtā, cenšoties neizjaukt sakņu-sīpolu sistēmu).

Parasti sīpolpuķes pārstādīšanu apvieno ar auga pavairošanu, atdalot zināmu daudzumu sīpolu jaunajam podam. Kā jau minēts iepriekš, atdalītajam sīpolu ceram jāsatur 8−10 sīpoli ar lapām. Pēc pārstādīšanas jāievēro laistīšanas režīms, tam jābūt vienmērīgam, mērenam un nelielam, nekādā gadījumā ne bagātīgam, jo jāļauj sadzīt sīkajām rētām uz saknēm, sīpoliem. Lieks ūdens traumu vietās var veicināt infekcijas izplatīšanos.

Lielziedu eihāri laista bagātīgi, bet nekādā gadījumā nepārlaista. Laistīšanai vēlams mīksts, silts ūdens, kāds izmantojams, ja telpā ir ārkārtīgi sauss gaiss, lai, ar pulverizatora palīdzību miglojot, mitrinātu lapas.

Zied vairākas reizes gadā
Lielziedu eihāri telpās gadā var uzziedināt 2−3 reizes – martā, aprīlī, kad tā zied kā parasti, tad vasaras beigās un vēl novembrī – decembrī, ja pirms tam augam ir ļauts pāris mēnešus atpūsties, to minimāli laistot, nemēslojot un telpā uzturot istabas temperatūru. Šajā laikā var sakalst kāda lapa, bet tas netraucēs attīstīties ziedpumpuriem.

Raksturīgas fizioloģiskas dabas kaites
Lielziedu eihārei nemēdz būt kaitēkļi. Ļoti reti no citiem telpaugiem atceļo tīklērces un pūkainās bruņutis. Vairāk lielziedu eihārēm ir fizioloģiskas dabas slimības, augu pārlejot, pūst sīpoli, lapu kāti, saulē uz lapām uzlietie ūdens pilieni tās izdedzina, trūdvielām nabadzīgā augsnē, nepietiekamā apgaismojumā neveidojas ziedi, ilgstoši iekaltējot, nokalst lapas, savukārt audzējot temperatūrā, kas zemāka par 12−14 °C, neveidojas jaunie dzinumi, augs savā attīstībā gadiem stāv uz vietas.